- Aizmirsu, kad ir tava dzimšanas diena?
- Un kas? - Rjazancevs nosauca datumu.
- Nu, dāvanu sagatavot... Tev jau četrdesmit. Velns ar visiem šie projektiem, ar aģentūrām, izdevējiem. Ja vēlies, es parunāšu šeit mūsu kompānijā. Mums ir nepieciešams sabiedrisko attiecību darbinieks. Tevi noteikti pieņems. Un alga arī laba.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka pieņems?
Katja neuztvēra viņa toni.
- Tevi pazīst vēl no laikraksta. Mums ir daži numuri ar taviem rakstiem... vāca un vāca...
Rjazancevs atkal iegrūda pirkstus sāpošajos deniņos.
- Katjuša, kā ar tavu atvaļinājumu?
- Iešu no nākošās nedēļas.
- Man ir draugs Prirečenskas rajonā, mežsargs. Dzīvo taigas ciematā. Nav kaut kāds bogoduls. Kopā pabeidzām universitāti, atstāja viņu strādāt katedrā. Bet tā sanāca... Tas ir skumjš stāsts, pastāstīšu citreiz. Es uzrakstīju viņam vēstuli, ka vēlos aizbraukt ciemos. Jāatpūšas no visām šīm nejēdzībām, jāapkopo domas. Bet blakus ir sopkas, taiga, ezers. Viņš vēl nav atbildējis, bet esmu pārliecināts, ka neatteiks. Braucam kopā. Tu vēl nekad dzīvē neesi redzējusi tādu skaistumu.
Katja klusēja.
- Tu esi tur bijis?
- Nesanāca.
– Bet stāsti – skaistums. Un ko es tur darīšu? Barošu odus, slaukšu govis?
- Kas vēl par govīm? Mēs taču atpūsties brauksim. Un viņam nav nekādu govju. Bet Denisu savai vecmāmiņai.
Atkal iestājās pauze.
- Man pa atvaļinājumu jāpabeidz remonts, - beidzot sacīja Katja. - Bet es to nevaru izdarīt vienu, un, ja nepieskatīt meistarus, viņi kaut ko salaidīs grīstē.
- Tak palīdzēšu tev salīmēt tās tapetes.
- Tapetes - velns ar viņām. Un kāds no tevis līmētājs?! Viņi man solīja ielikt spoguļskapi - lēti. Un logus vajag nomainīt. Vannas istabā viss tek. Es cerēju, ka kādu daļu piemetīsi. Bet nokuries tev tagad nauda?!
- Labi, es tomēr pārvākšos pie tevis, - gurdi sacīja Rjazancevs.
- Tu taču saproti, ka šobrīd nevar. Es tev stāstīju: mans bijušais, tāds āzis, visur bļauj, saka, dēla dēļ es viņai atstāju savu dzīvokli, lai viņa priecājas, bet ja viņa kādu ievedīs, es tiesāšos par dzīvojamās platības sadali. . Jāpagaida, līdz beidzas prasības iesniegšanas termiņš.
Rjazancevs jau pašā sākumā zināja, kā beigsies šī saruna. Un viņš arī zināja, ka nekad nepārcelsies pie Katjas - savā un viņas labā. Spoguļskapji, plastikāta logi, Brazīlijas seriāli un Zvaigžņu fabrika, kas Katju līdztekus darbam pilnībā okupēja, Rjazancevu jau pirmajā mēnesī padarītu traku. Ar Katju viņam bija brīnišķīgs sekss, pirms un pēc kura - tukšums.
- Labi, - sacīja Rjazancevs, - būvē savus skapjus. Bet es aizbraukšu.
- Labāk aizej pie ārsta. galva sāp?
- Viņa man sāp jau septiņus gadus. Un atkal nesāp. Kāds gudrs telemeistars man reiz ieteica: nelabo to, kas darbojas.
- Bet tev taču tur ir…
Viņš nenoklausījās.
- Labi. pagaidām. Atzvanīšu.
Un atslēdzās.
No gaiteņa atskanēja atslēgas čirkstēšana atslēgas caurumā. Durvis atvērās, un dzīvoklī iegāzās saimnieks, kurš bija izmitinājis Rjazancevu nelaimes stundā. Kāpēc gan neizmitināt spalvas brāli rakstnieku? Cilvēks dzīvoja viens, sieva bija no viņa aizgājusi. Jo viņš kādreiz labs žurnālists, aizķērās aiz glāzītes.
- Es domāju, ka tu esi darbā, - Rjazancevs sveicināja jaunpienācēju.
- Jā, nodevu raksteli mūsu brekhalovkā un staigāju! – Dzīvokļa saimnieks, čaukstinādams nobružātu plastmasas maisiņu, iemetās virtuvē. – Varbūt pa glāzītei?
- Nē paldies.
- Bet es atpūtīšos. Noņēmos ar to rakstu - nervi ir uz robežas ... nepārdomāsi?
Rjazancevs atvairījās. Viņš zināja, ka cilvēks neņēmās ne ar kādu rakstu. Jo rajona laikrakstā, kurā viņš it kā bija biedrs, viņa raksti nekad netika publicēti. Tikai gribēja no rīta atkal piedzerties. Nu tā ir viņa darīšana. Pieaudzis onkulis, vēlu pāraudzināt.
