Ābrahāms atbildēja:
«Gan dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.»
Kalna virsotnē Ābrahāms sakrāva no akmeņiem altāri, sasēja šausmu pārņemto Izāku un noguldīja to uz malkas. Pēc tam pacēla dunci dūrienam, taču dievs pēdējā mirklī ar eņģeļa starpniecību atturēja Ābrahāma roku un svētīja viņu par to, ka paklausījis un bijis gatavs par upuri nest savu pirmdzimto dēlu. Atlīdzinājumam dievs vēlreiz solīja Ābrahāmam vairot viņa pēcnācējus kā zvaigznes debesīs un smilšu graudus jūrmalā.
Tieši šinī brīdī nomaldījies auns ar ragiem aizķērās dzelkšņainos krūmos. Ābrahāms to upurēja dievam Izāka vietā un devās uz mājām.
SĀRAS NĀVE.
Līgumā ar viņam draudzīgo Abime- lehu Ābrahāms bija nodrošinājis sev tiesības ganīt lopus ķēniņa zemē un izmantot tur akas. Taču šī zeme viņam pārāk atgādināja skumjos brīžus, kuri bija saistīti ar mīļotās Hagāras un pirmdzimtā dēla Ismaēla zaudējumu. Tāpēoviņš pārcēlās uz Hebronu, kur kādreiz Mamres ielejā zem šalkojošiem ozoliem bija tik laimīgi dzīvojis. Bet tur, viņam par lielām bēdām, nomira Sāra. Viņai bija jau simt divdesmit septiņi gadi, un tālā pārgājienā grūtības droši vien bija paātrinājušas viņas nāvi.
Ābrahāms devās pie vietējā hetu ķēniņa* un, zemu klanīdamies, lūdza atļauju apbedīt dārgās mirstīgās atliekas šī valdnieka zemē. Valdnieks Ābrahāmu uzņēma laipni un piešķīra viņam vietu hetu kapsētā. Taču reliģisku apsvērumu dēļ Ābrahāmam tas nebija pieņemams. Turklāt viņš baidījās, ka Sāras apbedīšanu kopējā kapsētā heti varētu iztulkot kā viņa pakļaušanos vietējam ķēniņam. Bet Ābrahāmam dārga bija brīvā ganu dzīve, un viņš vērīgi raudzījās, lai nekas neapdraudētu viņa cilts un reliģisko neatkarību. Tāpēc viņš atteicās no piedāvātās apbedījuma vietas hetu kapsētā un lūdza ķēnjņa gādību, lai bagātais hets Efrons pārdotu Ābrahāmam Makpelas alu, kas bija visai piemērota dzimtskapeņu iekārtošanai.
Efrons izrādījās augstsirdīgs cilvēks un gribēja atdot alu par velti. Taču Ābrahāms tam nepiekrita un tiepās, ka viņš katrā ziņā samaksāšot. Galu galā Ābrahāms alu ieguva par četriem simtiem sudraba seķeļu.
Sāru svinīgi apbedīja jauniegūtajās dzimtskapenēs. Bērēs piedalījās daudz hetu, kuri Ābrahāmu ļoti cienīja. Makpelas ala Mamres apkaimē kļuva par pirmo patriarhu dzimtskapiem, kur mūžīgas atdusas vietu atrada Ābrahāms, Izāks un Jēkabs.
KĀ APPRECINĀJA IZĀKU.
Ābrahāms bija jau krietni gados, un tāpēc vajadzēja padomāt, kur pe*syatrast sievu Izākam. Tā nēkādā ziņā nedrīkstēja hetiete vai kānaāniete, kura mājās ienestu svešas asinis un svešus dievus. No apkārtceļojošiem tirgoņiem Ābrahāms bija uzzinājis, ka Harānā dzīvo brāļa Nahora ģimene. Dēlam atbilstošu sievu vajadzēja meklēt tikai tur, pašu ļaužu vidū. Tāpēc Ābrahāms atsauca uzticamu kalpu un uzticēja tam būt par precinieku. Ceļam viņš deva tam desmit kamieļu ar dzinējiem, kā arī bagātīgas dāvanas bildināmai līgavai un tās vecākiem.
