Un tā patiesi arī notika. Prātu zaudējušais ķēniņš vislielākā pazemojumā dzīvoja starp zvēriem, bet, kad pēc septiņiem gadiem viņš izveseļojās, tad augstmaņi un amatpersonas viņu atkal uzsēdināja tronī. Kopš tā laika ķēniņš vairs neatzina elku dievus un slavināja tikai debess valdnieku, kurš bija sodījis viņu par augstprātību, pazemojis, bet pēc tam atkal cēlis godā.
Vēlāk tronī nāca Belsacars. Kādu dienu jaunais ķēniņš pili sarīkoja lielas dzīres, uz kurām salūdza visus savus augstmaņus. Galdi vai lūza no ēdieniem un dzērieniem, un tā drīz vien dzīrotāji, ieskaitot ķēniņa sievas un piegulētajās, bija piedzērušies. Apskurbušais Belsacars lika atnest visus Jeruzalemes dievnamā nolaupītos zelta un sudraba traukus, un viņa viesi no tiem dzēra vīnu.
Daniēls, ko atkal ataicināja uz pili, ķēniņam teica šādus vārdus:
«Tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakus sievas, jūs visi dzērāt vīnu no Jahves svētnīcas traukiem. Dievs skaitījis tavas valstības dienas un tās izbeidzis. Tu svaru kausā esi svērts un par vieglu atrasts. Tava valsts ir dalīta un tiks atdota mēdiešiem un persiešiem.»
Belsacars saprata, ka ar Daniēla muti runā dieva gars, tāpēc ieģērba viņu purpurā, aplika viņam ap kaklu zelta važu un iecēla par trešo cilvēku valstī.
Pareģojums piepildījās tajā pašā naktī: Belsacars tika nogalināts, un Babilonijas tronī nāca mēdiešu ķēniņš Dārijs.
Ķēniņš Dārijs iecēla simt divdesmit provinču pārvaldniekus, kuriem par priekšniekiem nolika trīs augstmaņus, bet pāri tiem paaugstināja Daniēlu. Skaudības kremstie dižciltīgie nosprieda gāzt ķēniņa mīluli. Bet, tā kā Daniēls uzcītīgi pildīja viņam uzdotos pienākumus, grūti bija viņu nomelnot ķēniņa acīs. Tomēr viņi zināja, ka Daniēls ir uzticīgs Jahvem un stingri ievēro reliģiskos priekšrakstus. Tāpēc augstmaņi sagudroja nelietīgu paņēmienu, kā Da- niēlam piekļūt no citas puses. Pēc viņu pamudinājuma Dārijs izdeva dekrētu, kas visiem pavalstniekiem aizliedza trīsdesmit dienas pielūgt dievus.
Daniēls tam nevarēja paklausīt, jo šāds rīkojums bija pretrunā ar Mozus bauslību. Atvēris savas mājas logus uz Jeruzalemes pusi, viņš trīs reizes dienā pielūdza Jahvi. Skauģi viņam uzglūnēja un nosūdzēja ķēniņam par nepaklausību.
Dārijs ļoti cienīja un mīlēja Daniēlu, tālab tikai ar smagu sirdi pavēlēja viņu iemest lauvu bedrē, kurā turēja izsalkušos plēsoņas. Ķēniņš pēc sava sprieduma neēda vakariņas un bija tik sagrauzts, ka cauru nakti nevarēja aizvērt ne acu. Agri no rīta viņš steidzās pie lauvu bedres un asaru pilnā balsī sauca:
«Daniēl, tu dzīvā dieva kalps! Vai tavs dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?»
Uz to Daniēls atbildēja:
«Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! Mans dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka ari savā rīcībā pret ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.»
Bezgala iepriecinātais ķēniņš lika tūdaļ izvilkt Daniēlu no lauvu bedres un iecēla viņu agrākajos amatos. Bet nosūdzētāji paši tika iemesti bedrē, kur lauvas tos tūlīt saplosīja un aprija.
Daniēls dzīvoja vēl ķēniņa Ķīra valdīšanas sakumā. Viņš ne tikai baudīja vispārēju cieņu kā valsts amatpersona, bet iemantoja plašu slavu arī kā iedvesmots pravietis. Vizijās, kurās padebešus uzvandīja viesuļvētras, bet no jūras dzelmēm iznira dīvaini briesmoņi, viņš ebreju tautai pasludināja atbrīvošanos no visām ciešanām un paredzēja, ka atnāks dieva svaidītais, kurš izklīdinās visus grēkus un zemes virsū nodibinās taisnību. Sis tautas me
sija uzsēdīsies tronī, liesmām plandot, un no viņa kāju apakšas izplūdis uguns upe. Tūkstoš kalpotāju gaidīs viņa pavēles, un visi ticīgie ievēros svētajos rakstos nosacīto bauslību.
Kad Kīrs atļāva izvestajiem ebrejiem atgriezties Jeruzalemē, Daniēls jau bija par vecu, lai dotos tālajā ceļā. Viņš savu mūžu beidza Babilonā un kā augsta amatpersona tika apbedīts greznajās ķēniņa kapenēs.*
JONASS.
Jahve kādu dienu pavēlēja Jonasam doties uz Ninīvi un grēcīgajiem pilsētas iedzīvotājiem pasludināt drīzu bojā eju. «Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninīvi,» Jahve viņam piekodināja, «norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!» Taču pravietis nobijās no šās misijas, jo viņam šķita bezcerīgi sludināt tādā pilsētā, salīdzinājumā ar kuru Jeruzaleme bija tikai nožēlojams ciems. Tāpēc viņš nedevās vis uz austrumiem, bet Jafā uzkāpa uz kuģa un aizbrauca pilnīgi pretējā virzienā uz Tašišu.
Par sava kaipa nepaklausību sadusmotais Jahve sabrāz- moja jūru spīvā vētrā. Viesuļi un bangas rēkdami triecās pret kuģi, bet tā ļaudis dienu un nakti smēla laukā ūdeni un lūdza savus dievus apžēloties par viņu dzīvībām. Bet Jonass pa to laiku mierīgi gulēja zem klāja. Stūres vīrs viņu pamodināja un noburkšķēja;
«Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.»
Lai izzinātu, kura dēļ viņiem klājas tik ļauni, tika mesti kauliņi. Tie norādīja uz Jonasu. Tad kuģa ļaudis viņam teica:
«Saki, kāpēc mums uzbrukusi šī nelaime?»
Jonass atzinās, ka izpelnījies dieva dusmas, jo nav paklausījis viņa gribai.
«Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?» viņi satraukti jautāja.
«Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma,» Jonass atbildēja. «Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.»