Tāpat kā ījaba grāmata, arī Daniēla grāmata dzīvības sulas smēlusies svešā mitoloģijā. Ugaritas izrakumos atrasta poēma, kas radusies 14. gadsimtā pirms m. ē. Tajā aprakstīti kāda Daniēla un viņa dēla Ahata likteņi. Tās varonis bijis gudrs un taisnīgs tiesnesis, kurš iestājies par atraitnēm un bāreņiem. No šīs poēmas tad nu arī ebreji acīmredzot aizguvuši ieceri savam nostāstam par Daniēlu.
Daniēla grāmatas apokaliptiskajā daļā ietverti pravietojumi par četru cita citai sekojošu valstu parādīšanos: babiloniešu, persiešu, mēdiešu un grieķu. Nepārprotami norādījumi uz Jeruzalemes dievnama apgānīšanu, kas notika Antioha Epi- fāna valdīšanas laikā 167. gadā pirms m. ē., liecina, ka Daniēla grāmata savu tagadējo veidu ieguvusi helēnisma laikmeta vēlīnajā posmā. To, starp citu, apstiprina arī aramiešu- ebreju tekstā sastopamie daudzie grieķu vārdi.
Ebrejiem tie bija grūti laiki, kad viņi cīnījās par savu reliģisko neatkarību. Pravietojumiem vajadzēja uzmundrināt nomāktos tautas brāļus un stiprināt viņu cerības uzvarēt. Kvēla patriotisma caurstrāvotās vīzijās Daniēla grāmata pasludina ebrejiem Cilvēka dēla atnākšanu, kurš viņus atbrīvos no svešinieku spaidiem. Tāpat tā sludina dieva valstības iestāšanos un mirušo augšāmcelšanos, pasaulei ejot bojā. Taču šīm mesiānisma idejām nav determiniska rakstura. Pravietojums piepildīsies tikai tad, kad cilvēki šķīstīs savas sirdis no grēkiem un kļūs taisnīgi.
Kā redzams, Daniēla grāmata, tāpat kā praviešu un ījaba grāmatas, pasvītro cilvēka personisko atbildību dieva priekšā. Tās mesiānisma idejas dziļi ietekmēja sākotnējo kristietību, un Daniēla grāmatā pieminētais Cilvēka dēls kļuva par Jēzus Kristus tituli.
Pie šīs pašas alegorisko tautas leģendu grupas pieder arī Jonasa grāmata. Vētrainās un gleznainās pravieša peripētijas ir tipisks ebreju folkloras veidojums, taču pētniekiem ir aizdomas, ka šā nostāsta pirmsākumi slēpjas mums nezināmā mezopotāmiešu mītā. Lielā zivs vai jūras nezvērs, kurš aprijis Jonasu, pārāk uzkrītoši atgādina mītisko haosa pūķi Tiamatu.
Jonasa grāmata noteikti radusies pēc Bābeles gūsta. Bībeles tekstu skaidrotāji daudz pūlējušies, mēģinādami iztulkot tās šķietami alegorisko jēgu. Izraēlam, — viņi saka, — piekrīt pravietiska misija citu tautu vidū, bet, tā kā šis uzdevums palika neizpildīts, to pēc Jahves gribas aprija briesmonis Nabuhodonosors.
Mums tomēr daudz svarīgāka šķiet fabulas noslēgumā ietvertā pamatdoma. Kad Jonass sapīka par to, ka Ninīve palika neizpostīta, Jahve viņam sniedza uzskatāmu pamācību taisnīguma izpratnē. Ja jau Jonasam kļuva žēl nokaltušā auga, vai tad Jahve varēja neapžēlot lielu pilsētu, kur līdzās grēciniekiem dzīvoja taisnīgi ļaudis, bērni un nevainīgi dzīvnieki? Cik liels solis šeit sperts uz priekšu priekšstatos par Jahvi, salīdzinot ar Mozus, Jozuas vai soģu laika Jahvi![22]
Visām šīm idejām, kuras iedīglī mēs sastopam Jeremijas, Jesajas un Ecēhiēla pravietojumos, kā arī didaktiskajos nostāstos, vajadzēja, protams, radoši ietekmēt reliģisko koncepciju tālāko attīstību. Spilgtu gaismu uz šā interesantā procesa norisi meta Nāves jūras piekrastes alās atrastie tīstokļi. Beduīnu taāmiru cilts gani 1947. gadā apmetās atpūsties klinšainā apvidū netālu no Ain-Fešas avota. Un tad mazs arābu zēns, meklēdams noklīdušu kazlēnu, vienā no daudzajām klinšu alām atrada lielas māla krūkas ar kaut kādiem noslēpumainiem tīstokļiem.
