- Nospļauties uz visu, - viņš domāja, - nopirkt māju blakus Volodjas (droši vien nebūs dārgi), apmesties šeit, uzrakstīt grāmatu." Par ko? Šis jautājums viņu tagad nesatrauca. Eņģeļi un dēmoni, kas lidinās apkārt, noteikti pačukstēs priekšā.
Tomēr elēģiskajam noskaņojumam jaucās klāt smagnēja sajūta: burvju pasaule bez iemesla šķita tikai aizmirsts civilizācijas nostūris. Izbaudot tīro gaisu un skatoties uz apkārtējo skaistumu, Rjazancevs saprata, ka viņš nevar šeit palikt mūžīgi.
... Pēc dienas vai divām Pavlovs no rīta devās uz kaimiņu ciematu, lai parunātos ar korejiešu dziednieku. Viņš atgriezās vakarā drūms, no sliekšņa paziņoja:
— Velns parāvis, pilnīga neveiksme! Viņš uz Pionersku aizbraucis, pie saviem radiniekiem. Viņa bāba stāsta, ka tas būs ne agrāk kā pēc trim nedēļām. Gribēju viņu satikt jau iepriekš, bet visādas velna darīšanas!
Nikolajs paraustīja plecus.
– Tātad nav liktenis.
- Bet ko - ne liktenis ?! Tu it kā esi brīvs mākslinieks, kur tev steigties? Padzīvo, kamēr atgriezīsies.
- Nu nezinu…
– Kas tev jāzina? Izraku piecpadsmit maisus ar kartupeļiem, zivis, gaļa, sālītas sēnes... Man, diemžēl, riebjas vārīt ievārījumu. Bet izmērcētas ogas ir vesela muca. Dzīvosim. Pagaidām atpūties.
Ja sanāks laika atpūsties...
- Nedomā par to. Pagājuši tik daudz gadu, varbūt vēl mēnesi nekas nenotiks. Šeit pati daba dziedina.
Kaut kā pats par sevi tika nolemts, ka Nikolajs paliks.
Kamēr mežsargs devās darba darīšanās, Rjazancevs atvēra piezīmju grāmatiņu un ar spalvu pierakstīja tās lapas. Bet mūza neparādījās. Pat piezīmju grāmatiņai ierastās piezīmes nesanāca. Nikolajs bezjēdzīgi noliecies pār piezīmju grāmatiņu, sāka krist melanholijā. Mednieks drīz vien pamanīja, ka viesis nejūtas savā ādā, un vakariņās paziņoja:
- Pietiek būdā kvernēt. Nāksi man līdzi – iespaidus iegūt.
7
Reiz Pavlovs aizbrauca uz dravu. — Jāapciemo vectēvs Jegors. Vecais biškopis un viņa večiņa priecājās par ciemiņiem un sirsnīgi pacienāja. Pie galda viņi unisonā iztukšoja trīslitru burku ar medovuhu. Un otru kopā ar medus burku saimnieks iedeva mežsargam jau kabīnē.
- ta nevajag man, vecais! Paldies. ir gan medus, gan kaut kas ar ko uzdzert to!
– Neesi lepns!
- Eh... - Pavlovs pasniedza burku Rjazancevam. - Turi to tagad, lai nesaplīst.
"Uaziks" tik tikko rāpoja, šūpojoties pa bedrēm, no kurām pilnībā sastāvēja viss zemes ceļš, kas veda uz dravu. Nikolajs turēja sasodīto burku, ar plaukstu pieturēdams plastmasas vāku, lai no kratīšanas putojošais saturs neizšļakstītos. No zem vāka šņāca smaržīgas putas. Izbraukuši uz mežizstrādes ceļa, mežsargs piedeva gāzi, tagad mašīna nemitīgi kratījās pa bedrēm. Beidzot Nikolajs neizturēja.
- Klau, izlesim šito brūvējumu pie visiem velniem. Visas bikses no tā slapjas.
- Jūs, kungs žurnālist, neizmuldiet ko tādu dzirdot vietējiem zemniekiem, - atbildēja mežsargs, nogriežoties no ceļa uz mežmalu. – Var sadot. Kā tas ir izliet medalu?! Nē, ja ir problēmas, ar tām, protams, jātiek galā, bet ne jau tā! – Vladimirs izkāpa no kabīnes. Palīdzi man sadabūt brezentu.
Drīz viņi gulēja uz brezenta, kas bija izklāts zem krūmiem. Pa vidu bija putojošā burka, kurai apkārt bija pāris alumīnija krūzes un daži vārīti kartupeļi. Pavlovs sagrieza maizi, speķi, marinētu gurķi, nomizoja sīpolu.
- No kartupeļiem mundieri norauj pats. Viņš ar īkšķi nocēla burkas vāku. - Esmu pie stūres, protams. Bet Kungs piedos, un iecirkņa pilnvarotais vēl jo vairāk. Tev pilnu?
Rjazancevam dzert negribējās. Pēdējā laikā dzēruma eiforijas vietā viņš juta tikai nejauku, drūmu trulumu. Bet tagad, kad saule grima aiz taigas sienas un gaiss virs ceļa sabiezēja līdz redzamam zilumam, gribējās aizmirst par visu un vienkārši uzsūkt pagājušās vasaras siltuma paliekas, runāt par visādiem sīkumiem.
