Baznīcas vēsturnieks Eisebijs 4. gadsimtā apgalvo, ka Artakserkss, karodams ar Ēģipti, no Kānaānas izvedis prāvu skaitu ebreju un tos nometinājis Hirkanijā, pie Kaspijas jūras. Ja tāda deportācija patiesi notikusi, tad tai bijis soda raksturs. Ļoti iespējams, ka-arī ebreji pievienojušies visu Persijas valsti pārņēmušiem nemieriem un Betulijas aplenkšana bijusi viena no šīs cīņas epizodēm.
Visticamāk, ka Jūdītes grāmata tikusi uzrakstītā Makabeju karu laikā, izmantojot mutvārdos saglabājušos nostāstus. Cīnīdamies ar Seleikidu pārspēku, ebreji izplatīja līdzīga" veida nostāstus, lai ar vēstures piemēriem pierādītu, ka Jahve nekad traģiskos lūzuma brīžos nav pametis savu tautu. Tātad runa ir par sava veida propagandas literatūru, kuras uzdevums bija nostiprināt nemiernieku vīrišķību un pretestības spēju.
Jūdītes varonīgā izrīcība morālā ziņā tomēr likās visai apšaubāma. Turklāt oriģinālais ebreju teksts gājis zudumā, un saglabājušies tikai tā tulkojumi grieķu un latīņu valodās. So iemeslu pēc ebreji neieskaitīja Jūdītes grāmatu svētajos rakstos. Turpretī katoļu baznīca to uzņēma kanoniskajos tekstos un ietilpināja Bībelē.
Tipiska austrumu teiksma ir nostāsts par Esteres un Mar- dohaja piedzīvojumiem persiešu ķēniņa galmā Sūzās. Stāstnieka neapvaldītā iztēle pārspīlētā veidā šeit aprakstījusi visus notikumus: ķēniņa bankets ilgst simt astoņdesmit dienas, atlasītās skaistākās persiešu meitenes kopj savu glītumu divpadsmit mēnešus, lai pēc tam nonāktu pie ķēniņa, Esterei jāgaida veseli četri gadi, pirms valdnieks viņu apprec, karātavas, pie kurām pakar Hamanu, ir piecdesmit olekšu augstas, beidzot ebreji, atriebdamies saviem ienaidniekiem, apkauj septiņdesmit piecus tūkstošus cilvēku.
Sie dramatiskie notikumi risinās Persijas ķēniņa Kserksa (Bībelē viņš dēvēts par Ahasveru) valdīšanas laikā (485.— 465. g. pirms m. ē.). Interesanti, ka viņa laulātā draudzene, šķiet, ir vēsturē pirmā cīnītāja par sieviešu tiesībām, kuras nepaklausība izraisīja tādu satraukumu persiešu augstmaņos.
Esteres grāmatas autors nav zināms, bet, kā liecina persiešu valodas ietekme tekstā un tāpat arī diezgan labā galma dzīves pazīšana, tas varēja būt kāds ebrejs, kas Sūzās dzīvojis tajā laikā, kad Palestīnā plosījās Makabeju karš. Viņam nenoliedzami bijis literārs talants. Stāstījuma stils ir dzīvs un krāsains, fabulu iezīmē dramatisks spriegums, tāpat pārsteidz plastiskā un kolorītā tēlainības bagātība. Sākotnējais nostāsts vēlāk papildināts ar dažādiem citu autoru iestarpinājumiem un šādā veidā tad arī uzņemts Bībelē.
