Vūlijs, protams, gribēja izdibināt, kas atrodas zem kapenēm. Kad strādnieki izrakās cauri nākošajam slānim, parādījās upes sanesu duļķes, kurās vairs nebija redzamas nekādas cilvēka darbības pēdas. Vai strādnieki jau būtu sasnieguši sākotnējo slāni no tā laika, kad Mezopotāmijā vēl nebija apmeties cilvēks? Izdarot triangulācijas aplēses, arheologs pārliecinājās, ka neskartais pamatslānis vēl nav atrakts, jo
sanesas bija nogulsnējušās augstāk par apkārtējo apvidu un veidoja skaidri nosakāmu uzkalni. Tālākie izrakumi kapulauka apvidū deva pārsteidzošus atklājumus. Zem trīs metrus biezā duļķu slāņa atkal parādījās cilvēka apmetnes pēdas: ķieģeļi, gruži, ugunskuru pelni, keramikas lauskas. Šo lausku
Zikurāts Ninīvē. Asīriešu 7. gs. pirms. tn. ē. bareljefs.
veids un tāpat ornamentācija liecināja, ka atradumi pieder pavisam citai kultūrai nekā tie, kuri bija saglabājušies virs dujķu slāņa.
Šāds noslāņojums bija izskaidrojams tikai sekojošā veidā: kaut kādi baismīgi pali iznīcinājuši mums nezināma vecuma un nezināmas izcelsmes cilvēku apmetni, bet, kad ūdens noplacis, ieradušies citi cilvēki, kas atkal sākuši dzīvot Mezopo- tāmijā. Šie atnācēji bija šumeri, kas tad arī radījuši visvecāko no mums zināmajām pasaules civilizācijām.
Bet, lai uzkrātos gandrīz trīs metru biezs dūņu un duļķu slānis, ūdenim ļoti ilgu laiku vajadzēja šeit sniegties gandrīz niloņu metru augstumā. Aplēsts, ka pie šāda līmeņa visa Mezopotāmija bija kļuvusi par palu upuri. Tātad notikusi vēsture reti sastopama, milzīga mēroga, kaut arī lokāla rakstura kataklizma. Taču cilvēkiem, kas tolaik dzīvoja katastrofas piemeklētajā apvidū, pēdējais veidoja visu pasauli, un viņiem šie pali nozīmēja grēku plūdus, ar kuriem dievi sodījuši grēcīgo cilvēci. Nostāsti par notikušo katastrofu gadsimtu tecējumā pārgāja no šumeriem pie akadiešiem un babiloniešiem. Ebreji tos aiznesa no Mezopotāmijas uz Kānaānu, pārveidoja pēc sava prāta un šo pašu radīto versiju uzņēma starp Vecās Derības svētajām grāmatām.
Visās pilsētās Eifratas un Tigras krastos pacēlās milzīgas savāda izskata celtnes. Tās bija būvētas no kubveida vai apaļiem akmens bluķiem, ko vairākos stāvos sakrāva citu virs cita, celtnes augšdaļu sašaurinot, tāpēc tēs atgādināja kāpņveida piramīdas. Nošķeltajā virsotnē parasti atradās neliela, vietējam dievam veltīta svētnīca. Uz turieni veda trejas akmens kāpnes. Dievkalpojuma laikā, skanot kora dziesmām un mūzikas instrumentiem, pa tām svinīgā procesijā soļoja baltās drānās tērpušies priesteri.
Visizdaudzinātākā no šīm piramīdām, ko sauca par «zi- kurātiem», pacēlās milzīgajā, brīnumskaistajā Babilonijas metropolē. Arheologi no gruvešiem izrakuši tās fundamentus un sienu apakšējo daļu. Mums noteikti zināms, kāds bija šīs piramīdas arhitektoniskais izskats, jo ķīļraksta plāksnītēs atrasti ne tikai tās apraksti, bet arī zīmējums. Tā pacēlās septiņos stāvos deviņdesmit metru augstumā.
Radās jautājums, vai Babilonas piramīda nebija rosinājusi Bībeles nostāstu par Bābeles torni. Izcilais franču zinātnieks Andrē Paro šim jautājumam veltīja veselu grāmatu un, dibinādamies uz daudziem pierādījumiem, secināja, ka par to nevar būt ne mazāko šaubu.
Mums nav iespējams šeit izklāstīt visu viņa diezgan komplicēto un skrupulozo argumentāciju. Tāpēc apmierināsimies ar galveno pierādījumu pieminējumu.
Atbilstoši Bībeles nostāstam cilvēki, kuri tolaik vēl runājuši vienā valodā, Bābeles torni cēluši Sineāras novadā, ko daži zinātnieki identificē ar Šumeru. Tur lietotais būvmateriāls — ugunī apdedzināti ķieģeļi, kā saistvielu lietojot upes mālus, — uz mata atbilst Babilonas piramīdas celtniecībā izmantotajam.
Radīšanas grāmatas 11. nodaļas 7. pantā lasām: «… un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits citu.» Kāpēc senie ebreji uzskatīja Bābeles torni par cilvēku iedomības simbolu un kādēļ, pēc viņu domām, Jahve tieši tur sajauca valodas Noas pēctečiem? Vispirms jāpiebilst, ka Babilonijas metropoles nosaukums babiloniešu valodā nozīmē «dieva vārti» (bab-ilu), bet ebreju valodā līdzīgi skanošs vārds «balal» nozīmē jaukšanas darbību. Abu vārdu fonētiskās līdzības rezultātā Babilona viegli varēja kļūt par valodu sajukuma simbolu pasaulē, jo sevišķi tāpēc, ka tā bija pilsēta, kur runāja daudzās valodās.
Tāpat nav nekāds brīnums, ka ebreji Babilonā un tās piramīdā redzēja dievam netīkamas augstprātības un apgrēcības iemiesojumu. Babilonijas ķēniņi uzcēla piramīdu, izmantojot vergu un no dažādām pasaules malām šurp sadzītu kara gūstekņu darbu. 7. gadsimtā pirms m. ē. Babilonijas ķēniņš Na- bopolasārs uzsāka senā torņa atjaunošanas darbus un lika, starp citu, tur iegravēt šādu uzrakstu: «Daudzu tautu ļaudis esmu piespiedis strādāt torņa atjaunošanas darbos.»
Pie torņa restaurācijas kā vergus droši vien atdzina arī ebrejus. Viņi saglabāja atmiņas par Bābeles sūro nebrīvi un šīm rūgtuma pilnajām atcerēm ļāva izpausties nostāstā par Bābeles torņa celšanu. Kā mēs vēlāk redzēsim, atmiņas par Bābeles torni vēlreiz izpaudīsies vīzijā par eņģeļu kāpnēm, kas sapnī rādījās Ābrahāma mazdēlam Jēkabam. Kopš Babilonijas dienām tad jau bija pagājis liels laika posms, un Kānaānā dzimušās ebreju paaudzes bija gandrīz pilnīgi aizmirsušas pārestības, ko viņu senčiem nodarījuši Babilonijas ķēniņi. Tiesa, piramīdas tēls viņu atmiņā nebija izdzisis, taču ieguvis pavisam citu nozīmi un kļuvis par kāpnēm, kas simbolizē cilvēka izlīgumu ar Jahvi.