No virtuves pēkšņi parādījās saimnieks, izplatot svaigu dzēruma smaku un vicinot pasta aploksni.
- Gandrīz aizmirsu. Tev sūtījums!
- Nevis tev, bet jums, - Rjazancevs kūtri spēlēja līdzi.
- Bet mums viņš priekš kāda velna! - saimnieks iesmējās. Un, palūkojies uz atpakaļadresi, bija pārsteigts: - Učumas ciems Prirečenskas rajonā. Neesmu pat dzirdējis par tādu. Kā viņi tevi šeit atrada?
- Es uzrakstīju uz turieni un iedevu tavu adresi.
- A-a. kādai bābai, droši vien?
- Vecim. – Rjazancevu samulsināja kolēģa humora kvalitāte, kas kļuva arvien pamanāmāka apgriezti proporcionāli izdzertā alkohola daudzumam.
- Nu ko? Iespējams, tomēr pa lāsītei...
- Labi, pasēdēšu pie tevis, lai nebūtu garlaicīgi malkot vienam, - lika priekšā Rjazancevs, atverot aploksni. Tajā bija piezīmju grāmatiņas lapa, kurā ar zilu tinti bija uzrakstīts viens vārds: "Gaidu."
3
Koļa Rjazancevs un Volodja Pavlovs mācījās vienā Udačinskas universitātes fakultātē, kaut arī dažādos kursos. Pavlovs bija divus gadus vecāks. Viņi sveicināja viens otru alma mater gaiteņos, taču starp viņiem nebija lielas draudzības. Tajā laikā Rjazancevs jau publicējās rajona jaunatnes laikrakstā, kas vēl nebija pārslēdzies uz meliem par studentu celtniecības komandām uz izdomājumiem par seksuālajiem maniakiem un dažreiz pat publicēja iesācēju rakstnieku darbus. Stāsti un dzejoļi atnesa Rjazancevam pirmo slavu – kā viņš pats izteicās ne bez koķetēšanas, tuvējo mazdārziņu mērogā. Nikolajs iedibināja reputāciju kā jauns, daudzsološs talants.
Pavlovs deva priekšroku zinātnei. Pēdējā kursā viņš apprecējās un pēc štata vienības palika katedrā - viņam jau sen tika prognozēta aspirantūra. Kad piedzima meita, jaunajai ģimenei piešķīra kopmītnē atsevišķu istabiņu. Rjazancevs satiekoties parasti, bet tagad ar zināmām bažām "skolotājam", Pavlovam stiepa roku.
Pirms absolvēšanas apprecējās arī Nikolajs ar Larisku, citas fakultātes studenti. Pat tad viņa bija šausmīgi skaista un seksīga, un Rjazancevam šķita, ka topošajam rakstniekam un publicistam vajadzīga tieši tādai sievai - lai savu talantu ieliktu rāmītī.
Un pēc pāris gadiem Rjazancevs, kurš strādāja tajā pašā “jauniešu komandā”, saņēma šausmīgas ziņas: kāds iereibis šoferis no topošajiem kooperatoriem uz gājēju pārejas noslaucīja Volodjas Pavlova sievu un meitu. Viņi visi bija sapirkuši nobružātas "ārzemju mašīnas", bety daži "otrā NEPa" reibulī nolēma, ka likumi, tostarp satiksmes noteikumi, nav rakstīti priekš viņiem.
Bērēs uz Volodju bija baisi skatīties. Viņš pats izskatījās kā dzīvs mironis no šausmu filmas: visu laiku neteica ne vārda un kopumā slikti uztvēra notiekošo. Par viņu rūpējās tuvinieki. Rjazancevs nebija viens no viņiem un necentās pieskarties cita bēdām. Kaut kādas pretīgas bailes piespieda viņu turēties malā. Kad viņi atgriezās no kapsētas, Nikolajs uz pieminēšanu negāja, viņš kopā ar bijušo klasesbiedru devās uz kādu no daudzajām ēstuvēm - lai mazinātu stresu. Tur zem konjaka izdzisa sirdi plosošie apbedījuma tēli, un sarunas par pārmaiņām, kas no visām pusēm spiedās pret sūnaino realitātes guļbūvi, tās pilnībā izdzēsa no atmiņas.
Dienu vai divas vēlāk Rjazancevs gandrīz aizmirsa par traģēdiju.
To, kas notika tālāk, viņš vienmēr uzskatīja par nelaimes gadījumu, lai gan daudzi uzskatīja, ka tas ir liktenis. Pēc nedēļas Nikolajam tika uzdots veidot reportāžu par jauniešu debašu klubu ar tolaik izteiksmīgo nosaukumu “Vzgļad”. Klubs, kurš tik tikko bija izveidojies dzimtās universitātes sienās, nekavējoties saskārās ar universitātes administrāciju, un "glasnostj", kuru dumpīgie diskusiju dalībnieki entuziastiski aizstāvēja, nāca viņiem palīgā jauniešu avīzes formā.