Выбрать главу

332.—331. gadā pirms m. ē. jaunais pasaules valdnieks uz viena no Nīlas deltas zemesragiem dibināja Aleksandriju, nā­kamo zinātnes un mākslas galvaspilsētu. Bābeles gūstā aiz­vesto ebreju pēctečiem viņš piešķīra tādas pašas tiesības kā grieķiem un ēģiptiešiem. Šī pasākuma sekas, kā mēs to re­dzēsim, vēlāk izrādījās ļoti tālejošas.

Aleksandrs Lielais nomira 323. gadā pirms m. ē. Viņa val­sti savā starpā sadalīja dižā valdnieka karavadoņi, tā sauca­mie diadohi. Tādējādi pēc asiņainām cīņām izveidojās trīs valstis: Ēģipte, kur valdīja Ptolomaji, Sīrija, kur vara atra­dās Seleikidu rokās, un Maķedonijas ķēniņvalsts, kur nostip­rinājās Antigonidu dinastija.

320. gadā pirms m. ē. Ptolomajs I iekļauj Jūdu savā valstī. Ebreju tautai tagad draudēja pilnīgi atšķirīgas, daudz lielā­kas briesmas nekā spaidi un varmācība. Sākās helēnisma laik­mets, kas raksturojās ar iecietību, gara brīvību, jauniem inte­lektuāliem strāvojumiem, kā arī ar zinātnes, literatūras un mākslas uzplaukumu. Par šā apgaismības un humānisma laik­meta centru kļuva Aleksandrija. Ptolomajs II izveidoja milzīgu rokrakstu rituļu krājumu, kur bija sakopots viss iepriekšējo paaudžu garīgais mantojums. Pateicoties viņam, radās arī Bī­beles grieķiskais tulkojums jeb tā saucamā Septuaginta.*

Vairums ebreju nespēja pretoties helēnisma aizraujošajai pievilcībai. Jo sevišķi tai pakļāvās Aleksandrijā dzīvojošie pārceļotāji. Ar laiku viņi tik lielā mērā helenizējās, ka aiz­mirsa ebreju valodu un runāja tikai grieķiski.

No viņu vidus nāca zinātnieki, vēsturnieki un dzejnieki, kuri iemantoja slavu un atzinību visā pasaulē.

Grieķu ietekme plašā vilnī ieplūda arī Jeruzalemē. Ebreju jaunā paaudze, ko aizrāva jauno laiku klimats, sajūsminājās par grieķu literatūru, filozofiju un valodu. Nogāja pat tik tālu, ka pašā Jeruzalemes centrā tika uzcelta arēna, ķur pēc grieķu atlētu parauga uzstājās puskaili ebreju jaunieši. Veselīga un daiļa ķermeņa kults, grieķu dzejas melodiskums un filozo­fisko ideju plašais lidojums guva virsroku pār psalmu dzie­dāšanu un rituālo priekšrakstu spaidiem.

Tomēr Jeruzalemē pastāvēja vēl arī spēcīgs ortodokso Jahves piekritēju grupējums, kurš aktīvi pretojās svešo ietekmju invāzijai. Abi ebreju sabiedrības nozarojumi nereti sacirtās naidīgās sadursmēs un strīdos. Jeruzaleme ilgu laiku bija intrigu, juku un politisko cīņu arēna.

Pēc vairāk nekā simts gadiem Jūda nonāca Seleikidu kun­dzībā. 195. gadā pirms m. ē. Antiohs III uzvarēja Ptolomaju V un ieguva visu Palestīnu. Jeruzalemes tuvumā izauga grieķu kolonijas, Samarija kļuva par jaunā valdnieka admi­nistrācijas svarīgu centru. Jahves svētajā pilsētā aizvien vairāk nostiprinājās grieķu parašas, turklāt vēl tādā mērā, ka —tā mums pastāsta Makabeju 2. grāmatas autors (4. nodaļas 14. pants) — «… priesteri nu vairs čakli nebija pie tā altāra darbiem, bet nievāja to dievnamu un negādāja par tiem upu­riem, bet steidzās tām negantīgām vingrošanas spēlēm un ripu mešanai piebiedroties». Pat dievbijīgais un centīgais virspriesteris Jasons tika apsūdzēts bezdievībā un jaunās ķe­cerības veicināšanā.

Tad tronī nāca Antiohs IV Epifāns. Viņš bija fanātisks grieķu kultūras cienītājs, kurš apņēmās iznīdēt savā valstī vi­sas citas parašas un ticības. 168. gadā pirms m. ē. viņš izlau­pīja visas dārglietas Jeruzalemes templī, bet, kad šā iemesla pēc izcēlās nemieri, nosūtīja uz turieni savu karavadoni, kurš ar uguni un zobenu izpostīja pilsētu, sagrāva tās nocietinā­jumu mūrus un aizveda verdzībā daudz iedzīvotāju.

Sākās terora un vajāšanu režīms. Dievnamā ar varu ieviesa Olimpa Zeva kultu; piedraudot ar nāves sodu, tika aizliegts upurēt Jahvem, svinēt sabatu un apgraizīt bērnus. Uzticīgos Jahves piekritējus, kuri nepaklausīja drakoniskajiem aizliegu­miem, spīdzināja un nogalināja.

Beidzot ebreji priestera Matatijas vadībā sacēlās, bet no 165. līdz 135. gadam pirms m. ē. sacelšanos vadīja pēc kār­tas viņa dēli Jūda, Jonatāns un Simons, kurus dēvēja par Makabejiem. Varonīgā partizānu cīņa bija tik sīva, ka Se- leikidu karaspēkam vajadzēja izvākties no daudzām Palestī- nas pilsētām un sacelšanās vadītājs Jūda 164. gadā pirms m. ē. ieņēma Jeruzalemi un tās templī atjaunoja Jahves kultu.