— Lej, — Rjazancevs pavēlēja, paceļot krūzi. Un, to iztukšojis, pats nepamanīja, kā atraisījās mēle.
***
***
8
Saule jau skāra koku galotnes. Kļuva auksti. Pavlovs nodrebēja un izlēja no burkas paliekas. Visu šo laiku viņš klausījās savā draugā klusēdams.
— Nu tad lūk, — Nikolajs sacīja, — košļādams bekonu ar gurķi. - Pēc tam man atkal iesāpējās galva. Un tad es ar vienu savu paziņu nolēmu uzsākt savu biznesu. Man jau bija kaut kādas prasmes.
- Jā, kā tad, - Vladimirs pasmīnēja. – Liela, acīmredzot, pieredze.
Rjazancevs bezrūpīgi pasmaidīja:
– Iznāk, ka tā... Naudas nebija. Paņemt bankā labu kredītu – par ko? Mēs ar partneri padomājām, un es aizgāju pie viena darboņa. Pie viņa bija reāli paņemt nopietna biznesa plānu. Lai gan ar pamatīgu procentu, un zināms, ka viņš ir kārtīgs maita - saistīts gan ar bandītiem, gan ar mentiem, un vēl velns zina, ar ko vēl. Mēs spriedām, ka man vēl ir kāds vārds, viņam tas būtu jāzina, jo viņš vietējo dzīvi no redzesloka neizlaiž. Varētu pretimnākt. Un tā arī notika. Viņš mani pacienāja ar konjaku – saka, zinu, esmu lasījis. Un izsniedza nepieciešamo summu nekaulējoties. Dvēseles cilvēks, vārdu sakot. Sākumā viss gāja labi. Pilsētā man bija pietiekami daudz galu, neviens pārāk nežņaudza. Izdevās nopirkt pieticīgu dzīvokli un "Toijotu" ar normālu nobraukumu. Rakstīju priekš dvēseles, uztaisīju biznesa izdevumu avīzē, lai nenotrulinātos. Viss būtu labi, bet mans draugs, sasodītais kompanjons!.. Šķiet, ka cilvēku pazīsti simts gadus, bet iepazīsti tikai tad, kad runa sāk iet par naudu. Īsāk sakot, viņš mani uzmeta. Viņam piedāvāja labāku darījumu. vērsties tiesā nebija jēgas. Tiesāšanās varēja ieilgt vairākus gadus, taču Rinata Hamidoviča parāds bija jāatmaksā laikā. Sapratu, ka no sava partnera neko neizplēsīšu, un nevaru nolīgt pat slepkavu. Un kāda tam būtu jēga?! Gāju pie Hamidoviča, lūgt pagarinājumu. Viņš, labdaris, arī šeit neatteica. Bet tādu naudu man tāpat nebija kur ņemt.
– Varbūt bija vērts paprasīt Lariskai?
– Smejies? Pēc tam, kad viņa...
- Zini ko, Koļa, - Pavlovs domīgi sacīja, - šķiet, ka jūs ar Larisku izšķīrāties pavisam cita iemesla dēļ.
- Kāda tad?
– Neapvainojies. Tu nevarēji piedot viņai panākumus un pārākumu biznesā. Tu pieļāvi kļūdu, kad aizgāji strādāt viņas firmā.
- Beidz, Volodja! Kurš vīrietis pacietīs, ja katrs sastaptais puņķutapa viņu nosauks par ragnesi?
Nu par ragiem nezinu, šaubos. Bet, ja viņa tevi nemīlētu, nevilktu no grāvja aiz ausīm.
- Bet mani nav jāvelk! - - Nikolajs saniknojās. – Viņas darīšana ir atbilstošā brīdī vilkt mani aiz kaut kā cita!
- Tak izbeidz. Tālāk kas.
- Un tālāk - pie Rinata Hamidoviča nokavēju visus termiņus. no viņa sākumā pieklājīgi piezvanīja. Tad ieradās iespaidīgi vīri, lai izlemtu. Nolēma: pārdod visu un atdod naudu. Es taču zināju, ka tā arī būs. Kāpēc vilkt kaķi aiz astes? Rezultātā mani apturēja ar visu "Toijotu" pašā dienas vidū pilsētas centrā, kā kucēnu aiz apkakles izvilka no mašīnas un aizveda uz vienu vietu. Labi vismaz - nesakropļoja, bet zilumi ar laiku pāriet. Zini, kas ir trakākais? Viņi runāja ar mani tā, it kā es būtu dubļi pie zolēm ...
- Viņiem, Koļa, visi, kas nemaksā, ir dubļi pie zolēm, - piebilda Pavlovs.
- Bet es tomēr neesmu velns zina kas! .. Dod cigareti.
- Tev kaitīgi...
- Izbeidz!
Rjazancevs dziļi ievilka.
– Vispār pārdevu visu savu iedzīvi, savācu vajadzīgo summu, norēķinājos. Viens pazīstams žurnālists, kurš dzer un ir bez ģimenes, atļāva padzīvot pie sevis. Pēc visas šīs ķibeles mana galva sasāpējās pēc pilnas programmas. Filmas beigas.