ĪJABS.
Arābu Ucas zemē dzīvoja kāds dievbijīgs taisnīgs vīrs, vārdā Ijabs. Liktenis visādi viņam bija labvēlīgs, jo bez septiņiem dēliem un trim meitām viņam piederēja vēl septiņi tūkstoši avju, trīs tūkstoši kamieļu, pieci simti nastu nesēju vēršu, pieci simti ēzeļu mātes un pulka kalpu.
Kamēr Ijaba bērni dzīroja, bet viņš pats uz sava lauka upurēja dedzināmo upuri, dieva vaiga priekšā sapulcējās eņģeļi, un to vidū bija arī sātans. Kad radītājs viņam pajautāja, no kurienes šis ieradies, sātans atbildēja:
«No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu.»
Kad dievs apvaicājās, vai sātans pamanījis arī Ijabu, dievbijīgu un taisnīgu vīru, kurš nevienam nav darījis ļauna, sātans nievājoši atbildēja, ka neesot grūti būt dievbijīgam, ja cilvēks ir bagāts un laimīgs.
«Bet izstiep savu roku,» viņš izaicinoši teica, «un pieskaries ar ļaunumu visam, kas tam pieder, tad tiešām, saderam, ka viņš no tevis atsacīsies.»
Dievs piekrita pārbaudīt Ijaba dievbijību un atstāja sātanam šajā ziņā brīvas rokas.
Drīz vien Ijabam uzbruka viena liksta pēc otras. Sa- bieši nolaupīja viņam lopus un nogalināja ganus, debess uguns aprija avis un kalpus. Haldieši aizveda kamieļus, bet briesmīgs viesulis, no tuksneša nākdams, sagrāva viņa māju, zem drupām aprakdams Ijaba dēlus un meitas.
Ijabs saplēsa savas drēbes, apcirpa savu galvu, metās pie zemes un vislielākā pazemībā pielūdza dievu, sacīdams:
«Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas kungs bija devis, tas kungs ir ņēmis, tā kunga vārds lai ir slavēts!»
Dievs bija gauži apmierināts, ka nav vīlies sava kalpa dievbijībā, un pārmeta sātanam, ka ļāvies no tā pierunāties un bez iemesla darījis pāri goda vīram. Taču sātans neuzskatīja, ka ir zaudējis, un pikti teica:
«Es deru, ja tu savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa
kaulus un viņa miesas aizskartu, ka viņš tad tiešām atklāti no tevis atsacīsies!»
Dievs atkal atļāva sātanam rīkoties, un tas lika uz Ijaba miesas uzmesties riebīgiem trumiem. Nabaga vīrs apsēdās mēslainē un ar poda lausku skrāpēja no sevis strutu kreveles. Postu vēl palielināja tas, ka viņa sieva, ko bija sarūgtinājušas ciešanas, viņu apbēra ar pārmetumiem un , sirdīgi izsaucās:
«Vai tu stipri vēl turies pie savas dievbijības? Atsaki dievam un mirsti!»
Bet ījabs mierīgi viņai atbildēja:
«Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?»
Par Ijaba postu uzzināja trīs viņa draugi: Elifass, Bilda ds un Cofars. Viņi tūdaļ aizsteidzās pie nelaimes piemeklētā un, ieraudzīdami viņu tik gaužā postā, sāka raudāt, saplēsa savas drēbes un apkaisīja galvu ar pelniem. Pēc tam viņi nometās blakus savam draugam un palika pie viņa septiņas dienas un septiņas naktis, ne vārda nebilzdami un tādējādi izrādīdami cieņu viņa ciešanām.
Beidzot Ijabs izrāvās no sāpju sastinguma un aizlauztā balsī sāka sūroties par savu nelaimīgo likteni:
«Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns! Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai bojā gājis, kad es iznācu no mātes klēpja?… Un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām!»
Elifass apbēdināts noklausījās šajā kurnēšanā un ar pārmetumu balsī atgādināja cietējam:
«Vai tava dieva bijība nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība — tava paļāvība?»
Tomēr Ijabs turpināja gausties:
«Tas dievs mani izdevis jaundarītāju pulkam,
Un viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās.
… Viņš mani sagrāba pie mana skausta,
Notrieca pie zemes un atkal lika piecelties;
Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām.
Viņa bultas švirkst man visapkārt,
Viņš urbj šķēpus manās nierēs,
Viņš izlej manas sirds asinis,
Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti.
Viņš manī rada vainu pēc vainas,
Gabalu gabalos viņš mani salauž,..
Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, Un pār manu acu plakstiem guļ nāves ēnas, Kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, Un mana lūgšana ir nevainojami šķīsta.»
Draugi ilgi sarunājās ar Ijabtf, izsacīdami domu, ka viņš droši vien ir kaut kur sagrēkojies, jo nevar būt, ka sods ķertu nevainīgu cilvēku. Taču ījabs zvērēja un piesauca dievu par liecinieku, ka neesot viņam grēka darbu un viņš ciešot bez vainas.
Jaunais cilvēks, vārdā Elihu, kādu laiku klusēdams noklausījās šajā domu apmaiņā. Beidzot arī viņš iejaucās četru draugu sarunā, paziņodams, ka, viņaprāt, taisnības neesot nevienai pusei. Ciešanas bieži vien nemaz neesot sods par grēkiem. Dievs palaikam grūti piemeklējot tieši viņam uzticīgos mirstīgos, lai viņus pārbaudītu un nostiprinātu viņu ticību.
ījabs visu laiku, sūrojās par savu likteni, taču ne mirkli nezaudēja ticību dieva aizgādības neizprotamajai gudrībai. Atmaksādams Ijabam par bezgalīgo uzticību, dievs viņam parādījās baismīgā virpuļviesulī un paskaidroja, ka veltīgi viņš cenšas atklāt ciešanu cēloņus, jo dieva gudrie nodomi cilvēka prātam neesot izprotami.
Ijabs pazemīgi pakļāvās dieva gribai un nožēloja savu izturēšanos. Tāpēc dievs viņam atdeva dēlus un meitas, kā arīdzan visu mantu.
DANIELS.
Kad Nabuhodonosors ieņēma Jeruzalemi un aizveda gūstā Jūdas ķēniņu Joahīnu, viņam iegribējās savā galmā redzēt ķēniņa un dižciltīgo dzimuma ebreju jaunekļus, lai tos uzaudzinātu un mācītu haldiešu garā. Uz Babilonu aizvesto skaisto jaunekļu vidū bija arī Daniēls un trīs viņa tuvi draugi: Ha- nanja, Misaēls un Asarja.