Z. KOSIDOVSKIS
BĪBELES STĀSTI
ZENONS KOSIDOVSKIS
BĪBELES STĀSTI
RĪGA «ZINĀTNE» 1978
No polu valodas tulkojis Voldemārs Meļinovskis
Mākslinieks Viesturs Grants
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu,
K 70304—045_ © Tulkojums latviešu valodā
M8ll(U)-78 Izdevniecība «Zinātne», 1978
Зенон Косидовский БИБЛЕЙСКИЕ СКАЗАНИЯ Серия «Апварснис» («Кругозор») Издательство «Зинатне» Рига 1978
На латышском языке
Перевод с польского Волдемара Мелиноеского Художник Виестур Грант
AUTORA IEVADVĀRDI
SAKARĀ AR 3. IZDEVUMA IZNĀKŠANU KRIEVU VALODĀ
Savā grāmatā cīņai pret reliģiskiem mītiem esmu izmantojis zinātnisku pierādījumu metodi kā mūsdienu cilvēkam vispārliecinošāku metodi. Balstīdamies uz daudzu zinātnieku pētījumu rezultātiem, esmu centies parādīt, kā radušies miti un kādam nolūkam tie kalpojuši, — vārdu sakot, atklāt to vēsturisko vietu un lomu, kuru apzināti slēpa teologi.
Ceru, ka mūsdienu sabiedrībai tik svarīgajā cīņā par laicīgās, racionālistiskās domas uzvaru, par cilvēka intelekta cieņu manai grāmatai bija un joprojām ir sava pieticiga loma.
Zenons Kosidovskis
IEVADS
Parasti manas grāmatas pieskaita pie populārzinātniskajam Nemaz nenoniecinot šo visai derīgo literatūras paveidu. es tomēr atzīšos, ka manas pretenzijas sniedzas tālāk. Varbūt es maldos, tomēr uzskatu, ka esmu rakstnieks, kurš par savas daiļrades materiālu izvēlējies vienkārši zinātnes sasniegumu epopeju. Mani iedvesmo atklājums, bet vēl vairāk pats atklājējs kā cilvēks, viņa darbs, viņa sūrā piepūle un dramatiskās grūtības ceļā uz patiesību, viņa panākumi, par kuriem bieži vien vajadzēja samaksāt ar savu veselību un pat dzīvību.
Vai varētu būt vēl kaut kas aizraujošāks nekā kluso pētnieku, ģeniālo un cildeno entuziastu vai nesavtīgo, pēc zināšanām alkstošo klaiņotāju garā virtene, kuri, par spīti visam, sagrāvuši aizspriedumu pēc aizsprieduma un ienesusi aizvien vairāk gaismas mūsu tumšajos prātos? Stāsts par viņu mocekļu gaitām un triumfu ir visbrīnišķīgākā literārā tēma. Visās tajās baismās, kuras vēsture mums nav aiztaupījusi un neaiztaupīs, viņi patiesībā ir vienīgais apstiprinājums un attaisnojums mūsu dzīvei šajā bēdu ielejā. Pārfrāzējot Stendālu, gribētos sacīt, ka cilvēce bez zināšanām būtu akla kā vētras varā pamests kuģis bez balasta.
Ja es rakstu par senatnes kultūru likteņiem, es to allaž daru, meklēdams tieši šo dzīves apstiprinājumu, šo cilvēka progresa vērtīgo pavedienu, kurš izvijas cauri karu, nežēlības un tumsonības laika griežiem. Es meklēju cilvēku, kurš, pūlēdamies saraut pirmatnējo instinktu un māņticības valgus, tomēr gāja pretim gaišākiem dzīves apvāršņiem. Viņa moku pilnā ceļa izsekojums cauri laikmetiem un gadsimtiem — tas ir īstais manu grāmatu temats.
Šķiet, nav interesantākas epopejas par cilvēku dzimtas gājienu no troglodīta līdz atoma un kosmosa noslēpumu atklājējam.
Sajā perspektīvajā ainā par visai svarīgu posmu uzskatāma Vecā Derība. Ar tūkstošiem šķiedru tā ieaužas mūsu kultūrā, tās ietekmē veidojušies paaudžu priekšstati, mūsu valoda un ieražas.
Un tomēr cik maz mums zināms tās saturs! Vecākā paaudze atceras atlasītus fragmentus, bet toties mūsdienu paaudze, kas uzaudzināta pasaulīgā garā, Bībeli gandrīz nemaz nepazīst. Kā agrāko tulkojumu, tā arī visjaunāko izdevumu arhaiskā valodas plūsma caurmēra lasītāju nespēj piesaistīt, bet racionālistisku uzskatu cilvēkus atbaida doma, ka Bībele ir svētie raksti, kur atrodami galvenokārt senlaiku mīti un rituāli priekšraksti.
Taču, pateicoties zinātnieku pūlēm, laika gaitā noskaidrojies, ka Bībele uzskatāma par pasaulīgu dokumentu, kurā ir krietna tiesa vēstures informācijas. Ja nepieminam dažus sporādiskus mēģinājumus, varam sacīt, ka sistemātiski pētījumi šajā jomā sākušies 19. gadsimta vidū. Bet cik fundamentālas, revolucionāras izmaiņas šajā samērā īsajā laika posmā notikušas mūsu uzskatos par Bībeli!
Līdz pagājušā gadsimta vidum šeit darboties varēja tikai teologi. Kā dieva iedvesmotiem, svētajiem rakstiem Bībelei piemita baznīcas iestāžu stingro priekšrakstu garantēta savdabīga imunitāte, kas to pasargāja no zinātniskiem pētījumiem. Katru mēģinājumu Bībeles tekstus kritiski izvērtēt no lingvistiskā vai vēsturiskā viedokļa ilgi uzskatīja par svē+uma zaimošanu un uzbrukumu reliģiskiem ticējumiem.
Tolaik valdīja pārliecība, ka Mozus, Jozua, Dāvids, Sala- inans un pravieši patiešām uzrakstījuši attiecīgas Bībeles nodaļas, ka Jahve Sinaja kalnā nosacījis «desmit baušļus», ka Elija ar uguns ratiem uzbraucis debesīs, bet Daniēls neskarts iznācis no lauvu bedres. Ja Bībeles teksts bija pārlieku krasā nesaskaņā ar svētuma jēdziena saturu, komentatori tajā meklēja mistikas pārpilnu alegorisku nozīmi. Tā, piemēram, austrumnieciskas juteklības caurstrāvotā «Augstās dziesmas» mīlas lirika viņu versijā pārveidojās reliģiskā poēmā, kur zem mīļotās būtnes simbola slēpās Jahve, bet kristiešu ērā — Jēzus Kristus.
Mums, dabas zinātņu dižo atklājumu laikmeta cilvēkiem, grūti apjēgt, ka vēl nesen Bībele tika uzskatīta par vienīgo autoritāti visos jautājumos par apkārtējo pasauli.
savā naivitātē .tik jaukos Bībeles nostāstus par Ādamu, ievu un paradīzes dārzu vairums cilvēku uztvēra burtiski un uzskatīja tos par pēdējo vārdu problēmā par dzīvības aizsakšanos zemes virsū. Kad Darvins 1859. gadā savā pamala «Sugu izcelšanās» attīstīja evolūcijas teoriju, sākas protesta vētra ne tikai Bībeles piekritēju vidū, bet pat dažās zinātnieku aprindās.