332.—331. gadā pirms m. ē. jaunais pasaules valdnieks uz viena no Nīlas deltas zemesragiem dibināja Aleksandriju, nākamo zinātnes un mākslas galvaspilsētu. Bābeles gūstā aizvesto ebreju pēctečiem viņš piešķīra tādas pašas tiesības kā grieķiem un ēģiptiešiem. Šī pasākuma sekas, kā mēs to redzēsim, vēlāk izrādījās ļoti tālejošas.
Aleksandrs Lielais nomira 323. gadā pirms m. ē. Viņa valsti savā starpā sadalīja dižā valdnieka karavadoņi, tā saucamie diadohi. Tādējādi pēc asiņainām cīņām izveidojās trīs valstis: Ēģipte, kur valdīja Ptolomaji, Sīrija, kur vara atradās Seleikidu rokās, un Maķedonijas ķēniņvalsts, kur nostiprinājās Antigonidu dinastija.
320. gadā pirms m. ē. Ptolomajs I iekļauj Jūdu savā valstī. Ebreju tautai tagad draudēja pilnīgi atšķirīgas, daudz lielākas briesmas nekā spaidi un varmācība. Sākās helēnisma laikmets, kas raksturojās ar iecietību, gara brīvību, jauniem intelektuāliem strāvojumiem, kā arī ar zinātnes, literatūras un mākslas uzplaukumu. Par šā apgaismības un humānisma laikmeta centru kļuva Aleksandrija. Ptolomajs II izveidoja milzīgu rokrakstu rituļu krājumu, kur bija sakopots viss iepriekšējo paaudžu garīgais mantojums. Pateicoties viņam, radās arī Bībeles grieķiskais tulkojums jeb tā saucamā Septuaginta.*
Vairums ebreju nespēja pretoties helēnisma aizraujošajai pievilcībai. Jo sevišķi tai pakļāvās Aleksandrijā dzīvojošie pārceļotāji. Ar laiku viņi tik lielā mērā helenizējās, ka aizmirsa ebreju valodu un runāja tikai grieķiski.
No viņu vidus nāca zinātnieki, vēsturnieki un dzejnieki, kuri iemantoja slavu un atzinību visā pasaulē.
Grieķu ietekme plašā vilnī ieplūda arī Jeruzalemē. Ebreju jaunā paaudze, ko aizrāva jauno laiku klimats, sajūsminājās par grieķu literatūru, filozofiju un valodu. Nogāja pat tik tālu, ka pašā Jeruzalemes centrā tika uzcelta arēna, ķur pēc grieķu atlētu parauga uzstājās puskaili ebreju jaunieši. Veselīga un daiļa ķermeņa kults, grieķu dzejas melodiskums un filozofisko ideju plašais lidojums guva virsroku pār psalmu dziedāšanu un rituālo priekšrakstu spaidiem.
Tomēr Jeruzalemē pastāvēja vēl arī spēcīgs ortodokso Jahves piekritēju grupējums, kurš aktīvi pretojās svešo ietekmju invāzijai. Abi ebreju sabiedrības nozarojumi nereti sacirtās naidīgās sadursmēs un strīdos. Jeruzaleme ilgu laiku bija intrigu, juku un politisko cīņu arēna.
Pēc vairāk nekā simts gadiem Jūda nonāca Seleikidu kundzībā. 195. gadā pirms m. ē. Antiohs III uzvarēja Ptolomaju V un ieguva visu Palestīnu. Jeruzalemes tuvumā izauga grieķu kolonijas, Samarija kļuva par jaunā valdnieka administrācijas svarīgu centru. Jahves svētajā pilsētā aizvien vairāk nostiprinājās grieķu parašas, turklāt vēl tādā mērā, ka —tā mums pastāsta Makabeju 2. grāmatas autors (4. nodaļas 14. pants) — «… priesteri nu vairs čakli nebija pie tā altāra darbiem, bet nievāja to dievnamu un negādāja par tiem upuriem, bet steidzās tām negantīgām vingrošanas spēlēm un ripu mešanai piebiedroties». Pat dievbijīgais un centīgais virspriesteris Jasons tika apsūdzēts bezdievībā un jaunās ķecerības veicināšanā.
Tad tronī nāca Antiohs IV Epifāns. Viņš bija fanātisks grieķu kultūras cienītājs, kurš apņēmās iznīdēt savā valstī visas citas parašas un ticības. 168. gadā pirms m. ē. viņš izlaupīja visas dārglietas Jeruzalemes templī, bet, kad šā iemesla pēc izcēlās nemieri, nosūtīja uz turieni savu karavadoni, kurš ar uguni un zobenu izpostīja pilsētu, sagrāva tās nocietinājumu mūrus un aizveda verdzībā daudz iedzīvotāju.
Sākās terora un vajāšanu režīms. Dievnamā ar varu ieviesa Olimpa Zeva kultu; piedraudot ar nāves sodu, tika aizliegts upurēt Jahvem, svinēt sabatu un apgraizīt bērnus. Uzticīgos Jahves piekritējus, kuri nepaklausīja drakoniskajiem aizliegumiem, spīdzināja un nogalināja.
Beidzot ebreji priestera Matatijas vadībā sacēlās, bet no 165. līdz 135. gadam pirms m. ē. sacelšanos vadīja pēc kārtas viņa dēli Jūda, Jonatāns un Simons, kurus dēvēja par Makabejiem. Varonīgā partizānu cīņa bija tik sīva, ka Se- leikidu karaspēkam vajadzēja izvākties no daudzām Palestī- nas pilsētām un sacelšanās vadītājs Jūda 164. gadā pirms m. ē. ieņēma Jeruzalemi un tās templī atjaunoja Jahves kultu.
