Karavāna, kas, dodamās ceļā, izgāja pa Hāranas vār-
tiem, liecināja par tās īpašnieka pārticību. Priekšgalā, sēdēdami uz lieliem un spēcīgiem ēzeļiem, jāja Abrāms, Sāraja un Lats. Aiz viņiem garā virtenē nāca simts ēzeļu, kas nesa pārtikas krājumus, ādas maisus ar ūdeni, teltis un mantu saiņus. Vēl tālāk nopakaļ gani dzina kazu un aitu barus, bet gājienu noslēdza Abrāma personiskais karapulks, kas sastāvēja no trim simtiem ar stopiem un lingām bruņotu vergu. Ceļi tolaik nebija droši, un vajadzēja rēķināties ar tuksneša laupītāju uzbrukuma iespējamību. Tāpēc neviens tirgonis vai cilts šeiks neiedrošinājās doties ceļā bez bruņotas apsardzes.
Līdz Kānaānai bija vairāk nekā tūkstoš kilometru, taču ceļinieki par garlaicību nevarēja sūdzēties. Rosīgajā tirdzniecības traktā valdīja nemitīga kustība. Bieži bija sastopamas karavānas, kas atgriezās no Ēģiptes, un bārdainie tirgoņi zināja pastāstīt daudz interesantu jaunumu par Kānaānu un vareno faraonu valsti. Abrāma ļaudis iegriezās pa ceļam arī ciemos un pilsētiņās, bet kādu dienu nonāca pat pie lielas, ar mūriem apjoztas pilsētas, kuru sauca par Kadešu.
Pēc daudz nedēļu ilga pārgājiena viņi, sev par lielu prieku, ieraudzīja izslavēto Damasku. Abrāms nosprieda tur apstāties uz ilgāku laiku, lai cilvēkiem un dzīvniekiem dotu nopelnīto atpūtu. Norā pie pilsētas vārtiem viņš lika uzcelt teltis, bet pats ar dāvanām steidzās pie vietējā valdnieka, lai izlūgtos viesmīlību.
Damaskā runāja aramiešu valodā, kas bija ļoti līdzīga senebreju valodai, tāpēc saprasties nebija grūti. Pilsētas iemītnieki milzīgā izbrīnā, kas tik parasts pūlim, blenza uz Abrāma ļaudīm. Un, patiesi, tur bija ko redzēt. Starp melnajām teltīm rosījās vīrieši, sievietes un bērni. Viņu drēbes neatgādināja baltos burnusus, kādus valkāja tuvējā tuksneša beduīni. Vīriešiem ap gurniem bija īsi, zilsarkani svītroti bruncīši. Aukstā laikā viņi uzvilka uz kailas miesas kreklus ar īsām piedurknēm un uzmeta uz pleciem izrakstītus apmetņus, ko naktīs izlietoja arī kā segas. Sievietēm acīmredzot tīkamākā bija zaļā krāsa, jo tā dominēja viņu tērpos. Zem apmetņiem, kas garās krokās krita līdz puslielam, viņas valkāja krāsainas tunikas, bet ap galvām turbāna veidā aptina garu, košu šalli, kuras gali nokarājās pāri mugurai līdz pat apmetņa malai. Kā redzams, viņām patika koķetēt un greznoties ar rotām. Matus viņas krāsoja melnus ar antimonu, plakstiem piešķīra tumšāku toni, pielietojot malahītu un pulveri saberztu tirkiZu, bet lūpas un vaigus krāsoja ar sarkanu okeru. Uz īlilbiem un kājām atnācējas valkāja sudraba sprādzes, bet AP kaklu aplika krāsainas krelles.
Kad satumsa, no tālās Hāranas atnākušie Jaudis sasēdas ap ugunskuru un mazu liru pavadībā dziedāja sēfīgas, sirdi dīvaini aizkustinošas dziesmas. Bet bērni, dziesmu iežūžoti, saldi aizmiga mātēm rokās.
