Viņi atkal iztukšoja krūzes. Pavlovs, atbrīvojis stīvo elkoni, apmetās uz muguras un skatījās augšup uz tumšajām debesīm. Pēc ilgāka laika, viņš pārtrauca ieilgušo klusumu.
- Paklausījos tevī, Koļa, un sapratu: mums abiem ir vienāda attieksme pret pašreizējo maucīgo dzīves iekārtojumu. Tikai šo attiecību rezultāts mums ir atšķirīgs.
Cik dziļš novērojums! Protams, ja esi kļuvis par Ruso cienītāju... Atvaino, es atceros iemeslu. Un es tiecos mainīt šo, kā tu izteicies, maucīgo dzīvi. Esmu reālists, saprotu, ka gandrīz neko nevaru. Bet tomēr varu kaut ko darīt. Piemēram, kļūt par īstu rakstnieku, ar ienākumiem un līdz ar to vairāk vai mazāk neatkarīgu. Un ar tādām tirāžām, lai mans vārds sasniegtu cilvēkus. Bet vārds... Protams, mēs vairs nedzīvojam valstī, kur darbības vārdi dedzināja cilvēku sirdis. Bet tomēr Krievija ir Krievija. Mums ir tik lieliska un varena valoda. Ar šo instrumentu var sasniegt vairāk nekā ar "kāpostu" vai pistoli ...
Pavlovs pašūpoja galvu.
- Kaut kā mums vienmēr tā sanāk, ka vārds, ja ar to nevar taisīt "kāpostu", noteikti noved pie šaušanas.
- Izbeidz. Tas nav tēmā. Negribu griezties naudas dēļ, pielāgoties. Jūtu, ka neesmu tam nolemts.
- Domāju, ka tu jauc, - Pavlovs nopūtās un atkal apgāzās uz saliektā elkoņa. - Cik es sapratu, tu mainīt savu dzīvi necenties. Tas ir, domās, protams, tiecies, bet patiesībā centies ar visu savu spēku tajā iekļauties. Aizņemt nišu. Un tavas nelaimes ir tāpēc, ka tajā nav iespējams nostiprināties, atbilstoši ambīcijām.
Rjazancevs iesmējās.
– Kas attiecas uz ambīcijām, varētu iebilst. Bet daļēji tev var būt taisnība. Lai mainītu savu dzīvi, tajā vispirms jāiekļaujas. Bet ja no ārpuses, tad izrādās nevis izmainīt, bet tikai salauzt.
- Izbeidz. Atceries Saņu Kiseļevu no mana kursa. Bija vispārliecinošākais disidents. Un pēkšņi iestājās partijā vēl kā students. Kādi bija laiki, mēs viņam teicām: kas tā par viltību ar ausīm? Bet viņš atbildēja, gandrīz kā tu: ienīstais režīms ir jādemontē no iekšpuses, integrējoties tā mehānismos un piekļūstot svirām! Pēc universitātes viņš kļuva par rajona komitejas instruktoru, pēc tam par sektora vadītāju. Es viņu satiku – cits cilvēks. Nodomu kaut ko demontēt viņam vairs nebija. Un, kad sistēma sabira pie velna vecāsmātes, bija gatavs par to doties uz barikādēm. Beigās nodzērās. Tu dzīvo pēc dvēseles patikas. Ja ielīdīsi izdevniecībās un PEN klubos, sāksi drukāt romānus par naudu, kā agrāk laikrakstu rakstus. Pilnībā pazudīsi.
- Tad vismaz par kārtīgu naudu, - smējās Rjazancevs. - Un tad Pelevins, piemēram, gan naudu pelna, gan nemutē.
– Pazīsti personīgi?
- Lasu viņa grāmatas.
Pavlovs izstaipījās, krakšķinādams locītavas.
Es lasīju arī tavu grāmatu.
- Vai tiešām?!
- "Jūsu, Koļa, tur, centros, problēma ir tā, ka simts metru attālumā no galvenās ielas jūs neko nevarat redzēt. Jums šķiet, ka tieši aiz šīs ielas vairs nav neviena cilvēka". Tātad, par grāmatu. Neko neteiksi, lasās - nevar atrauties. Es to pa nakti izlasīju. Un tad sāku gremot. Kas sanāk? Augšā ir draņķi, sēj visādus netīrumus. Tauta - pūlis. Svaigs skatījiens, neko teikt! Humānistiskās idejas nesējs, kā ierasts, ir reflektīvs intelektuālis, kas nav spējīgs ne uz ko citu kā tikai uz tvanīgu sacelšanos Raskoļņikova stilā, tikai mūsdienīgā mērogā. Un viņš nešaubās, ka viņam ir tiesības, un tāpēc nepietiek ar vecmāmiņas nokaušanu ar cirvi. Palūk: Raskoļņikovs beigās nožēloja grēkus, bet tavējais tāpēc mirst, ka nevienu neuzspridzināja. Tu šito ideju tik ļoti centies nodot sabiedrībai? Vai kādu citu, tā arī nesapratu? Lai mainītu dzīvi.
Rjazancevs nespēja slēpt aizvainojumu.