Kā vēlāk izrādījās, tie bija garas aunādas sloksnes, aprakstītas ar arhaiskām ebreju rakstu zīmēm.
Sākumā atradumam nepiešķīra sevišķu nozīmi. Un tikai tad, kad daļa no tīstokļiem nokļuva Savienotajās Valstīs, bet daļa — Svētā Marka Sīrijas pareizticīgo klosterī, zinātniekiem atvērās acis. Slavenais orientālists Viljems F. Olbraits nesvārstīdamies nosauca šos tīstokļus par «mūsu gadsimta vislielāko atradumu».
Lieta tāda, ka tīstokļi satur Vecās Derības tekstus no 3. vai 2. gadsimta pirms m. ē. Tā kā visvecākais noraksts, kādu līdz šim bija izdevies atrast, radies tikai mūsu ēras 9. gadsimtā, šiem tīstokļiem ir nenovērtējama nozīme kā salīdzinošās filoloģijas pētījumos, tā arī daudzu strīdīgu vai neizprotamu Bībeles fragmentu iztulkojumā.
Kņada, kas sacēlās ap šiem tīstokļiem, un tāpat vēsts, kāda cena par tiem tiek maksāta (amerikāņi par sešiem tīstokļiem samaksāja 250 tūkstoš dolāru), sasniedza arī Arābijas tuksnesi. Neapdzīvotajos Nāves jūras klinšājos tagad ņudzēt ņudzēja beduīni, kuri izvandīja visas tur atrodamās alas un aizas. Rezultāti bija neparasti bagātīgi. Divdesmit piecās alās viņi atrada pāris simtu tīstokļu, kā arī tūkstošiem ar ebreju, aramiešu un grieķu rakstu zīmēm aprakstītu sadriskātu fragmentu. Tālākie meklējumi, ko jau sistemātiski un zinātniski veica arheoloģiskās ekspedīcijas, sniedz arvien jaunus atradumus.
Šobrīd atrasts jau tik milzīgi daudz materiāla, ka, pēc zinātnieku vērtējuma, paies vismaz piecdesmit gadu, iekams šie teksti tiks sakārtoti un zinātniski apstrādāti. Bet jau tagad zināms, ka starp tiem ir Jesajas grāmata, Habakuka grāmatas komentāri, kā arī apokaliptiskais vēstījums par «Gaismas dēlu karu pret tumsības dēliem».
Protams, radās intriģējošs jautājums, kādā kārtā šie svētie raksti varēja nokļūt neapdzīvotajās Nāves jūras piekrastes alās. Ar šo problēmu 1951. gadā nodarbojās speciāla arheoloģiska ekspedīcija, kura drīz vien publicēja sava darba rezultātus.
Netālu no Nāves jūras alām atrodas drupas, kuras daudzus gadus tika uzskatītas par romiešu cietokšņa paliekām. Arābi tās nosauca par Hirbet-Kumranu. Drupas saglabājušās no kādreizēja celtņu kompleksa, kas bijis būvēts no aptēstiem akmeņiem un apjumts ar palmu stumbriem, niedrēm un dūņām. Arheologi atraktajās drupās konstatēja kādreizēju ēdamzāli, guļamtelpas, virtuves, amatnieku darbnīcas, atejas, noliktavas, kā arī divus rituālām vajadzībām paredzētus peldbaseinus.