Jaunais Sodomas ķēniņš kopā ar pārējo četru pilsētu valdniekiem sveica Abrāmu kā atpestītāju. Viņu sagaidīt
ar vīnu un maizi izgāja arī Melhisedeks, Salemas pilsētas ķēniņš un virspriesteris, un_ svētīja viņu augstākā dieva Jahves vārdā, jo, tāpat kā Abrāms, arī viņš bija dedzīgs Jahves piekritējs.1 Abrāms ziedoja dievam desmito tiesu laupījuma un, kad Sodomas ķēniņš lūdza viņam atdot tikai ļaudis, bet pārējo guvuma daļu atstāt sev, tam atbildēja:
«Es paceļu savu roku uz to kungu, visaugstāko dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu, nevienu kurpju siksnu es neaiztikšu, nedz ko no tā, kas tev pieder, lai tu neteiktu: Es esmu Abrāmu darījis bagātu.»
Viņš palūdza tikai, lai savu tiesu laupījuma saņemtu sabiedroto cilšu virsaiši Aners, Eškols un Mamre, kuri viņam bija nākuši palīgā izcīnīt uzvaru.
ĀBRĀMS RAIZĒJAS PAR PĒCNĀCĒJIEM*.
Ābramu nepārtraukti kremta šaubas. Sapnī viņš bija dzirdējis Jahves balsi apsolām, ka Kānaāna kļūs par dzimteni Ābrāma pēcnācējiem. Bet šimbrīžam viņam kā nebija, tā nebija dēla. Tā vien likās, ka par viņa mantinieku kļūs Ēliēzers no Damaskas. Abrāms viņu gan bija pieņēmis savā dzimtā, bet šā vai tā tas bija tikai mājas kalpotājs un svešu asiņu cilvēks.
Redzēdama Ābrāma raizes, Sāraja, kurai bērnu nebija, iežēlojās par viņu un nosprieda izmantot sensenu senču ierašu. Tā neauglīgai sievai atļāva atvest pie vīra verdzeni, bet dēlu, kurš bija radies no šāda sakara, tad atzina par likumīgu dzimtas mantinieku ar visām pirmdzimtā tiesībām. Sāraja izvēlējās verdzeni ēģiptieti Hagāru. Un patiesi, Abrāmam par lielu prieku, verdzene kļuva grūta.
Taču drīz vien mājās radās nesaskaņas. Hagāra pārlieku dižojās ar to, ka savā klēpī nēsā Abrāma dēlu, un kļuva arvien nekaunīgāka. Sāraju urdīja greizsirdība un bažas par savu turpmāko stāvokli dzimtā, un viņa sarīkoja vīram scēnu, pārmezdama, ka vienīgi viņš pie visa vainīgs. Bet Ābrāms tikai grūši nopūtās un, negribēdams iejaukties sievu ķīviņos, noteica:
«Redzi, tava kalpone šeit ir tavās rokās, dari viņai, kas tavām acīm labpatīk.»
' Pastāv uzskats, ka Salema ir tā pati Jeruzaleme, tolaik jebusiešu pilsēta, kas vēlāk kļuva par Izraēla galvaspilsētu.
Viņš nespēja iedomāties, ka Sāraja savās dusmās varētu aiziet tik tālu, ka padzīs verdzeni no mājas. Hagāra, asarām pārplūzdama, devās prom, kur acis rāda. Bez jebkāda mērķa viņa klīda pa tuksnesi un, nerazdama sev mājas vietu, aizmiga zem klajas debess pie ūdens avota. Tad viņai parādījās eņģelis un vaicāja:
«No kurienes tu nāc un kur tu ej?»
Bet Hagāra atbildēja:
«No savas valdnieces Sārajas es esmu bēgusi.»
Tad eņģelis viņai teica:
«Atgriezies pie savas valdnieces un pazemojies zem tās rokas.»
Hagārai jau bija gana klaiņot, viņa tūdaļ paklausīja eņģeļa balsij, atgriezās mājās un nolūdzās savu kundzēni. Drīz vien viņa dzemdēja dēlu, kuram deva vārdu Isrnaēls.
ĀBRĀMS KĻŪST PAR ĀBRAHĀMU.
Kopš tā laika bija pagajis trīspadsmit gadu. Ābramam bija jau 99 gadi, bet viņa dēls Ismaēls uzaudzis par ņipru, visai draiskulīgu puiškānu. Kādu dienu dievs lika Ābrāmam saliedēt savus apakšniekus vienā tautā un vienā ticības draudzē. Sajā nolūkā viņš pavēlēja, lai visi vīri un zēni, kā brīvie, tā arī nebrīvie, tiktu apgraizīti par zīmi ar dievu noslēgtai derībai. Tāpat viņš nosacīja uz laiku laikiem, lai visi vīriešu dzimuma bērni pēc astoņu dienu vecuma sasniegšanas tiktu apgraizīti. Ja kāds negribētu šim noteikumam pakļauties, tāds līdz ar to mitējas būt par cilts locekli.
Abrāms, kurš šādā vārdā kādreiz bija nosaukts par godu vienam no daudzajiem mezopotāmiešu dieviem, nolēma sevi pārdēvēt, ar to apstiprinādams atteikšanos no elkdievības, un nosauca sevi par Ābrahāmu, kas nozīmē «daudzu tautu tēvs». Vienlaikus viņš savai sievai Sārajai deva vārdu Sāra, kāds nosaukums atbilda «jūsu augstības» titulim.[6]
Ābrāma izdarītā vārdu maiņa liecināja, ka viņš ar šo aktu pūlējās piešķirt sev augstmanības mirdzumu, kas viņu darītu līdzīgu apkārtējo valstiņu ķēniņiem un paceltu pāri paša cilts vienkāršajiem locekļiem.
TRĪS noslĒpumainu vĪru apciemojums.
Šāda pašpaaugstināšanas tomēr neizmainīja Ābrahāma dzīves veidu. Viņš aizvien vēl mitinājās teltī, '- saglabāja vienkāršās ierašas un saviem apakšniekiem bija tas pats lādzīgais un taisnīgais tēvs.
Kādu dienu pēc pabeigtiem darbiem Ābrahāms sēdēja telts priekšā. Diena bija tveicīga. Ozolu šalkšanas un bišu zuzēšanas iežūžots, Ābrahāms iesnaudās. Bet tad viņš izdzirdēja soļus un iztrūcies ieraudzīja trīs nepazīstamus ceļavīrus. Ievērodams ganu cilšu viesmīlības likumus, Ābrahāms paklanījās atnācējiem un lūdza viņus savā teltī. Tur viņš lika pasniegt ūdeni, lai ceļa gājēji varētu nomazgāties, un pats aizskrēja pie Sāras.