- Tu man te nerejies! - pēkšņi uzkliedza pilnvarotais. - Ieroci šurp, un ātri. Vai arī gribi dabūt pantu?
- Nebiedējiet te mani, - iejaucās direktors. - Paši skatieties, ka nedabūjat pantu par pārsniegšanu.
— Aizveries, — ieteica pilnvarotais. – Pavisam nekaunīgi kļuvuši. Bet te jums nav Pionerska: obščaks nevalda un bratva tur ciet žaunas. Ja karabīni nenodosi...
- Bet tu atnāc un paņem, - Gena pasmīnēja un pēkšņi caur durvīm izlika "Saigas" stobru.
- Izbeidz! - direktors viņam uzkliedza. - cilvēkos...
- Nu kā zini. - Pilnvarotais lēnām izvilka no maksts "PM".
Rjazancevs pēkšņi sev blakus izdzirdēja metālisku žvarkstu. Kamēr viņš vēroja notiekošo, Pavlovam nez no kurienes rokās uzradās "eskaes". Mežsargs paraustīja armijas karabīnes aizslēgu un lēnām devās pie kravas automašīnas. Nikolajam vēderā radās pretīga sāpe.
- Tā, viss! - direktors pacēla rokas. – Iztiksim bez ekscesiem. Ar jūsu nelikumībām tiks galā prokurors.
- Tiks, tiks galā, kur šis paliks, - pilnvarotais paraustīja plecus. - Pēdējo reizi ierosinu brīvprātīgi nodot ieroci.
Direktors uzlēca uz kravas mašīnas kāpšļa un satvēra "Saigas" stobru.
- Dod šurp!
- Izbeidz! - Gena ieķērās laidnē.
- Dod šurp, ka tev saka. Pēc tam tiksim skaidrībā.
Direktors izrāva karabīni, nolēca zemē, padeva ieroci pilnvarotajam un nikni paskatījās uz mežsargu.
- Bet tu ko maisies?
- Autovadītāja apliecību šurp, - vecākais leitnants pavēlēja šoferim, kurš neizpratnē mīdījās apkārt. Tas paklausīgi iegrūda roku azotē.
Ieskatījies "tiesībās", pilnvarotais tās iebāza kabatā.
- Lūk to nu jums nav nekādu tiesību darīt, - sacīja direktors.
- Nu, man pēc jūsu mērauklas, vispār nav nekādu tiesību, - pilnvarotais noplātīja rokas. - Un ko tagad, uz dirsas jūs bučot? Atnāksiet rīt uz iecirkni, dabūsiet atpakaļ. Ja labi uzvedīsieties.
- Klausies, - sacīja direktors. - nu ko tu gribi? Un tavs mežsargs. Vienosimies. Ar trīssimt rubļiem pietiks?
- Jā-ā, - novilka pilnvarotais. - Kādi mēs ar tevi, Volodja, nepārstāvnieciski. Še tev visa mūsu cena. Nu kaut, vismaz trīssimt dolāru...
- Nu, tas ir nereāli, - iesāka direktors.- Bet pameklēsim pieņemamu variantu...
- Viss! - pārtrauca pilnvarotais. - Rīt gaidīšu vienpadsmitos no rīta. - Un viņš devās uz "Uaziku", nesdams aiz stobra kā nūju, atņemto "saigu" ...
Kad kravas automašīna pazuda aiz pagrieziena, Pavlovs iesmējās.
- Ņemiet vērā, kungs žurnālist. Zinātniskā izteiksmē runājot, korupcijas procesu intensīvās centrbēdzes tendences sabiedrības perifērajās zonās pārkāpj ētisko un psiholoģisko noturību un rada mentālu noraidījumu. Pilsētā parasti no trīs simtiem neatsakās. Lai arī "koka".
- Tu, Volodja, savu gudrību šeit mums neizrādi, - norūca pilnvarotais. - Tāpat zinām, ka esi izglītots cilvēks, pat ja tēlo muļķi. Bet es tev atkārtoju: esi uzmanīgs! Man viņi neizdarīs neko. Ne tāpēc, ka milicis, bet gan tāpēc, ka vietējais. Man visapkārt pilns ar radiniekiem. Visi mednieki. Aiztiks mani, var pazust taigā bez vēsts, un nekāds obščaks nepalīdzēs. Bet tu šeit esi viens pats. Tādā gadījumā formas cepure neizglābs.
"Uaziks" atkal izlēca ezera krastā. Priekšā noapaļotas sopkas nogāzē, kas karājās virs ūdens spoguļa, dzegā spiedās koka mājas. Citas nokāpa līdz pašam ūdenim, kura malu kā pagrieziena punktus iezīmēja duralumīnija motorlaivas un vietējo koka laiviņas, tradicionāli plakandibenes, bet arī jau sen pielāgotiem uzmontētiem dzinējiem.
- Atbraucām, - sacīja Pavlovs. - Pienācis laiks pusdienām. Man mājās ir cepts lasis.