Epifāna dēls, ķēniņš Antiohs V Eipators, ieradās ar lieliem bruņotiem spēkiem, lai apspiestu sacelšanos. Betlēmes tuvumā Makabeji padevās, jo nespēja pretoties spēcīgajām grieķu jātnieku un kaujas ziloņu vienībām. Taču kapitulācijas notei­kumi bija necerēti labvēlīgi. Jaunais ķēniņš, redzēdams, ka viņa tēva pūles nebija guvušas panākumus, piešķīra ebrejiem reliģiskā kulta brīvību un deva viņiem pat zināmu autono­miju, bet Makabeji ar šādu pusneatkarību tomēr nesamieri­nājās. Jūdas brāļi — Jonatāns un Simons — atsāka cīņu, kura 142. gadā pirms m. ē. beidzās ar pilnīgu politiskās neatkarī­bas atgūšanu.

šo varonīgo cīņu vēsture izklāstīta divās Makabeju grā­matās. Pirmā grāmata, kuras autors ir mums nezināms jūds, uzrakstīta ebreju valodā, taču līdz mūsu dienām tā saglabā­jusies tikai grieķu tulkojumā. Otro grāmatu uzrakstījis kāds cits ebrejs skaistā klasiskā grieķu valodā, tātad tās autors uz­audzis helēniskā vidē.[19]

Kopš šā laika Jūdā valdīja Makabeju dinastija, kuru ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs dēvē par Hasmoneju dinastiju, jo viens no Matatijas priekštečiem saucies par Hasmoneju.

63. gadā pirms m. ē. Palestīnā iebruka romiešu karavado­nis Pompejs un pēc trīs mēnešu ilga aplenkuma ieņēma Jeruzalemi. Ebreju neatkarībai pienāca gals. Palestīna kļuva par Romas provinci.

Romas ierēdņu spaidu un izsūkšanas politika ar laiku kļuva tik neizturama, ka Palestīnā no jauna uzliesmoja sacelšanās. Mūsu ēras 70. gadā Tits ieradās ar spēcīgu armiju un aplenca Jeruzalemi. Pilsētas iedzīvotāji aizstāvējās ar nepieredzētu varonību un nāves nicināšanu, tomēr romiešu pārspēks galu galā tos pieveica. Traģēdiju, kādu pārdzīvoja pilsēta, ar sa­tricinošu patiesību aprakstījis Jozefs Flāvijs. Cilvēki mira uz ielām no bada, slimībām un spēku zaudējuma, gadījās pat, ka mātes apēda savus zīdaiņus. Romiešu leģionāri apkāva tūkstošiem gūstekņu līdz pēdējam vīram vai arī uzkāra tos krustos. Pēc pilsētas ieņemšanas Tits pavēlēja nolīdzināt ar zemi tos kvartālus, kuri vēl bija saglabājušies, bet ebrejiem, kā arī Kristus piekritējiem bija aizliegts ieiet nopostītajā pil­sētā, piedraudot ar nāves sodu.

Sešdesmit gadu pilsētas drupās apmetni bija iekārtojis ar savu nežēlību pazīstamais X Romas leģions. Mūsu ēras 117.—138. gadā ķeizars Hadriāns tur uzcēla romiešu kolo­niju Aelia Capitolina. Tajā vietā, kur bija atradusies svētnīca, tagad pacēlās Jupitera tēls. Svētās vietas apgānīšana un aiz­liegums apgraizīt bērnus mūsu ēras 132. gadā no jauna izrai­sīja ebreju sacelšanos.

Dumpinieku karaspēku, kurš īsā laikā izauga līdz pusmiljo­nam vīru, vadīja Simons Bar-Kohba. Viņš drīz vien ieņēma Jeruzalemi un plašus Palestīnas apvidus. Rabīns Akiba ap­sveica Bar-Kohbu kā mesiju un skubināja viņu pasludināt sevi par Izraēla ķēniņu.

Jaunā jūdu valsts nepastāvēja ilgi. Hadriāns no Britānijas uz Palestīnu nosūtīja savu karavadoni Jūliju Severu, kurš ātri atguva Palestīnu un 136. gadā ieņēma insurgentu pēdējo cie­toksni Betaru. Tur krita vai arī izdarīja pašnāvību Bar-Kohba, Dumpiniekus, kuri nebija krituši kaujā, pārdeva verdzībā, vai arī tie aizbēga uz Babiloniju.

Izraēlas arheologu ekspedīcija 1961. gadā kādā no Nāves jūras piekrastes alām atrada pēdējo tur bojā gājušo insur­gentu skeletus un dokumentus.

Jau ar Bābeles gūstu un Gedaljas, nogalinātāju aizbēg­šanu uz Ēģipti sākās tā saucamā diaspora jeb ebreju izklī- šana pa visu pasauli. Persiešu un grieķu valdīšanas gados varmācīgo aizvešanu svešumā nomainīja brīvprātīga emigrā­cija. Pirmais diasporas centrs Babilonijā pastāvēja līdz vēlī­najiem viduslaikiem. Ēģiptē ebreju kolonija radās Elefantīnas salā, bet galvenokārt Aleksandrijā. Pēc Makabeju un Bar- Kohbas sacelšanās svešumā devās jauni izceļotāju viļņi, kuri ievērojami pastiprināja jau agrāk radušās ebreju emigrantu kopienas.

Diaspora pakāpeniski izplatījās uz Kirenaiku, Grieķiju un Mazāziju. Vislielākā ebreju kopiena, kurā skaitījās ap simts tūkstoš cilvēku, izveidojās Aleksandrijā. Citu svarīgu emigrā­cijas centru ebreji izveidoja pašā impērijas galvaspilsētā Romā.