Diemžēl Lata sieva, sievišķīgas ziņkāres pārņemta, nepaklausīja eņģeļu pavēlei un palūkojās atpakaļ. Un tajā pašā mirklī pārvērtās par sāls stabu.
KĀ TIKA PIEVILTS ĶĒNIŅŠ ABIMELEHS.
Ābrahams nojauca savas teltis un atkal devas uz Ka- naānas dienvidu malu. Viņš apmetās ganībās starp
Kadešas un Sūras pilsētu. Tur Ābrahāms bieži ciemojās pie Gerāras ķēniņa Abimeleha, ar kuru bija sadraudzējies. Tā kā arī šoreiz viņš Sāru uzdeva par savu māsu, ķēniņš to pievāca savā harēmā. Bet dievs, piedraudēdams Abimeleham ar sodu, pavēlēja viņam Sāru, godā neaizskartu, atvest atpakaļ pie vīra.
Pieviltais valdnieks izsauca pie sevis Ābrahāmu un pārmetoši viņam jautāja:
«Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un manu valsti esi licis nākt tik lielam grēkam? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis.» Uz to atbildēdams, Ābrahāms taisnojās: «Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ. Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa: viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva. «.Un, kad dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: Lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, — ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki uz mani: Tas ir mans brālis.»
Abimelehs nodeva aizmirstībai šo krāpšanu, piešķīra Ābrahāmam tiesības apmesties savā valstī un pat dāvināja tam avis, vēršus un govis, kā ari kalpus un kalpones. Turklāt viņš noskaitīja vēl tūkstoš sudraba gabalus Sārai, lai atlīdzinātu viņai par kaunu, kāds tai bija jāpiedzīvo Gerāras iedzīvotāju priekšā.
ĪZĀKA PIEDZIMŠANA.
Kad Ābrahāmam apritēja simts gadu, piepildījās dieva solījums, un Sara dzemdēja dēlu. Laimē apskurbusi, viņa smējās augām dienām un gribēja, lai arī visi priecātos
līdz ar viņu. Zīdīdama mazuli, viņa nevarēja vien nobrīnīties un klusībā pie sevis atkārtoja:
«Kas gan būtu vēstījis Ābrahāmam: Sāra ir bērnu zīdītāja. Jo viņa vecumā es esmu dzemdējusi viņam delu.»
Par piemiņu līksmajam notikumam bērnam deva vārdu Izāks, kas cēlies no vārda «smieties».
Zēns attīstījās teicami un pēc pāris gadiem jau drais- kuļojās ar savu pusbrāli Ismaēlu. Bet Sāra nolūkojās šajās rotājās ar aizvien pieaugošām bažām, jo viņu nomocīja baiļošanās, ka pēc Ābrahāma nāves galvenā mantojuma daļa pienāksies Ismaēlam kā pirmdzimtajam dēlam, turpretī Izākam vajadzēs apmierināties ar nožēlojamām pabirām. So raižu dēļ viņā pieauga nepatika pret kalponi Hagāru un viņas bērnu. Beidzot Sāra_ nolēma atbrīvoties no viņiem uz visiem laikiem un teica Ābrahāmam:
«Padzen šo kalponi un viņas dēlu, lai šīs kalpones dēls nebūtu mantinieks kopā ar manu dēlu īzāku.»
Ābrahāms ilgi pretojās sievas iegribai, jo patiesi un no visas sirds bija pieķēries jaunajai un skaistajai ēģiptietei. Un arī Ismaēlu viņš mīlēja ar īstu tēva mīlestību. Bet tad šajā lietā iejaucās dievs un paziņoja, ka tieši Izāku un nevis Ismaēlu viņš izredzējis par Ābrahāma cilts turpinātāju, un Ābrahāms ar sāpošu sirdi izpildīja Sāras vēlēšanos.
Nākamajā dienā mazā gaismiņā viņš izraidīja tuksnesī nelaimīgos padzīteņus. Iedevis tiem maizi un ādas maisā ūdeni, viņš abus sirsnīgi apskāva un ieteica viņiem doties uz Ēģipti, kur Hagārai bija radinieki.
Ceļš uz turieni bija tāls un bīstams. Vientuļajā tuksnesī abiem pietrūka ūdens un draudēja nāve no slāpēm. Hagāra atstāja Ismaēlu zem kāda koka un atgāja tik tālu, cik sniedzas no stopa izšauta bulta, lai neredzētu dēla pirmsnāves mokas. Nosēdusies smiltīs ar muguru pret Ismaēlu, viņa rūgti raudāja. Tad parādījās dieva eņģelis, lika viņai paņemt dēlu un aizvadīja abus pie akas, kur viņi remdēja slāpes un piepildīja tukšos ūdens maisus. Jo dievs gribēja saglabāt Ismaēlu pie dzīvības, tāpēc ka viņš to bija izraudzījis par arābu tautu ciltstēvu.*
No Ābrahāma nama izdzītie veiksmīgi sāka saimniekot zemes nomaļajos apvidos. Ismaēls kļuva par nepārspējamu loka strēlnieku un izcilu mednieku. Palaikam viņš devās piepelnīties Ēģiptē, cīnīdamies tās algotņu rindās. Māte viņu saprecināja ar kādu ēģiptieti, un Ābrahāms nekad vairs neredzēja savu atstumto dēlu.[7]
ĪZĀKS UZ UPURU ALTĀRA
. Kādu dienu dievs gribēja Ābrahāmu parbaudīt, lai pārliecinātos, cik lielā mērā tas ir viņam padevīgs. Un tā dievs lika viņam par dedzināmo upuri nest Ābrahāma iemīļoto dēlu Izāku.
Visas Ābrahārma mūža cerības bija saistītas ar viņa vienīgo dēlu. Dieva pavēle viņu satricināja līdz dvēseles dzīlēm, taču viņš paklausīgi gatavojās grūtajam upurim. Naktī piecēlies slepšus no Sāras, sacirta malku dedzināmam upurim, sagatavoja pārtiku un, paņēmis dēlu, kā arī divus kalpus, devās ceļā. Trešajā dienā viņš apstājās kalna piekājē. Licis kalpiem ar ēzeli pagaidīt apakšā, viņš kopā ar Izāku kāpa pašā virsotnē. Dēlam Ābrahāms lika nest malku ugunskuram, bet pats vienā rokā turēja degošu skalu, bet otra — asi trītu dunci.
Ceļā Izāks iejautājās:
«Te ir uguns un malka, bet kur tad ir. upurējamais jērs?»