6
Ciemata malā, kur ezers saplūda ar upi, uz stāvas kalna dzegas atradās mežsarga kordons - plaša būda bez iekšējām starpsienām, ar lielu krāsni un divstāvu guļamlāvām gar sienām. Pie loga stāvēja no vecuma un netīrumiem nomelnējis rakstāmgalds un seifs ar neaizslēgtām durvīm. Bet Pavlovs dzīvoja savā mājā zem platas papeles ar glīti iekoptu dārzu. Rjazancevu dārzs pārsteidza: vai tad pats Volodja, vai, izveidojis tādu lauksaimniecību?! Tomēr tik daudzos gados jāiemācās?!
- Dzīvo viens pats? - Rjazancevs jautāja otrajā dienā pēc ierašanās.
Vladimirs pamāja.
- neapvainosies, ja pajautāšu kāpēc?
Mežsargs pakasīja galvu.
– Bija gadījums, sagājos te ar vienu, ar feldšerieni. Laba sieviete, tādu pilsētā jau sen nav. Līdz brīdim, kad mēs satikāmies tāpat vien, viss bija kārtībā. Gadu vēlāk viņa pārcēlās dzīvot pie manis. Un, kā pārcēlās, uzreiz sāka sapņos rādīties ... manējie. vispār mums nekas nesanāca. Viņa saprata, kaut arī nebija lasījusi Freidu un nekad nebija dzirdējusi par ezotēriku. Mēs satikāmies vēl pāris gadus, un tad viņa aizbrauca uz Prirečensku un tur apprecējās.
- Mjā, - sacīja Rjazancevs. - Protams, es saprotu. Bet tāda mūžīga shimka... Atvainojos par nekaunību, normālam vīrietim laiku pa laikam vajag normāli nodrāzties. Vai tiešām līdz šim neesi attapies?
- Pēcnāves dzīvei tici? - Pavlovs pēc pauzes jautāja.
- Kā tev pateikt? Dažreiz. Kad paliek bail no nāves. Bet tu?
- Redzi, kas par lietu. Esmu tur pabijis brītiņu, pirms tu mani izņēmi no cilpas.
- Vispār ne jau es izņēmu…
– Ne par to ir runa. - Pavlovs pavilcinājās. - Toreiz es kaut ko redzēju. Nestāstīšu. Tikai tagad domāju, ka ne viss pasaulē ir tik vienkārši iekārtots. Nav tā, ka es ticētu Dievam. Bet mums ir piecas maņas, un ar tām mēs uztveram trīsdimensiju telpu. Cik dimensijas tai ir patiesībā? Un cik maņu vajag, lai to saprastu?
— Volodja, — Rjazancevs pārmetoši novilka. - esam taču izglītoti cilvēki. Visi zinām par klīnisko nāvi, tumšo tuneli un aizejošas dvēseles skatienu uz pamestu ķermeni...
Viņš aprāvās. Ir vērts strīdēties? Varbūt Volodjam asfiksija galu galā nepagāja bez sekām? Nav brīnums, ka viņš tā pagrieza savu likteni. Turklāt nevarēja neatzīt, ka pats Rjazancevs, naktī pārvarot galvassāpes un baiļu aukstos sviedros, ne reizi vien mocījās ar jautājumu: kas tur ir aiz pēdējās robežas? Negribētos ticēt, ka tukšums.
Tomēr Rjazancevs draugā nemanīja nekādas dīvainības. Vladimirs šajā nomalē dzīvoja savu īpašo dzīvi, kuras būtība un jēga netverama kā bābu vasaras zirnekļtīkls.
Sākumā Rjazancevam šķita, ka viņš sāk saprast šo būtību un nozīmi. Mūžīgi bez ļaudīm, septembra trakās otas izkrāsotais ciems grima caurspīdīgā, vēsā klusumā, caurstrāvotā ar skaņu plaisām: viļņu šļakstiem, sausu koku vainagu rudens gaudoņu, suņu attālu riešanu un kaut ko, kam vārdu Rjazancevs nezināja. Nikolajam viss bija jaunums - zelta saules plēvi klātā ūdens virsma zem biedējoši bezdibenīgām debesīm; noapaļotais, sasniedzamo sopku varenums, starp kurām tu saproti, ka esi daļa no dabas, ne putekļu traips Visuma plaukstā, kā tas šķiet starp Kaukāza klintīm; brīva ūdens smarža, novīstoši zaļumi un pirmsziemas skuju smarža, kas sajaucas ar dūmiem no skursteņiem; ezera horizonta noslēpumainais miglājs; tīra telpa un miers, pakļaujot telpu un laiku. Par spīti tālajiem iereibuša laivinieka mātesvārdiem un motorlaivu tarkšķiem ezerā, šī pasaule bija pavisam citāda nekā tā, kurā dzīvoja Rjazancevs. Varētu šķist, ka šī ir Visuma īstā seja, kas, smaidot vai saraucot pieri, dzemdē eņģeļus un dēmonus. Reizēm Nikolajam šķita, ka viņš ir viena soļa attālumā no nezināma noslēpuma, pēc kura visu mūžu bija tiecies un jau izmisis aptvert.