Pēc ilga pārgājiena pa Eifratas zemēm karavāna apstājās Harānas pilsētas tuvumā pie akas. Ceļavīri bija noguruši. Kamieļi nometās ceļos, gaidīdami, lai tos padzirdina. Bija pievakares cēliens, kad sievietes nāca pie akas pēc ūdens. Ābrahāma kalps savā garā nosprieda, ka Izākam par līgavu izvēlēsies meiteni, kura visžiglāk pasniegs Viņam ūdeni nodzerties.
Saule mirdzēja debesu pamalē, liedama pāri pasaulei zeltaini sārtu mirdzumu. Tērzēdamas un jautri smiedamās,
bariņos no pilsētas šurpu steidzās sievietes. To vidū bija kāda neizsakāmi daiļa un cēla jaunava. Turēdama uz pleca ūdens krūku, viņa soļoja ar tādu nesalīdzināmu grāciju, ka ielīksmoja visu cilvēku acis, kas vien to redzēja.
Ābrahāma sūtnis pieklājīgi paklanījās un palūdza dot viņam ūdeni nodzerties. Meitene laipni pasmaidīja un naski pasniedza viņam ar ūdeni pielieto trauku. Tad aši jo aši iesmēla ūdeni spaiņos un padzirdināja kamieļus. Un tas viss tika izdarīts ar tādu gādību un veiklību, ka sūtnim meitene tūdaļ gauži iepatikās.
Kad viņš pieklājīgi apvaicājās, kas daiļavai vārdā un kas ir viņas tēvs, par lielu brīnumu, izrādījās, ka tā ir Rebeka, Betuēla meita un Nahora mazmeita. Precinieks nodomāja, ka dievs savā žēlastībā licis viņam jau pie pilsētas vārtiem sastapties ar Teras dzimtas meitu. Un viņam vairs nebija nekādu šaubu, ka atradis Izākam īsto sievu, kurai piemīt visas tās īpašības, kādas Ābrahāms gaidīja no savas nākamās vedeklas: skaistums, piemīlība un saim- nieciskums.
Pabeigusi darbus, Rebeka ceļavīrus ielūdza naktsmājās pie saviem vecākiem, solīdama, ka šķūnī atradīšoties vieta un barība arī visiem desmit kamieļiem. Tad sūtnis, kuru jaunavas labsirdība jau bija galīgi savaldzinājusi, izņēma no ceļasomas tīra zelta auskarus un rokassprādzes un godbijīgi tās pasniedza meitenei. Pārsteigtā Rebeka ar izbrīnu palūkojās uz mirdzošajām rotām, nezinādama, vai viņa drīkst pieņemt tik dārgas dāvanas. Tad sievietes aušība tomēr viņā guva virsroku, un Rebeka, pārējo meiteņu apbrīnas izsaucieniem atskanot, izgreznojās ar uzdāvinātajām rotām. Bet pēc tam tūlīt tecēja mājup, lai palepotos ar dāvanām un pavēstītu ģimenei par sūtņa ierašanos.
Ciemiņu sagaidīt izgāja viņas brālis Lābans. Viņš ceļavīru ieveda mājās un deva ūdeni nomazgāties, bet kamieļus novietoja šķūnī un nolika tiem barību. Pa to laiku mājās bija sagatavots azaids un viesus lūdza pie galda. Taču sūtnis liedzās ēst, iekams nebūs pavēstījis, kādā lietā viņš ieradies. Pastāstījis par Ābrahāmu un viņa dēlu Izāku un dzimtas lielo bagātību, viņš cēla priekšā atvestās dāvanas: zelta un sudraba traukus, košus audumus un citus vērtīgus priekšmetus.