Hamans vai pušu plīsa aiz niknuma, taču jutās nevarīgs, jo nekauņa atradās paša ķēniņa tiešā aizgādībā. Bet uzzinājis, ka Mardohajs ir cēlies no ebrejiem, nolēma asiņaini atriebties visiem viņa tautas brāļiem, kuri dzīvoja Persijā. Un tā, Hamana pierunāts, ķēniņš parakstīja dekrētu, pēc kura bija iznīcināmi visi ebreji, tāpēc ka tiem bija atšķirīgas parašas, likumi un reliģiski rituāli.
Kad to uzzināja Mardohajs, viņš saplēsa savas drēbes, uzģērba maisu, apkaisīja galvu ar pelniem un staigāja pa Sūzu ielām, izbrēkdams savu izmisumu un sirdsēstus.
Tad Estere nolēma rīkoties. Nākamajā dienā viņa sarīkoja dzīres, kurās ielūdza ķēniņu un viņa lielāko augstmani Hamanu. Lepodamies par šādu pagodinājumu, Ha- mans kļuva vēl pašpārliecinātāks un pavēlēja uzcelt piecdesmit olekšu augstas karātavas, pie kurām viņš bija nodomājis pakārt Mardohaju.
Taču ķēniņam tonakt kaut kā nenāca miegs, un viņš lika atnest vecās hronikas ko palasīties. Tur viņš izlasīja, ka Mardohajs viņam izglābis dzīvību. Ikdienas darbu gūzmā tas viņam bija piemirsies, bet tagad viņš nosprieda atlīdzināt savam uzticamajam sliekšņa sargam.
Nākamās dienas rītā Hamans ieradās pie ķēniņa, lai apstiprinātu Mardohajam nāves sodu. Bet Ahasverus viņam pajautāja, kā būtu jārīkojas ar cilvēku, kuru ķēniņš grib pagodināt. Būdams pilnīgi pārliecināts, ka ķēniņš runā par viņu, Hamans atbildēja:
«Tam jāuzģērbj drēbes, kas ķēniņam bijušas mugurā, un jāatved zirgs, uz kura ķēniņš jājis un kurš ar ķēniņa kroni rotāts. Bet viens no ķēniņa visdižciltīgākajiem augstmaņiem lai ved zirgu pie pavadas un, iedams pa pilsētas ielām, sauc viņa priekšā: Tā top darīts vīram, kuram ķēniņš grib parādīt izcilu godu!»
Var iedomāties, kāds bija Hamana pārsteigums, kad viņš izdzirdēja, ka ķēniņš runājis par Mardohaju. Saskaņā ar paša doto padomu viņam vajadzēja uzsēdināt savu ienaidnieku zirga mugurā un vadāt to pa pilsētu, pārsteigtajiem iedzīvotājiem paziņojot: «Tā tas top darīts vīram, kuram ķēniņš grib parādīt izcilu godu!»
Tikko Hamans bija atgriezies mājā, pie viņa ieradās einuhi ar pavēli tūlīt ierasties pie ķēniņa uz dzīrēm. Estere jau pirms tam bija atzinusies savam laulātajam draugam, ka ir izraēliete un Mardohaja brāļameita. Ar asarām acīs viņa lūdzās, lai ķēniņš atceļ pavēli par tās tautiešu iznīcināšanu. Ahasverus tagad atskārta, kāds nelietis ir Hamans, un, kolīdz tas bija ieradies pilī, pavēlēja viņu pakārt pie Mardohajam uzceltajām karātavām.
Pēc Esteres lūguma ķēniņš ne tikai kā atcēla baismīgo dekrētu, bet pat atļāva ebrejiem atriebties viņu ienaidniekiem visā Persijas valstī. Tādējādi dzīvību zaudēja septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēku, to skaitā ari desmit Hamana dēli.
Mardohajs, kuru ķēniņš Hamana vieta bija paaugstinajis pār visiem saviem augstmaņiem, izsūtīja ebreju kopienām vēstuli ar aicinājumu, lai viņi par piemiņu savai izglāb
šanai katru gadu svinētu līksmos purima svētkus, kas nozīmē «likteņa svētki», jo teitan bija izšķīries ebreju tautas liktenis.
TOBIJS — UZTICAMAIS IZRAĒLIETIS PERSIJAS ZEME.
Kada no Galilejas mazajām pilsētiņām Naftāla cilts teritorijā dienas gaismu ieraudzīja Tobijs. Viņš uzauga tēva mājas reliģiskajā atmosfērā, kur valdīja pieķeršanās senču tradīcijām un ticībai. Tādā pašā garā viņš audzināja ari savu dēlu, kuru tāpat nosauca par Tobiju. Aizvests asīriešu gūstā, viņš tomēr prata iekārtoties un viņam klājās gluži labi. Tobijs dzīvoja pārticībā, taču savu bagātību viņš neizlietoja tikai paša vajadzībām, bet dalījās arī ar saviem trūcīgajiem ciltsbrāļiem, kuri cieta no sīvajiem asīriešu spaidiem. Sevišķu vērību Tobijs piegrieza, lai tiem sniegtu pēdējo palīdzību pie izraēliešu apbedīšanas saskaņā ar Mozus ticības rituālu, par ko draudēja bargs sods.
Kādu dienu, noguris no mirušo apbedīšanas, viņš atgū- lās uz zemes, bet putnu izkārnījumi no bezdelīgu ligzdas iebira viņam tieši acī. Tobijs pacietīgi panesa grūto acu slimību un aklumu, nekurnēdams pret dievu, un tāpat vis- lielakaja pazemībā uzņēma bezdievīgo ļaužu zaimus un izsmieklu.
Kad vecais Tobijs juta, ka viņa dienas ir skaitītas, viņš aizsūtīja savu dēlu Tobiju pie nabagā Gabeļa, kuram savā laikā bija aizdevis naudu, lai dēls to atprasītu un atvestu nedienu piemeklētajam tēvam. Par pavadoni nepieredzējušajam jauneklim uz tālo Ragas pilsētu piedāvājās pats eņģelis Rafaēls, kurš šim nolūkam bija pieņēmis cilvēka izskatu.
Negaidot ieraudzījis ceļam sagatavojušos skaisto puisi, jaunais Tobijs apjautājās: «Brālīt, no kuras cilts un tēva- nama tu esi?», bet svešais puisis atbildēja, ka viņš esot no Izraēla bērniem un dodoties uz Ragu. Patīkami pārsteigtais Tobijs nopriecājās un labo ziņu pavēstīja tēvam, kurš ieteica turēties kopā ar nepazīstamo ceļotāju. Un viņš tik tiešām nepievīla jaunā Tobija paļaušanos.
Eņģelis Rafaēls viņu ne tikai pavadīja uz Ragu, bet tur viņam atrada arī sievu, Tobiju radinieka Raguēla meitu, un pēc atgriešanās mājās izārstēja vecā tēva acu vājumu. Tad jaunais Tobijs, kurš izjuta neizsakāmu pateicību pret Rafaēlu, teica savam tēvam:
«Tēv, kā mēs viņam samaksāsim, lai atlīdzinātu viņa labdarību? Šķietas, nebūs aplam darīts, ja es viņu lūgšu pieņemt pusi no visa tā, ko esmu sev līdzi atvedis?»
Bet Rafaēls nebija pierunājams pieņemt samaksu un beidzot atklāja, kas viņš īstenībā tāds ir.