Vissvarīgākais atklājums tomēr bija par skriptoriju nosaukta zāle, kur pārrakstītāji izgatavojuši svēto rakstu kopijas. Tur saglabājušies akmens galdi ar soliem, bet, pats galvenais, — vairākas bronzas un māla tintnīcas, kurās bija atrodamas pat tintes paliekas. Pazemes noliktavās keramisku lausku kaudzēs atrada neskartus tādus pašus cilindrveida māla traukus, kādos bija uzglabāti agrāk uzietie tīstokļi. Tāpēc nav nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši tiem cilvēkiem, kuri dzīvojuši šajās telpās.
Starp citu, gruvešos atrada arī daudz monētu. Vecākā no tām bija datēta ar 125. gadu pirms m. ē., jaunākā — ar mūsu ēras 68. gadu. Ugunsgrēka pēdas liecina, ka noslēpumainās būves šajā gadā varmācīgā kārtā gājušas bojā.
Arheologi nonāca pie slēdziena, ka šeit mitinājušies ebreju jesejiešu sektes locekļi, kuri, glābdamies no sinedrija vajāšanām, aizbēguši no Jeruzalemes. Šī tēze balstījās ne tikai uz visumā pārliecinošiem arheoloģiskiem atradumiem, bet arī uz seno ceļotāju un vēsturnieku liecībām. Tā, piemēram, romietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis arī lielu jesejiešu klosteri pie Nāves jūras. Droši vien tas būs bijis tas pats klosteris, kura drupas atraka Hir- bet-Kumranā. Par jesejiešiem raksta arī ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs un filozofs Filons no Aleksandrijas.
Drupās atrastā monēta no mūsu ēras 68. gada ļauj mums iedomāties, kas noticis ar šo klosteri. Jeruzalemē uzliesmoja ebreju tautas sacelšanās. Pret dumpiniekiem nosūtīja X Romas leģionu, kas bija pazīstams ar savu nežēlību. Pēc Jeruzalemes svētnīcas nodedzināšanas un sacelšanās asiņainās apspiešanas jesejiešiem par savu likteni nevarēja būt nekādu ilūziju. Leģionāri izlaupīja zemi un pamazām tuvojās arī klosterim. Sektes locekļi vispirms parūpējās par svēto rakstu glābšanu. Vērtīgos tīstokļus viņi salika māla traukos un paslēpa vientuļās klinšu alās, cerēdami nākotnē, kolīdz aprimsies kara vētra, atkal atsākt savu darbību.
Alās atrasto dokumentu vidū sevišķi liela nozīme ir tīstoklim, kas ietver jesejiešu rituālos priekšrakstus, ticējumus, morālās pamācības un organizatoriskos principus. No šā dokumenta redzams, ka viņi pieturējušies pie mantas kopības. Katru dienu, saulei rietot, sektes locekļi ietērpušies svētku drānās, baseinā saņēmuši ikdienišķo kristīšanu un pēc tam sēdušies pie kopējā vakariņu galda, kur sektes vecākais pirms azaida svētījis maizi un vīnu. Jesejieši, starp citu, sludinājuši mīlestību pret savu tuvāko, cildinājuši nabadzību, skubinājuši apdāvināt trūkumcietējus, nosodījuši verdzību un ticējuši dieva svaidītā, lielā taisnības sludinātāja atnākšanai, kurš nodibinās jaunu kārtību zemes virsū.
Kāda iemesla pēc senais tīstoklis izraisījis tik kvēlus strīdus? Vislielākā nozīme šeit tam, ka jesejieši visādā ziņā ir tik pārsteidzoši līdzīgi pirmajiem kristiešiem.
Tāpēc grupa orientālistu ar Dipon-Sommeru priekšgalā izteikuši uzskatu, ka jesejieši ir tieši tā vienojošā saikne starp jūdaismu un kristietību, kuras trūkumu zinātne tik asi izjutusi.
JAUNĀ GRĀMATA PAR BĪBELI'
Mūsu literatūra par Bībeli un Bībeles kritiku Ir noteikti nepietiekama.
Tāpēc pilnīgi saprotama interese, kādu padomju lasītājos, un it īpaši ateisma propagandistos, izraisa katras jaunas, vairāk vai mazāk solīdas. grāmatas parādīšanās, kura veltīta Bībeles teksta zinātniskai analīzei un iztirzājumam. Sī interese pieaug vēl vairāk, ja grāmatas autors ir mūsu laikabiedrs un Bibeles teksta analīzei izlieto jaunākos mūsdienu zinātnes sasniegumus.
Un tagad, lūk, lasītājs saņem jaunu, turklāt prāvu grāmatu par Bībeli. Kas par šo grāmatu būtu sakāms?
Poļu autora Zenona Kosidovska grāmata «Bībeles stāsti» nav pētījums, kurš pilnībā aptvertu visu Bībeli. Z. Kosidovskis aprobežojas ar Vecās Derības tekstu analīzi, galvenokārt pievērsdamies tām Bībeles nodaļām, kuras nosacīti varētu dēvēt par «vēsturiskām». Tās ir piecas Mozus grāmatas, Jozuas un Soģu grāmatas, četras Ķēniņu grāmatas, Ezras, Nehemijas un Ijaba grāmatas, kā arī atsevišķi Bībeles nostāsti, piemēram, par Esteri, Tobiju, Jūdīti un citi.
Autors izvirzījis sev lielu un sarežģītu uzdevumu: pakļaut tās tekstu rūpīgai vēsturiskai analīzei un tādā veidā pierādījis, ka Bībele nav nekas cits kā senu tautas nostāstu un leģendu konglomerāts, kurus sakopojuši un reliģiozā garā pārstrādājuši senebreju teologi. Autors parāda, ka Bībelē atrodams viss, ko vien vēlamies, ieskaitot arī vēstures patiesībai atbilstošus momentus, tikai ne pārdabiskas, dievišķīgas būtības izpausmes.
Iepazīstoties ar Z. Kosidovska grāmatu, vispirms uzmanību pievērš savdabīgā divsleju izklāsta forma. Kosidovskis sākumā pārstāsta iztirzājamās Bībeles nodaļas saturu, reizēm to pastiprinādams ar burtiskiem izrakstiem, bet pēc tam sniedz tā komentējumu. Tas dod iespēju lasītājam vispirms iepazīties ar autentisko Bībeles tekstu. šāda iespēja ļoti vērtīga lasītājam, kuru interesē reliģijas vēstures jautājumi. Tiesa, šeit mēs sastopamies ar vienu Z. Kosidovska īpatnību: tur, kur vēstures un arheoloģijas ziņas atļauj spilgtāk izzīmēt sadzīves ainas un notikumus tajā laikmetā, ar kuru saistīts viens vai otrs Bībeles nostāsts, autors izmanto šīs ziņas. Tas, kā mēs tālāk redzēsim, vienlaikus ir gan viņa grāmatas stiprā, gan arī vājā puse.
Otrkārt, materiāla izklāsta divslejība dod iespēju lasītājam, kurš tikko iepazinies ar Bībeles nostāstu, saņemt attiecīgam tekstam atbilstošu zinātnisku komentējumu.