Ceļojošo tirgoņu tik gauži izdaudzinātā Kānaāna Abrāmam sagādāja tikai vilšanos. Augstienēs, kur viņš brīvi varēja uzturēties, ganības bija diezgan trūcīgas, bet koku izrādījās tik maz, ka bieži vien pietrūka kurināmā ēdiena gatavošanai. Pat ūdeni reizēm vajadzēja piegādāt no liela attāluma.
Laiku pa laikam Kānaānu piemeklēja sausums. Tādas nedienas Abrāms pieredzēja, uzturoties Negebas novadā. Ganības pārvērtās izkveldētās stepēs, cilvēkiem un dzīvniekiem draudēja bada nāve. Citas izejas neredzēdams, Ābrāms apstājās pie Ēģiptes robežas un lūdza faraona ierēdņiem viesmīlību.*
KĀ SĀRAJA KĻUVA PAR FARAONA SIEVU.
Ēģiptieši pie šāda veida apmeklējumiem bija pieraduši.
Nereti gadījās, ka ganu tautas, glābdamās no Sausuma, meklēja pie viņiem patvērumu. Tās parasti
nometināja plašajās, maz izmantotajās ganībās Nīlas ietekas tuvumā. Uz robežas uzceltais mūris, ko dēvēja par «dižciltīgo mūri», torņi un modri sargi atvairīja tuksneša sirotāju iebrukumus, bet mierīgām ganu ciltīm pēc noklaušināšanas robežsardze neliedza ienākt Ēģiptes teritorijā. Ēģiptieši no viņiem, protams, prasīja nodevas, turklāt palaikam tie ienācējiem pat atņēma skaistākās meitenes, lai nosūtītu uz augstmaņu vai paša faraona harēmu.
Abrāmam tas bija zināms, un, kad viņi tuvojās Ēģiptes robežām, viņš savu sievu Sāraju noveda sāņus un teica: «Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: Tā ir viņa sieva. — Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: Es esmu viņa māsa, — lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad.»
Sāraja bija paklausīga sieva. Lai glābtu vīru, viņa bija ar mieru ielaisties šādā viltībā un uzdevās par Abrāma māsu. Viņa to varēja darīt ar jo tīrāku sirdsapziņu tāpēc, ka patiešām bija Abrāma pusmāsa, un tāpēc viņa tikai daļēji atkāpās no patiesības. Ēģiptiešu augstmaņi ziņoja faraonam par Sārajas skaistumu, un viņš to paņēma savā harēmā. Drīz vien faraonam Sāraja tik ļoti iepatikās, ka viņš tās šķietamo brāli bērtin apbēra ar bagātīgām dāvanām. Abrāmam drīz vien bija «… sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi».
Taču pār Ēģipti kā sodība nāca lielas likstas, un faraons, pūlēdamies noskaidrot to cēloņus, atšķetināja' visu patiesību. Būdams pārliecināts, ka, turot harēmā ebreju virsaiša sievu, viņš nogrēkojies to dieva priekšā, faraons ataicināja Abrāmu un pārmezdams sacīja:
«Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva?»
Ābrāms visādi nopūlējās attaisnoties, taču fakts palika fakts: valdnieks bija ticis vadāts aiz deguna, un tas jau izskatījās pēc majestātes goda aizskaršanas. Tomēr faraons, vai nu bīdamies no svešā dieva jaunas sodības, vai arī vadīdamies no vēl neizdzisušām mīlas jūtām pret Sāraju, Abrāmam apmānu ne tikai kā piedeva, bet vēl atļāva atstāt valsts robežas ar visām bagātīgajām dāvanām, kādas bija tam pasniedzis.
Un tā Ābrāms atgriezās Kānaānā ar savu sievu un Latu bagātāks nekā pirms ierašanās Ēģiptē.
LATA ŠAUSMĪGAIS PIEDZĪVOJUMS.
Ābrāms atgriezās Bētelē, kur viņš kādreiz bija uzcēlis altāri savam dievam. Viņa brāļadēls Lats apprecējās un sāka patstāvīgi nodarboties ar lopkopību. Drīz vien izrādījās, ka tur nepietiek vietas diviem pieaugušiem ganāmpulkiem, tāpēc starp Abrāma un Lata ganiem izcēlās ķīviņi un plēšanās par tiesībām lietot ganības. Abra-
mam šīs ģimenes ķildas apnika, viņš pasauca Latu un teica:
«Lai nebūtu strīdus mūsu starpā un manu un tavu ganu starpā, jo mēs esam rada. Vai nav visa zeme tavā priekšā? Labāk šķiries no manis; ja tu gribi ^pa kreisi, es iešu pa labi; bet, ja tu gribi iet pa labi, es iešu pa kreisi.»
Abrāms augstsirdīgi atstāja brāļadēlam brīvu zemes izvēli, un Lats tūlīt to izmantoja. Viņš izvēlējās sev ieleju Nāves jūras dienvidu krastā, kur ganību bija pietiekami daudz, un pārcēlās uz dzīvi Sodomā, lai gan šī pilsēta bija pazīstama ar savu iedzīvotāju netiklību. Abrāms apmetās Mamres ielejā Hebronas tuvumā. Tur kuplu ozolu pavēnī viņš uzcēla teltis, kā arī jaunu upuraltāri savam dievam.
Kādu dienu pie viņa atsteidzās vēstnesis ar bargu ziņu. Zaļajā ielejā Nāves jūras dienvidus piekrastē, kur Lats ganīja savus lopu barus, netālu no Sodomas un Gomoras atradās vēl trīs citas pilsētas, kuru valdnieki bija padoti Ēlamas ķēniņam un divpadsmit gadu paklausīgi bija mak- sājušMam meslus, bet trīspadsmitajā atteikušies to darīt. Tad Elamas ķēniņš, sabiedrojies ar trim citiem Eifratas piekrastes valdniekiem, ar saviem karapulkiem devās pret dumpiniekiem, tos smagi sakaudams. Sodomas un Gomoras valdnieki kaujā krita, bet viņu karaspēka paliekas aizbēga kalnos. Uzvarētāji ar milzīgu laupījumu un daudz gūstekņiem bija jau atceļā uz savām valstiņām. Aizvests gūstā bija ari Lats ar ģimeni un visu mantību.
Ābrāms nekavējoties saposās, lai atbrīvotu sagūstīto Latu. 318 apbruņotu kalpu un viņam piebiedrojušos kaimiņu priekšgalā Ābrāms steidzās vajāt ienaidnieku, neraugoties uz tā lielo pārspēku. Danas tuvumā pie Kānaānas ziemeļu robežām Mezopotāmijas ķēniņu karaspēks bija apmeties atpūsties. Dažādās valodās runājošie karavīri bija bezrūpīgi un neuzmanīgi. Apskurbuši priekā par uzvaru un no iebaudītā vīna, viņi bija nolikušies gulēt, pat neizlikdami naktī sardzes vīrus. Abrāms, sadalījis savu karaspēku nelielās grupās, nakts tumsā uzbruka nometnei no visām pusēm un pārsteigtajā pretiniekā_ izraisīja tādu sajukumu, ka tas nekārtībā metās bēgt. Abrāms vajāja ienaidniekus līdz pašai Damaskai un ar uzvaru atgriežas Kānaānas zemē, vezdams sev līdzi atbrīvotos gūstekņus kopā ar Latu, kā arī iebrucēju salaupīto mantību.