Epifāna dēls, ķēniņš Antiohs V Eipators, ieradās ar lieliem bruņotiem spēkiem, lai apspiestu sacelšanos. Betlēmes tuvumā Makabeji padevās, jo nespēja pretoties spēcīgajām grieķu jātnieku un kaujas ziloņu vienībām. Taču kapitulācijas noteikumi bija necerēti labvēlīgi. Jaunais ķēniņš, redzēdams, ka viņa tēva pūles nebija guvušas panākumus, piešķīra ebrejiem reliģiskā kulta brīvību un deva viņiem pat zināmu autonomiju, bet Makabeji ar šādu pusneatkarību tomēr nesamierinājās. Jūdas brāļi — Jonatāns un Simons — atsāka cīņu, kura 142. gadā pirms m. ē. beidzās ar pilnīgu politiskās neatkarības atgūšanu.
šo varonīgo cīņu vēsture izklāstīta divās Makabeju grāmatās. Pirmā grāmata, kuras autors ir mums nezināms jūds, uzrakstīta ebreju valodā, taču līdz mūsu dienām tā saglabājusies tikai grieķu tulkojumā. Otro grāmatu uzrakstījis kāds cits ebrejs skaistā klasiskā grieķu valodā, tātad tās autors uzaudzis helēniskā vidē.[19]
Kopš šā laika Jūdā valdīja Makabeju dinastija, kuru ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs dēvē par Hasmoneju dinastiju, jo viens no Matatijas priekštečiem saucies par Hasmoneju.
63. gadā pirms m. ē. Palestīnā iebruka romiešu karavadonis Pompejs un pēc trīs mēnešu ilga aplenkuma ieņēma Jeruzalemi. Ebreju neatkarībai pienāca gals. Palestīna kļuva par Romas provinci.
Romas ierēdņu spaidu un izsūkšanas politika ar laiku kļuva tik neizturama, ka Palestīnā no jauna uzliesmoja sacelšanās. Mūsu ēras 70. gadā Tits ieradās ar spēcīgu armiju un aplenca Jeruzalemi. Pilsētas iedzīvotāji aizstāvējās ar nepieredzētu varonību un nāves nicināšanu, tomēr romiešu pārspēks galu galā tos pieveica. Traģēdiju, kādu pārdzīvoja pilsēta, ar satricinošu patiesību aprakstījis Jozefs Flāvijs. Cilvēki mira uz ielām no bada, slimībām un spēku zaudējuma, gadījās pat, ka mātes apēda savus zīdaiņus. Romiešu leģionāri apkāva tūkstošiem gūstekņu līdz pēdējam vīram vai arī uzkāra tos krustos. Pēc pilsētas ieņemšanas Tits pavēlēja nolīdzināt ar zemi tos kvartālus, kuri vēl bija saglabājušies, bet ebrejiem, kā arī Kristus piekritējiem bija aizliegts ieiet nopostītajā pilsētā, piedraudot ar nāves sodu.
Sešdesmit gadu pilsētas drupās apmetni bija iekārtojis ar savu nežēlību pazīstamais X Romas leģions. Mūsu ēras 117.—138. gadā ķeizars Hadriāns tur uzcēla romiešu koloniju Aelia Capitolina. Tajā vietā, kur bija atradusies svētnīca, tagad pacēlās Jupitera tēls. Svētās vietas apgānīšana un aizliegums apgraizīt bērnus mūsu ēras 132. gadā no jauna izraisīja ebreju sacelšanos.
Dumpinieku karaspēku, kurš īsā laikā izauga līdz pusmiljonam vīru, vadīja Simons Bar-Kohba. Viņš drīz vien ieņēma Jeruzalemi un plašus Palestīnas apvidus. Rabīns Akiba apsveica Bar-Kohbu kā mesiju un skubināja viņu pasludināt sevi par Izraēla ķēniņu.
Jaunā jūdu valsts nepastāvēja ilgi. Hadriāns no Britānijas uz Palestīnu nosūtīja savu karavadoni Jūliju Severu, kurš ātri atguva Palestīnu un 136. gadā ieņēma insurgentu pēdējo cietoksni Betaru. Tur krita vai arī izdarīja pašnāvību Bar-Kohba, Dumpiniekus, kuri nebija krituši kaujā, pārdeva verdzībā, vai arī tie aizbēga uz Babiloniju.
Izraēlas arheologu ekspedīcija 1961. gadā kādā no Nāves jūras piekrastes alām atrada pēdējo tur bojā gājušo insurgentu skeletus un dokumentus.
Jau ar Bābeles gūstu un Gedaljas, nogalinātāju aizbēgšanu uz Ēģipti sākās tā saucamā diaspora jeb ebreju izklī- šana pa visu pasauli. Persiešu un grieķu valdīšanas gados varmācīgo aizvešanu svešumā nomainīja brīvprātīga emigrācija. Pirmais diasporas centrs Babilonijā pastāvēja līdz vēlīnajiem viduslaikiem. Ēģiptē ebreju kolonija radās Elefantīnas salā, bet galvenokārt Aleksandrijā. Pēc Makabeju un Bar- Kohbas sacelšanās svešumā devās jauni izceļotāju viļņi, kuri ievērojami pastiprināja jau agrāk radušās ebreju emigrantu kopienas.
Diaspora pakāpeniski izplatījās uz Kirenaiku, Grieķiju un Mazāziju. Vislielākā ebreju kopiena, kurā skaitījās ap simts tūkstoš cilvēku, izveidojās Aleksandrijā. Citu svarīgu emigrācijas centru ebreji izveidoja pašā impērijas galvaspilsētā Romā.