«Steidzies paņem trīs mērus miltu no smalkajiem miltiem, iejauc tos un taisi plāceņus.»
Bet pats vēl aizmetās pie ganāmpulka, izvēlējās jaunu telēnu un lika to izcept. Uz paklāta audekla telts priekšā kalpones salika krūzes ar pienu, kā arī bļodas ar sviestu, gaļu un maizi. Lūgdams ciemiņus iestiprināties, Ābrahāms pats par cieņas zīmi tomēr neapsēdās, bet nostājās viņiem līdzās, pasniegdams traukus un paskubinādams mieloties. Kad atnācēji bija paēduši, tie jautāja viņam: «Bet kur ir Sāra, tava sieva?» «Palūk, teltī,» Ābrahāms atbildēja. , Tad viscienījamākais no ciemiņiem viņam pavēstīja, ka Sāra dzemdēšot dēlu. To dzirdēja arī Sāra teltī, un, tā kā viņa jau bija krietni gados, tas viņai likās neticami. Viņa nevarēja apvaldīt smieklus un pie sevis nodomāja:
«Pēc tam kad es esmu sākusi novecot, lai es vēl iedegtos? Bez tam mans kungs ir sirmgalvis.»
Dzirdēdams Sāras smieklus, noslēpumainais atnācējs sapīka un pārmetošā balsī sacīja:
«Kāpēc tad Sāra smējās, sevī domādama: vai man patiesi būs vēl dzemdēt, tik vecai esot? Vai tam kungam būtu kas neiespējams? Noliktā laikā es atgriezīšos pie tevis šinī gadalaikā, un Sārai būs dēls.»
Apmulsusi Sāra noliedza, ka viņa būtu smējusies. Taču ciemiņš palika pie sava:
«Kā tad ne — tu smējies gan.»
Pēc kāda brīža ciemiņi piecēlās un devās uz Sodomas pusi. Ābrahāms viņus pavadīja ceļa gabalu un tad atskārta, ka pie viņa ciemojies pats dievs ar diviem saviem eņģeļiem. Tāpat viņš uzzināja, ka dievs dodas uz Sodomu
un Gomoru nolūka sodīt šīs pilsētas par to iedzīvotāju negantību.
Ābrahāmam tas šķita nesavienojami ar taisnīguma jēdzienu, un viņš vaicāja dievam, vai gadījumā, ja Sodomā atrastos piecdesmit nevainīgu cilvēku, būtu pareizi, ka tie ietu bojā kopā ar grēciniekiem. Uz to dievs atbildēja, ka viņš saudzēšot pilsētu, ja tajā būtu piecdesmit taisnīgu cilvēku.
Tomēr tas vēl neapmierināja Ābrahāma sirdsapziņu. Pazemīgi piebilzdams, ka viņš dieva priekšā esot tikai zemes pīslis un puteklis, Ābrahāms tomēr pajautāja, vai dievs nepažēlotu pilsētu arī tad, ja tajā būtu tikai četrdesmit pieci taisnīgi cilvēki. Un Jahve atbildēja:
«Es neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus.»
Bet Ābrahāms ari tagad nerimās un turpināja taujāt, vai dievs sodīšot pilsētu, ja tanī sastapšot četrdesmit vai trīsdesmit, vai pat divdesmit dievbijīgu cilvēku. Dievs katru reizi Ābrahāmam pacietīgi atbildēja, ka taisnības sodošā roka tad tikšot apturēta. Kad Ābrahāms beidzot minēja desmit nevainīgos, dievs atkal deva viņam apstiprinošu atbildi un, izbeigdams jau tā pārlieku ieilgušo sarunu, aizgāja savu ceļu. Tad arī Ābrahāms atgriezās mājās.
SODOMA UN GOMORA.
Uz Sodomu dievs negāja pats personīgi, bet aizsūtīja uz turieni divus no
saviem eņģeļiem. Bija jau novakars, kad abi de- bess sūtņi pie pilsētas vārtiem sastapa Latu. Ābrahāma brāļadēls paklanījās ciemiņiem un ielūdza viņus savā mājā. Taču eņģeļi, kā jau tas pieklājās vīriem, kuriem nav sveša pieklājīga uzvedība, laipni atteicās un apgalvoja, ka viņi labāk palikšot uz ielas. Taču Lats tik ļoti uzstāja, ka viņi beidzot ielūgumu pieņēma. Iepriecinātais namatēvs tūdaļ lika verdzenēm izcept neraudzētu maizi un klāt galdu, bet, kad ciemiņi bija paēduši, sagatavoja tiem guļvietas naktij.
Viņi tomēr nepaguva atgulties, kad mājas priekšā sapulcējās Sodomas padibenes un, skaļi klaigādami, pieprasīja izdot abus aizdomīgos svešzemniekus.* Lats uzskatīja par savu svētāko pienākumu aizstāvēt ciemiņus, kas atradās zem viņa jumta. Tā pavēlēja no sentēviem pārmantotie viesmīlības likumi. Tāpēc viņš izgāja mājas
priekšā, piesardzīgi aizvēra durvis un lūdza sodomiešus neaizskart atnācējus.
«Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis,» viņš izmisumā iesaucās. «Es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī!»
Taču pūlis palika kurls uz visiem lūgumiem. Varmākas uzbruka Latam un tā ar viņu izrīkojās, ka varbūt būtu pat to nogalējuši, ja vien eņģeli pēdējā brīdī Latu neievilktu atpakaļ mājā. Saniknoti par to, ka upuris viņiem izslīdējis no rokām, uzbrucēji mēģināja uzlauzt durvis un dabūt savā varā abus svešzemniekus. Tad eņģeļi zaudēja pacietību un uzsūtīja aklību visiem vīriešiem, kuri drūzmējās durvju priekšā. Sodomiešus pārņēma šausmas. Gaudodami un šķendēdamies viņi grābstījās apkārt, līdz beidzot izklīda pa pilsētu, ar rokām sataustīdami sev ceļu.
Lata mājā iestājās klusums, un tad eņģeļi namatēvam paziņoja, kas viņi tādi un kādu uzdevumu tiem dievs devis. Viņi pavēlēja Latam paņemt sievu ar abām meitām un to līgavaiņiem un tūdaļ pamest iznīcībai nolemto pilsētu. Lats atnācējiem tūlīt noticēja, bet tad ieradās abi znoti, kas bija pārlieku pašpārliecināti un mazticīgi, izsmēja abu svešinieku pareģojumus un ij nedomāja aiziet no dzimtās pilsētas.
Gaismiņai svīstot, kad vajadzēja doties ceļā, šaubas uzmācās arī Latam. Viņš tik ilgi vilcinājās un tūļājās, līdz eņģeļi beidzot viņu paķēra zem rokām un ar varu izveda no pilsētas.
Aiz pilsētas vārtiem viņi Lata ģimenei piekodināja steigties kalnos un nekādā ziņā neskatīties atpakaļ. Bēgļi bija jau sasnieguši Coāras pilsētiņu, kad izdzirdēja aiz muguras briesmīgus grāvienus. Pāri Sodomai un Gomorai nogāzās sēra un uguns lavīna. Zemi pārņēma baismīga dreboņa, un mājas pārvērtās kūpošu krāsmatu kaudzēs. Neviens no netiklajiem iedzīvotājiem neatrada glābiņa. Pāri pilsētai pletās nāves klusums.