Sakritība fabulas risinājumā un pamatdomā ir tik pārsteidzoša, ka grūti apšaubīt abu versiju savstarpējo atkarību. Taču nedrīkst aizmirst, ka tos abus atdala divus vai trīs tūkstošus gadu ilga reliģisko priekšstatu attīstība. Ebreju nostāsts, lai gan tas balstās uz šumeru sniegtā pamata, ir daudz skaistāks un pilnīgāks literārā ziņā, kā arī nobriedušāks savā filozofiskajā domā.
Ar šajā stāstījumā ietverto problēmu mēs sastapāmies, jau runājot par praviešiem. Un proti, runa šeit ir par cilvēka atbildības, viņa ciešanu un vainas problēmām. Mozus grāmatās šis jautājums atrisināts visai vienkāršā veidā, palīgā ņemot koncepciju par kopus atbildību. Nākamajām paaudzēm jācieš tēvu grēku dēļ, pat ja tām pašām nav nekādas vainas. Šāds fatālisms tomēr nevarēja saglabāties, nobriestot ētiskajam monoteismam, jo kopus atbildība ir krasā pretrunā ar dieva taisnīguma jēdzienu. Jeremija un Ecēhiēls mācīja, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs dieva priekšā par saviem darbiem, un līdz ar to abi pravieši uzstājās pret Mozus grāmatā pasludināto tēzi. Patiesībā tas bija revolucionārs solis, kas nozīmēja milzīgu progresu reliģiskajā domāšanā.
Taču ar to nebija atrisināta cilvēku satraucošā problēma, bet drīzāk gan vēl vairāk sarežģīta. Ja katrs cilvēks pats atbild par savu rīcību, tad kāpēc šādā gadījumā cieš taisnīgi un dievbijīgi cilvēki? Ja dievs ir taisnīgs, tad kāpēc viņš sagādā šādiem cilvēkiem mokas, uzsūtot tiem slimības, postu un tuvinieku nāvi?
Tieši ar šiem jautājumiem nodarbojas ījaba grāmata. Pēc ilgākas diskusijas starp ījabu un viņa draugiem, kura būtībā risinās apburtā lokā, ierunājas jaunais Elihu un ierosina tādu jautājuma atrisinājumu, kas patiesībā ir atsacīšanās no mēģi
nājuma to izšķirt: dievs uzsūtot likstas sev uzticīgiem mirstīgiem, lai tos pārbaudītu un nostiprinātu viņu tikumību. Visi diskusijas dalībnieki piekrīt jaunekļa izskaidrojumam, nemaz nepamanīdami, ka cilvēku pārbaudes nežēlīgās metodes ir tikpat lielā mērā pretrunā ar taisnīguma jēdzienu kā slimības, ciešanas, posts un tuvinieku zaudēšana.
Pie literāro fikciju kategorijas, protams, jāpieskaita arī Daniēla grāmata. Tajā sastopamās brīnumdarības, apokaliptiskie pravietojumi un miglainās vēsturiskās reālijas šajā ziņā neatstāj nekādu šaubu. Šās leģendas autori ik uz soļa pierāda, ka tiem trūkušas zināšanas Babilonijas un Persijas vēsturē, jo viņi sajauc mēdiešu un persiešu valdniekus, haldiešus pārvērtuši anahroniskā priesteru un magu kastā, pie tam Da- niēlam šajā kastā piešķirot sevišķi nozīmīgu lomu.
Visfantastiskākās ir ziņas par nostāstā pieminētiem ķēniņiem. Nabuhodonosors uzstāda milzīgu no zelta izgatavotu dievekļa tēlu un pavēl tautai to pielūgt. Pēc tam viņš godina izraēliešu dievu un noteic, ka ar nāvi sodāms katrs, kas sacīs ko ļaunu par šo dievu. Dārijs saviem pavalstniekiem aizliedz trīsdesmit dienas pielūgt jebkādu dievu, bet, kad Daniēls iznāk no lauvu bedres, pavēl visām pakļautām tautām pāriet Mozus ticībā.
Protams, trim jaunajiem ebrejiem, kuri neskarti iznāk no degošā cepļa, kā arī Daniēlam mierīgo lauvu bedrē piemīt liels teiksmainas pievilcības spēks, un tāpēc šie nostāsti aizvien iedarbojušies uz tautas un mākslinieku iztēli. Vispopulārākā tomēr ir leģenda par noslēpumaino roku, kura uz dzīru zāles sienas raksta trīs mīklainos vārdus: «mene, tekel, ufarsin».
To patiesā nozīme vēl aizvien ir zinātnisku strīdu priekšmets. Grūtības sagādā tas, ka senebreju un aramiešu valodas rakstībā neapzīmē patskaņus, bet gan vienīgi līdzskaņus. Šī iemesla dēļ mainās vārdu nozīme atkarībā no tā, vai mēs, piemēram, starp līdzskaņiem liekam «a» vai «e» skaņu. Tāpēc visumā pieņemta ir Daniēla grāmatā sniegtā šo vārdu interpretācija.
Līdzās dažādu neticamu notikumu sablīvējumam Daniēla grāmatā ir minēti daži fakti, kurus var uzskatīt par patiesības tālu atbalsi. Tas, piemēram, sakāms par Nabuhodonosora septiņus gadus ilgo ārprātu. No citiem avotiem mums gan zināms, ka patiesībā nevis šis valdnieks, bet gan viņa mantinieks Nabonids septiņus gadus slimojis ar kādu psihisku kaiti. Tāpat iemešana degošā ceplī bijusi Babilonijā visai bieži pielietots sods. ligu laiku nebija nekāda izskaidrojuma dīvainajam faktam, ka ķēniņš Belsacars paaugstinājis Daniēlu par trešo cilvēku valstī. Kāpēc tieši par trešo un nevis par otro? Uz šo jautājumu atbildi spēja sniegt tikai arheoloģija. Izrādījās, ka Belsacars bija Nabonida dēls un viņa dzīves laikā Babilonijas koreģents. Tātad Belsacars sava tēva dzīves laikā bija otrs cilvēks valstī, bet Daniēls kā paaugstinātais pār citiem augstmaņiem hierarhijā varēja ieņemt tikai trešo vietu. Šie sīkumi, protams, neko nespēj grozīt mūsu uzskatos par Daniēla grāmatas atbilstību vēstures faktiem, taču pierāda, ka fabulas pamats izveidojies Babilonijai raksturīgos apstākļos. Turklāt vēl jāpiemin, ka šī grāmata sadalās divi daļās, kuras uzrakstījuši divi dažādi autori divi dažādos laika posmos, un proti, ļoti populārajā nostāstā ar noteiktu fabulas risinājumu, kā arī apokaliptiskajā stilā ieturētos pravietojumos.