Tera droši vien zināja, ka Hāranas apkaimes zemes ir apbrīnojami auglīgas, tur zeļ augļu dārzi, līgo druvas un plešas plašas ganības. Tāpat viņš zināja, ka tām velgmes pietiekami, jo ūdeni šīm zemēm piegādāja Eifrata un Nār- bali, bet tās zemkopjus nekad nepievīla. Turklāt — un tas bija pats svarīgākais — Hārana bija kļuvusi par sava veida starptautiskas tirdzniecības centru. Tur apstājās tirgoņu karavānas, lai apmainītu no Mezopotāmijas un Ēģiptes atvestas vērtīgas preces. Tātad Tera tur veiksmīgi varēja turpināt nodarboties ar tirdzniecību, tajā pašā laikā nepamezdams novārtā savas dzimtas lopkopju tradīcijas.
Urā šajā laikā bija sākušās visādas likstas. Varenais Babilonijas ķēniņš un diženais likumdevējs Hamurapi centās pakļautajām tautām uzspiest vienotu valsts reliģiju un šajā nolūkā savu cilts dievu Marduku paaugstināja pāri visiem citiem Mezopotāmijas dieviem. Pilsētas, kuras izrādīja pretestību, viņš sodīja ar uguni un zobenu, bet to iedzīvotājus aizdzina vergu darbos.
Mēness dieva dedzīgajiem piekritējiem, bet pie tiem piederēja ari Tera, neatlika nekas cits kā pārcelties uz tādām dzīves vietām, kuras nevarēja aizsniegt ķēniņa sodošā roka. Tādā kārtā Hāranā bija sapulcējusies prāva izceļotāju kolonija. Ar laiku tur tika uzcelta lepna svētnīca un Hārana kļuva par otro pēc Ūras svarīgāko dieva Sina kulta centru.
Teram starp šiem tālajiem ticības biedriem bija daudz paziņu, draugu un tuvu radinieku, tāpēc arī viņš ar visiem dvēseles spēkiem tiecās uz nepazīstamo, bet daudzsološo Hāranas zemi.
-
TERA, NAHORS UN ABRĀMS JAUNAJĀ DZIMTENE*.
Teras ģimenei Hāranā klājās labi. Viņš turpināja nodarboties ar tirdzniecību, bet dēliem
'uzticēja gādību par ganāmpulkiem piepilsētas pļavās. Apvidus bija neiedomājami auglīgs un cilvēkiem dāsni atmaksāja viņu pūles. Pilsētiņa ar savām baltajām kupolveida mājelēm, kas saulē žilbinoši mirdzēja, pletās apkārtējo zaļo pakalnu vidū. Dienu un nakti tur nerimtīgi čaloja strauti, uzdvesdami spirgtu dzestrumu, bet pļavas un kalnu nogāzes bija kā nosētas ar raibu raibiem ziediem. Tālāk, rietumu pamalē, saules piestrāvotajās debesīs iezīmējās Antitaura kalnu grēda.
Ābrāms, sargādams viņam uzticētos dzīvnieku pulkus, bieži pavadīja naktis pie ugunskura kopā ar ganiem. Tās bija tīkami vēsas, dziļa klusuma apņemtas naktis, kas pamudināja uz pārdomām. Stundām ilgi Abrāms vērās debesīs ar mirdzošajām zvaigznēm, izsekodams to ceļu melnam baldahīnam līdzīgajās tālēs, un arvien skaidrāk noģida pasaules neaptveramo plašumu, tās diženumu, skaistumu un harmoniju. Viņa sirdī pamazām iezagās apmulsums, jo ticība mēness dievam tur sāka sabrukt. Kādu dienu viņu apžilbināja noģieda, ka Visuma, saules, mēness un zvaigžņu radītājs varēja būt tikai viens vienīgs varens, visuresošs, neredzams, labestīgs, taču dusmās nepielūdzams dievs.* Ābrāms savu jauno pārliecību nedomāja slēpt un atklāti sludināja to pilsētā. Ap reliģijas reformētāju pulcējās neliels viņam uzticīgu un pakļāvīgu cilvēku bariņš. Par jaunā dieva piekritējiem kļuva viņa sieva Sāraja, brāļa dēls Lats un tuvākie kalpotāji, kuriem viņš aizvien bija gādīgs maizes tēvs.
Hāranas iedzīvotāji, kas bija dedzīgi dieva Sina pielūdzēji, novērsās no Abrāma kā no atkritēja. Mazā jaunā reliģiskā kopiena, ap kuru pacēlās nepatikas un īgnuma
siena, dzīvoja savu noslēgtu dzīvi. Sektantu bargais, puritāniskais morāles kodekss, pievēršanās senču vienkāršajam dzīves veidam no tā laika, kad tie vēl bija klejotāju lopkopju tauta, jēri, ko jaunās ticības piekritēji apkaimes nokalnēs upurēja nezināmajam, tuvāk neapzīmētajam dievam, — tas viss izraisīja pret viņiem vērstu nicinājumu un nosodījumu. Pat Tera un Nahors neskopojās ar pārmetumiem Ābrāmam. Jo sevišķi viņus šokēja tas, ka ar savu zaimojošo mācību viņš bija sajaucis prātu arī jaunajam Latam.
Ģimenes instinkts austrumu tautās ir sevišķi spēcīgs, tāpēc arī Teras dzīves laikā nekas mājās neizmainījās. Ģimenes locekļi joprojām cits citam izpalīdzēja, un visi dzīvoja priekšzīmīgā saskaņā. Tomēr beidzot pienāca diena, kad Tera šķīrās no dzīves. Kā paaudzēs saglabāta teiksma vēstī_, viņam tad bijis divi simti pieci gadi. Lielo mantojumu Abrāms un Nahors taisnīgi sadalīja savā starpā, un ģimene nošķīrās divos nozarojumos. Abrāmu nekas vairs nesaistīja pie pilsētas, kurā viņš bija pieredzējis tik daudz nicinājuma un izsmiekla. Viņam jau bija septiņdesmit pieci gadi, taču viņš pēkšņi sajuta ilgas pēc sentēvu klaiņotāju dzīves, pēc plašajām ārēm un melnajām, no kazu vilnas izgatavotajām teltīm. Tur bija brīves un neatkarības plašā dvesma, tur viņš varēja pēc sirds patikas godināt savu dievu un nest tam dedzināmos upurus uz laukakmeņu altāriem, tur bija iespējams mācīt savus ļaudis mīlēt tikumu skaidrību un vairīties no visādiem pilsētas dzīves kārdinājumiem.
GĀJIENS UZ KANAĀNAS ZEMI.
Kādu dienu Abrāms pavēlēja saviem ļaudīm posties ceļam.
Viņš bija nolēmis doties uz Kānaānu, par kuru
- stāstīja, ka tā esot reti apdzīvota, tur esot labas
ganības un iespējams nodarboties pat ar tirdzniecību, jo cauri visai zemei uz Ēģipti gāja tirgoņu karavānas. Labāku dzīvi meklējot, uz turieni bija jau pārcēlusies daža laba semītu lopkopju cilts. Eifratas un Tigras zemēs kļuva pārāk šauri, bez tam iedzīvotāji cieta no nemitīgiem kariem, aizvien pieaugošiem nodokļiem un administratīviem spaidiem. Kānaānas vārdu daudzināja gani un tirgoņi, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Abrāms šajā tālajā pusē saskatīja paša dieva apsolīto zemi.