Visi četri draugi bija ļoti dievbijīgi un negribēja ēst pilī pasniegtos ēdienus, jo tie nebija pagatavoti atbilstoši Mozus bauslības priekšrakstiem. Tāpēc jaunekļi lūdza einuhu, kura pārziņā tie bija nodoti, atļaut viņiem pārtikt vienīgi no maizes un dārzeņiem.
Jaunekļi mācījās ne tikai Babilonijas vēsturi un parašas, bet tos iepazīstināja tāpat ar haldiešu magu zinībām — astroloģiju un sapņu iztulkošanas mākslu.
Pēc mācību pabeigšanas Nabuhodonosors lika audzēkņus atvest pie sevis, lai tos eksaminētu. Un tad, sev par
lielu izbrīnu, viņš pārliecinājās, ka zināšanās un gudrībā tie desmitiem reižu pārspēj visus Haldejas zintniekus un burtniekus.
Taču visgudrākais starp ebreju jaunekļiem bija Daniēls. Kādu dienu bagātā tirgoņa Joakīma laulātā draudzene, brīnumskaistā un dievbijīgā Suzanna, peldējās sava dārza dīķī. Aiz krūma paslēpušies uz viņu glūnēja divi miesas- kārīgi veči un pēc tam daiļavai uzmācās ar neķītriem • priekšlikumiem. Kad Suzanna viņus noteikti noraidīja, tie skaisto sievieti nosūdzēja tiesā par laulības pārkāpšanu. Nopratināšanā abi paskaidroja, ka redzējuši Suzannu kopā ar kādu jaunekli, taču notvert to nav spējuši, jo jaunais cilvēks skrējis žiglāk nekā viņi. Tiesa noticēja večiem un notiesāja Suzannu uz nāvi. Taču brīdī, kad Suzannu vajadzēja vest uz nāves soda izpildīšanu, atsteidzās Daniēls. Gaišreģības pārņemts, viņš izmisušā balsī sauca, lai sprieduma izpildīšanu atliek, jo sieviete nav vainīga. Tad tiesneši piekrita tam, lai Daniēls vēlreiz izdarītu nopratināšanu.
Daniēls atšķīra večus un sāka iztaujāt katru atsevišķi. Drīz vien izrādījās, ka viņu liecības ir pretrunīgas. Viens apgalvoja, ka noziedzīgo pāri redzējis zem pistācijas koka, bet otrs pastāvēja uz to, ka viss noticis zem kupla ozola. Kļuva skaidrs, ka apsūdzētāji melo, un tāpēc tos notiesāja uz nāvi, nomētājot ar akmeņiem, bet dievbijīgo sievieti palaida brīvībā.
Vēlāk atgadījās, ka Nabuhodonosors redzēja sapni, kurš viņu gauži satrauca. Ķēniņš saaicināja savā pilī haldiešu pareģoņus, zīlniekus un magus. Taču tie nenieka neiespēja, jo ķēniņš sapni bija aizmirsis, bet tagad pieprasīja, lai tie ne tikai sapni iztulkotu, bet ari pasacītu, ko viņš īsti redzējis. Kad ķēniņam paskaidroja, ka vienīgi dieviem zināmi cilvēku sapņi, viņš kļuva tik neganti nikns, ka pavēlēja nokaut visus pareģoņus savā valstī.
Sis spriedums attiecās arī uz Daniēlu. Bendēm, kuri grasījās viņu sagrābt, Daniēls paskaidroja, ka ir ar mieru iztulkot ķēniņa sapni, tikai pieprasīja vienu dienu, lai varētu pienācīgi sagatavoties.
Cauru nakti Daniēls lūdza dievu, līdz Jahve apžēlojās par viņu un atklāja sapņa noslēpumu. Nākamās dienas rītā Daniēls stājās Nabuhodonosora vaiga priekšā un sacīja:
«Tev, ak, ķēniņ, bija parādība, tu redzēji lielu tēlu; tas bija vareni liels un stāvēja tavā priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs. Sī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara. Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla. Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēka roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās.
Līdz ar to sašķīda druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs pāri nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi.»
Pēc tam Daniēls deva sapņa izskaidrojumu, sacīdams, ka zelta galva esot paša ķēniņa valdīšana, bet pēc tās nākšot cita, sudraba, un pēc tam trešā, vara ķēniņvalsts. Bet ceturtā, dzelzs ķēniņvalsts, satriekšot iepriekšējās un valdīšot mūžīgi.
Noklausījies viedos vārdus, ķēniņš nokrita uz savas sejas, godinādams ebreju dievu, un paaugstināja Daniēlu, ieceldams to par pārvaldnieku pār visām Babilonijas zemēm. Pēc Daniēla lūguma ķēniņš arī dāvāja dzīvību visiem pareģoņiem un zintniekiem, kurus pirmīt bija nolēmis nāvei.
Pēc kāda laika Nabuhodonosors Duras līdzenumā lika uzcelt sešdesmit olekšu augstu tēlu no tīra zelta. Tā priekšā viņš sapulcināja visus augstmaņus, dižciltīgos un amatvīrus, pavēlēdams tiem pielūgt tēlu. Kolīdz sāka spēlēt taures, stabules, dūdas un arfas, visi nokrita uz sejas tēla priekšā un pielūdza to kā dievu. Tikai trīs ebreju jaunekļi Sadrahs (jeb Hananja), Mesehs (jeb Misaēls) un Abdenago (jeb Asarja) palika stāvam kājās, jo negribēja kalpot pagānu dieveklim.
Ķēniņš par sodu lika iemest viņus degošā ceplī, pavēlēdams, lai to sakurina septiņas reizes karstāku, nekā tas bija darīts līdz šim. Tomēr uguns neskāra uzticīgos Jahves piekritējus, jo par viņiem rūpējās eņģelis, kurš viņus pavadīja uz soda vietu. Kad jaunekļi iznāca no cepļa liesmu neskarti, ķēniņš viņus iecēla augstos valsts amatos un piedraudēja ar nāves sodu katram, kurš turpmāk iedomātos nozaimot Jahvi.
Drīz pēc tam ķēniņam atkal rādījās sapnis. Viņš redzēja ar augļiem pilnu koku iesniedzamies debesīs. Tā zari bija pilni ar putniem, bet pie stumbra mitinājās āra zvēri. Tad no debesīm nokāpa eņģelis, iztrenkāja putnus un zvērus un koku nocirta, atstadams tikai saknāju, ko piesaistīja pie zemes ar dzelzs un vara važām.
Pilī atsauktais Daniēls valdniekam viegli iztulkoja redzēto sapni, sacīdams:
«Sis koks, ak, ķēniņ, ir tava valdīšana, kura līdzīgi tā zariem sniedzās līdz debesīm. Bet tāpat arīdzan tu tapsi izdeldēts un zaudēsi prātu. Un tad cilvēki tevi izstums no sava vidus. Tu dzīvosi kopā ar zvēriem un ēdīsi zāli kā vērsis. Bet pāri atstātais saknājs nozīmē, ka tev tiks atdota ķēniņvalsts, līdzko tu atzīsi, ka debesu dievs valda pār visu.»