Ābrāms skraidīja pa pilsētu un, sīvi kaulēdamies, iegādājās tālākam ceļam nepieciešamo. Vienlaikus viņš iemantoja daudz paziņu. Kādu dienu viņš iepazinās ar jaunu, ļoti izveicīgu Damaskas iedzīvotāju Eliēzeru, kurš izrādījās viņam visai noderīgs. Ābrāms to pieņēma kā paša dēlu un savā saimniecībā uzticēja jauneklim svarīgus uzdevumus.
APSOLĪTAJA ZEMĒ.
Pienāca brīdis, kad vajadzēja atvadīties no Damaskas, taču Abrāma ļaudis visai nelabprāt devās ceļā, jo pilsēta ar saviem tirgiem un jautrajām čalām visiem bija iepatikusies. Caurām dienām viņi klaiņoja cilvēku burzmā un, mutes atple- tuši, nolūkojās uz precēm, kas bija atvestas no tālām pasaules malām. Tīkama viņiem šķita arī tuvākā apkaime. Visur pletās iekopti tīrumi un pļavas, bet lēzenu uzkalnu nogāzēs zaļoja olīvu birzis un augļu dārzi, kur koku zari līka aprikožu un mandeļu smagumā.
Abrāms, nelūkodamies uz saimes ļaužu sapīkušajām sejām, pavēlēja doties ceļā. Gara ar nastām apkrautu ēzeļu un žēli blējošu aitu un kazu ganāmpulka karavāna virzījās tālāk uz dienvidiem. Pēc kāda laika viņi nonāca paugurainā priekškaļņu apvidū, bet ceļš aizvijās aizvien augstāk un augstāk. Kānaānas un Sīrijas robežas tuvumā viņi ieraudzīja pa kreisi izplešamies bezgalīgo Sīrijas tuksnesi, bet pa labi augšup slējās varenais Hermona kalnu masīvs, kur sākās Jordānas upe.
Kānaāna tolaik visumā bija vēl mežonīga un reti apdzīvota zeme. Ielejās, kur zeme bija noderīga apstrādāšanai, retumis pagadījās pa kādai pilsētiņai jeb, pareizāk sakot, nocietinātai pilij, kur uzturējās tikai vietējie valdnieki un viņu kara draudzes. Mierīgie iedzīvotāji dzīvoja ārpus pils mūriem teltīs un slieteņos un apstrādāja tīrumus un vīna kalnus. Pilī viņi patvērās tikai briesmu gadījumos, kad parādījās kareivīgās tuksneša ciltis, kas siroja pa Kānaānu, meklēdamas laupījumu.
Abrāms rūpīgi izvairījās no ielejām un prāvākām cilvēku apmetnēm. Viņš uzturējās tikai klinšainās augstienēs, kur brīvi varēja ganīt savus lopus. Neviens viņam nelika nekādus šķēršļus ceļā. Vietējie iedzīvotāji bija pieraduši pie klejotāju karavānām, kuras, ganības meklējot, krustām un šķērsām klīda apkārt. Ja viņi bija pārliecinājušies, ka nomadiem nav naidīgu nolūku, tad labprāt ielaidās ar tiem maiņas tirdzniecībā. Turklāt no izsūtītajiem izlūkiem viņi bija uzzinājuši, ka Abrāmam līdzi nāk trīs simti bruņotu vīru, un tāpēc labāk atstāja to mierā.
Pēc neilgas uzturēšanās Sihemā Abrāms uzcēla teltis Bēteles apkaimē. Kalnā starp Bētēli un Aju viņš uzrīkoja dievam altāri un nesa tam upurus, pateikdamies par līdzšinējo aizgādību. Taču tur pietrūka ganību un vajadzēja doties tālāk; tāds jau bija ganu liktenis. Tagad Abrāms klejoja no vienām ganībām uz otrām pa Hebronas- un Bēršebas apvidiem, līdz beidzot nonāca Kānaānas dienvidos Negebas novadā, kas robežoja ar Ēģipti.