- Es taču nerakstu filozofiskus traktātus. Kuram, ja ne tev to saprast?! Vai arī esi pilnībā pārkvalificējies par mežsargu? Kad cilvēki vismaz daļēji apzinās, kas viņi ir, viņi mainās. Tam nav vajadzīga nekāda filozofija, tikai vārds, kas aizkustina dvēseli. Es cenšos...
- Nē, Koļa. Tas viss ir pašapmāns. Tas, ko tu patiešām vēlies, ir tiesības nosodīt. Mūsu rakstnieki vienmēr ir nosodījuši. Dvēseļu inženieri, slimās cilvēces sirdsapziņa! Bet nez kāpēc, jo vairāk cilvēkiem rādīja, kas viņi patiesībā ir, jo sliktāk viss izrādījās. Te slaktiņš, te sabrukums. Meklēja Dieva vārdu, bet rezultāts bija "ņečajevisms". Tajā pašā laikā tu kā tāds federālais tiesnesis vēlies gūt pienācīgus ienākumus un neatkarību. Tu zini, ko tu meklē? Nē, ne jau patiesību. Tā, kā zināms, neeksistē filozofiskā nozīmē un nevar pastāvēt jēdziena relativitātes dēļ. Bet tu meklē, kā to noformulēt ... teiksim, apsolīto zemi, bet personīgi tev vienam, vispārējā haosa vidū. Nu tur nav nekā īpaša. Tagad tā dara daudzi. Tikai tu vēlies, lai Dievs būtu klātesošs tavā personīgajā Belovodjē. Vai, izsakoties Pelevina vārdiem, kaut kādā tās simulakrā. Lai nodrošinātu savu garīgo komfortu.
Rjazancevs beidzot saniknojās ne pa jokam.
- Labi! Mani izķidāji līdz pēdējam. Bet ko meklē tu? Baravikas, bet svaigākas un malumedniekus, bet pretimnākošākus? Piedod, bet tagad tu pats tēmē kļūt par tiesnesi. Un kas ir tiesneši? Es atceros, kam tu izgāji cauri. Bet patiesībā taču arī atradi savu personīgo Belovodji. Tu atbrauci šurp, bet visi no katedras tevi meklēja par nepabeigto kandidāta disertāciju. Bet tu izvēlējāties trīs pērtiķu variantu: neko neredzu, neko nedzirdu, neko neteikšu. Tā ka nav ko nosodīt, ja visus šos gadus pēc būtības dzīvi neesi redzējis un ne velna no tās nesaproti.
Pavlovs vainīgi pakasīja pakausi.
- Neapvainojies. Es ne aiz ļauna. Laikam jau ilgu laiku ne ar vienu tā neiznāca parunāties, tāpēc paslīdēju. Bet par to, ka es savā mūžā neko neesmu redzējis, tu velti.
- Padalies savos iespaidos.
- Varu arī padalīties. Tikai nesmejies. Viņš nepārprotami gribēja mainīt tēmu.
- Ka raudāt nebūtu jāsāk ar tevi.
- Nu tad klausies. – Vladimirs iekārtojās ērtāk un iesāka ar tēlotu viealdzību: – Es nesen atgriezos vakarā no tālas cirsmas. Kājām pa mežizstrādes ceļu, jo salūza "Uaziks". Bet pa ceļam braucēju nav. Nolēmu saīsināt ceļu uz ciemu - caur ieplaku, pa veco ziemas ceļu...
9
Kad draugs apklusa, Rjazancevs nodziedāja:
- Viņš devās uz Odesu, bet izgāja pie Hersonas - jūrnieks Železņaks, partizāns! Tu, Volodja, iepriekš Jegoriča dravu nebiji apmeklējis? Piemēram, tagad man galva skaidra, bet kājas neklausa.
- Tā, Koļa, medalum ir tāda raksturīga īpašība, - paskaidroja Pavlovs. - Īpaši ja nav radis. Tavas kājas aizsargā tavu skaidro prātu... Tikai es toreiz medalu nedzēru. Tajā ziemas ceļā kaut kas bija. Bet kas… - Mežsargs paraustīja plecus.
– Lai tā būtu, es tavu balādi ievietošu savā jaunajā romānā. Saistībā ar domstarpībām par personīgo Belovodji.
- Nu, pagodināji! Tikai zini, ko es tev pateikšu? Es arī nodomāju, ka redzēju nomoda sapni - no noguruma, no apziņas izolācijas. Bet par to vietu jau sen tiek stāstītas visādas teikas. Es smējos - taigas pasakas. Un, kad pats ieraudzīju... ievācu dažas ziņas. Parādās interesanta aina.
- Tev tā vien gribas sakārt man uz ausīm nūdeles.
– Tu te nejauc mežsargus ar žurnālistiem! Kopš neatminamiem laikiem aborigēni šo ieleju uzskatīja par kaut kādu garu mājvietu, es tev jau teicu. Tomēr pa medību taku staigāja gan viņu mednieki, gan mūsējie krievi - un nekā. Bija neskaidras leģendas par pazudušajiem, kuri nokļuva gandrīz viņpasaulē. Bet pasakas ir pasakas, bet te es parakos vecajos ciemata arhīvos, kas trūd pašreizējās pārvaldes pagrabā. parunāju ar veciem cilvēkiem. Trīsdesmito gadu beigās notika pilnīgi ticams incidents.