Daži pētnieki domā, ka tās autors fabulas pamatmetus aizņēmies no babiloniešu vai persiešu mitoloģijas, lai gan nekādu konkrētu pierādījumu šādam apgalvojumam pagaidām nav. Viņi balstās vienīgi uz to faktu, ka Esteres vārds neapšaubāmi cēlies no dievietes Ištaras, bet Mardohaja — no babiloniešu dieva Marduka. Turklāt izsacīts arī pieņēmums, ka viss šis nostāsts izdomāts tāpēc, lai dramatizētu purima svētku liturģiju, kuru izcelsmei un nosaukumam līdz šim nav pietiekami pamatota izskaidrojuma,
Esteres grāmatu grūti pieskaitīt pie reliģiskās literatūras. Dieva vārds tajā pieminēts tikai vienu reizi, bet ebreju ienaidnieku apkaušana ir krasā pretrunā ar tiem principiem, kurus pasludinājuši izcilie pravieši Jeremija, Jesaja un Ecēhiēls. Taču, neraugoties uz to, priesteri Esteres grāmatu ieskaitīja Bībeles didaktiskajos rakstos, ko dēvē par «ketubim». Tās tekstu lasīšana vēl tagad ir purima svētku ceremoniju pamatā. Pirmie kristieši šo grāmatu neatzina, bet katoļu baznīca vēlāk to ieskaitīja kanoniskajos rakstos.
Pie tām Vecās Derības grāmatām, kuras atrodas uz šķirtnes starp «vēsturiskajām» un didaktiskajām, pieder arī Tobija grāmata. Tā nosaukta šādā vārdā pēc tās galvenā varoņa Tobija, kura piedzīvojumi attēloti ar neparastu tēlainību un krāsainību. Grāmatas sākumā tās autors iezīmē vēsturisko fonu, uz kura risinās darbība. Tā runā par vēsturiskiem ķēniņiem Salmanasaru (drīzāk gan par Sargonu) un Sanheribu, bet tajā pašā laikā tālākajā vēstījumā piemin persiešu pilsētas Ragu un Ekbatanu, pieļaudama hronoloģiskas atvirzes par simts vai pāris simtiem gadu. Padomi, kādus vecais Tobijs dod savam dēlam, ļoti atgādina tās dzīves gudrības, kuru tik daudz semītu tautu literatūrā. Ticība eņģeļiem, sātanam un aizzemes būtnēm nākusi no persiešu reliģijas, ar kuru ebreji iepazinušies trimdas laikā.
Par visizcilāko Bībeles literatūras pieminekli uzskata ījaba grāmatu. Aprakstījuma un stilistikas dzīvīgums, darbības dramatiskais kāpinājums, filozofiskās domas drosme un jūtu kvēle — tas viss jo bagātīgi sastopams šajā grāmatā, kuru vienlaicīgi var uzskatīt par traktātu, poēmu un drāmu. Dievbijīgā cietēja vārds ikdienas valodā kļuvis par sinonīmu grūtu nedienu un katastrofu apzīmēšanai.
ījaba grāmata veidota no trim pamatdaļām: no prologa prozā, poētiska dialoga un epiloga, kuram raksturīgs «happy end».[21] Izdarītie lingvistiskie pētījumi dod pamatu secināt, ka grāmatas vidējā daļa, un proti, draugu diskusija par ciešanu jēgu, ir vēlāks iestarpinājums.
Grāmata pašreizējā veidā droši vien radusies 3. gadsimtā pirms m. ē., tātad jau helēniskajā laikmetā. Nezināmais ebreju autors vai sastādītājs tomēr nav radījis patstāvīgu darbu, bet gan daudz ko aizguvis no šumeru rakstniekiem. Par šo pārsteidzošo atklājumu mums jāpateicas amerikāņu orientālistam Samuēlam Krāmeram, grāmatas «Vēsture sākas Šumērā» autoram. Atšifrēdams Nipuras drupās izraktās ķīļraksta plāksnītes, viņš atrada dzejojumu par kādu šurneru, kurš nepašaubāmi izmantots par prototipu Bībeles ījabam. Tas bijis bagāts, laimīgs, gudrs un taisnīgs vīrs ar plašu ģimeni un daudziem draugiem. Piepeši viņu piemeklējušas slimības un ciešanas, taču viņš nav kurnējis un nav bijis sarūgtināts pret savu dievu. Viņš pakļāvies dieva gribai un, tikai asaras liedams un vaimanādams, lūdzis par viņu apžēlciic;. Viņa pazemības un dievbijības aizkustinātais dievs galu galā apžēlojies par nelaimīgo un izdziedinājis viņu.