Jūrnieki nosprieda atbrīvoties no postu nesošā pasažiera. Viņi mēģināja to izsēdināt krastā un airēja cik vien spēka uz malu, bet nespēja pie .tās piestāt, jo trakojošās
bangas katru reizi atsvieda viņus atpakaļ jūrā. Neatlika nekas cits, kā izmest Jonasu ūdenī.
Tad Jahve sūtīja lielu zivi, lai tā Jonasu apritu. Trīs dienas un trīs naktis viņš pavadīja jūras briesmoņa vēderā, dziedādams slavas dziesmas tam kungam, kurš paglābis viņu no noslīkšanas. Kad nezvērs beidzot viņu izspļāva malā, Jonass tagad jau paklausīgi devās uz Ninīvi.
Tur no rītausmas līdz nakts tumsai viņš klaiņoja pa ielām, sludinādams iedzīvotājiem Jahves vārdu un pLreģo- dams, ka pēc četrdesmit dienām Ninīve tikšot nopostīta.
Asīrijas ķēniņš noticēja Jonasa pareģojumam un nožēloja savus grēkus. Saviem pavalstniekiem viņš lika ievērot stingru gavēni un pat mājdzīvniekiem nedeva ne barību, ne ūdeni, ko nodzerties.
Redzēdams, ka Ninīves iedzīvotāji novērsušies no ļaunā ceļa, Jahve apžēlojās par viņiem un atsauca savu spriedumu. Jonasam tas nepatika. Vīlies un sadusmots viņš aizgāja no pilsētas, lai nekļūtu par apsmieklu ļaudīm, kuriem bija pareģojis bojā eju. Netālu no pilsētas viņš sev uzcēla zaru telti un rūgti žēlojās:
«Ak kungs, vai tas nav tieši tas, ko es teicu, kad es biju vēl savā zemē? Tādēļ es priekšlaikus steidzos aizbēgt uz Tašišu, jo es zināju, ka tu esi žēlīgs un mīlestības pilns dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl. Tad nu, kungs, pieņem manu dvēseli, jo es gribu labāki mirt nekā dzīvot!»
Jahve pravietim neko neatbildēja, bet darīja tā, ka pāri viņa galvai uzauga kupls augs, kurš viņu pasargāja no svilinošajiem saules stariem. Nākamās dienas rītausmā Jahve pavēlēja parādīties kādam tārpam, kas apgrauza auga saknes, un tas ātri nokalta, satrusēja un sabira pīšļos. Tajā pašā laikā sāka pūst karsts, sauss austrenis, bet saules svelme bija tik neizturama, ka Jonass nokrita nesamaņā.
Un tad Jahve vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem:
«Tev sāp sirds par augu, gar kuru tu nemaz nebiji pūlējies, kuru tu nebiji izaudzinājis, kas vienā naktī tapa un vienā naktī bija atkal pagalam. Un kā tad lai man nebūtu žēl Ninīves, tādas tik lielas pilsētas, ar vairāk nekā simts divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas vienkārši nezina atšķirt savu labo roku no kreisās un kuriem pieder daudz lopu?»
PAMĀCOŠI TAUTAS NOSTĀSTI
Jūdas, Babilonijas un Ēģiptes jūdu vidū pēc Bābeles gūsta attīstījās savdabīgs didaktisks nostāsta paveids, ko dēvēja par «midraš». Tie ir pamācoši stāsti, kuri tautā uzglabājās mutvārdos patriotiska gara uzturēšanai vai arī kādas tā laika cilvēku prātus satraucošas filozofiskas domas paušanai. Tātad tie pieskaitāmi pie īstās folkloras. Rabīni droši vien šos nostāstus plaši izmantojuši savās pamācībās un Bībeles komentāros, lai ar tajos ietvertajām alegorijām jo tiešāk iedarbotos uz klausītājiem.
Kā visi tautas stāstījumi tie iezīmējas ar dzīvu, dramatisku vēstījumu, bagātīgu tēlainību un tādu fabulas risinājumu, kas nojauca robežas starp īstenību un fantāziju, starp sapni un nomodu. Zināmā mērā tie atgādina pazīstamās arābu teiksmas par Sinbadu Jūrasbraucēju «Tūkstoš un vienas nakts pasakās». Tās apvieno patiesas poēzijas pievilcības spēks un tās pašas alkas pēc taisnības zemes virsū, tikai ar to atšķirību, ka ebreju nostāsti, kas radušies dziji reliģiozā tautā ar grūtu vēsturisku likteni, satur nozīmīgākas filozofiskas domas, kuras saistītas ar dzīvības un nāves, ciešanu un laimes, dieva un cilvēka mūžsenajām problēmām.
Šo nostāstu fabula risinās uz noteikta, mums kaut kādā mērā jau zināmu vēsturisku reāliju fona. Tajos sastopamies ar tādām pilsētām kā Ninīve un Babilona vai tādiem valdniekiem kā Nabuhodonosors vai Belsacars. Anonīmiem autoriem, kā redzams, palaikam bijušas zināmas pat attieksmes, kādas pastāvējušas, piemēram, Babilonijas ķēniņa galmā. Visumā tomēr tie šajā ziņā ir diezgan juceklīgi un nav nekādā mērā saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Kopš atšifrēti Mezo- potāmijas valdnieku dokumenti, grūti piekrist tēzei, ka šie nostāsti atbilstu autentiskiem, burtiski ņemamiem vēstures notikumiem, un šodien pat tādi cilvēki, kuri Bībeles izpratnē pieturas pie vistradicionālākajiem iztulkojumiem, uzskata tos par literāru izdomu.
Kā piemērs šajā ziņā var noderēt Jūdītes grāmata. Tur sastopam pavisam nevēsturisku mēdiešu ķēniņu Arfaksādu, austrumu tautu iekarotāju un Ekbatanas pilsētas dibinātāju. Haldiešu ķēniņš Nabuhodonosors tiek dēvēts par Asīrijas valdnieku, kura rezidence ir jau viņa dzīves laikā sagrautā Ninīve. Holoferns, būdams persietis, protams, nevarēja būt Asīrijas karaspēka pavēlnieks. Ar vārdu sakot, būtu pavisam naivi vēl aizvien turēties pie apgalvojuma, ka Jūdītes grāmata atbilst vēstures patiesībai.
Taču, neraugoties uz visu, nedrīkstam atmest iespēju, ka tajā atbalsojušies zināmi patiesi notikumi. Pētnieki mēģinājuši atšifrēt tās fabulas vēsturiskos ietvarus un nonākuši pie pārliecības, ka tā attiecināma uz Persijas ķēniņa Artakserksa III Ohosa valdīšanas laiku (358.—337. g. pirms m. ē.). No dokumentiem zināms, ka viņa karaspēka virspavēlnieks bijis Holoferns, bet tā palīgs — einuhs Bagoass. Abi viņi pieminēti Jūdītes grāmatā.
Artakserkss III bijis cietsirdīgs un iedomīgs cilvēks. Viņa valdīšanas laikā sadumpojās provinču pārvaldnieki — satrapi, un sacelšanās uzliesmoja arī Ēģiptē. Artakserksa pirmā ekspedīcija pret dumpiniekiem beidzās nesekmīgi. Uzzinot, ka ķēniņa karaspēks cietis sakāvi, sacēlās arī Feniķija, Kipra un daļa Sīrijas. Beidzot nodibinājis kārtību Āzijā, Artakserkss caur Kānaānu steidzās uz Ēģipti, un 341. gadā pirms m. ē. tā atkal kļuva par Persijas provinci.