Dzīves jauncelsme………………………………………………………………………. 412
Ezras misija……………………………………………………………………………… 413
Nehemijas misija………………………………………………………………………. 41-1
«Vai tad es esmu sava brāļa sargs?»……………………………………………… 418
SESI BĪBELES NOSTĀSTI……………………………………………………………………. 443
Par varonīgo Jūdīti……………………………………
Estere — persiešu ķēniņiene…………………………………………………………… 447
Tobijs — uzticamais izraēlietis Persijas zemē …. 450
Ijabs……………………………………………………………………… 451
Daniēls……………………………………………………………………………………. 453
Jonass…………………………………………………………………………………….. 458
Pamācoši tautas nostāsti ……………………………………………………………… 460
A. Osipovs. Jauna grāmata par Bībeli………………………………………………………….. 471
No piezīmēm Z. Kosidovska grāmatas 3. izdevumam krievu
valodā. (A. Osipovs, T. Trifonova)…………………………………………………………….. 474
īpašvārdu rādītājs…………………………………… ………………………………………….. 479
Zenons Kosidovskis «BĪBELES STĀSTI»
HE Ka 259 Redaktore V. Sklennika Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs Tehniskā redaktore /. Stokmane Korektore L. Brahmane
Nodota salikšanai 30. 06. 77. Parakstīta iespiešanai 06. 02. 78. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs nr. 3. Latīņu garnitūra. Augstspiedes tehnika. 28,56 uzsk. iespiedi. 30,35 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pasut. nr. 2537-D. Maksā 1 r. 40 k. Izdevniecība «Zinātne» 226018 Rīgā, Turgeņeva iela 13. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» 226424 Rīga, Blaumaņa ielā 38/40,
PASKAIDROJUMI
1 Pēcvārds Z. Kosidovska grāmatas 1, izdevuma tulkojumam krievu valodā.
[1] rejs Mikolajs (1505—1569.), pirmais izcilais poļu rakstnieks, iesaukts par «poļu literatūras tēvu»; Paseks Jans Hrizostoms (ap 1636.—1701.), memuārists; Naruševičs Ādams (1733—1796.), dzejnieks un vēsturnieks; Ņemcevičs Juliāns Ursins (1758.—1841.), rakstnieks un politisks darbinieks; Lelevels Joahims (1786.—1861.), vēsturnieks un bibliogrāfs, politisks darbinieks.
[2] katoļi bez šīm grāmatām, kuras atzīst ebreji un citas kristiešu konfesijas, Vecās Derības kanonā ieskaita vēl septiņas grieķu valodā uzrakstītas grāmatas, un proti, Tobija, Judītes, Baruha, Gudrības un Eklesiasta, kā arī divas Makabeju grāmatas.
[3] vēlāk, ar atpakaļejošu datumu.
[4] skat. piezīmes grāmatas beigās.
[5] sakarā ar Ādamu vērts pieminēt visai jocīgu incidentu, kurš pirms dažiem gadiem izraisījās Savienoto Valstu Kongresā. Oficiāli izdotā brošūrā «Cilvēku rases» mākslinieks bija uzzīmējis Ādamu ar nabu. Tas paskubināja no Ziemeļkarolīnas ievēlēto kongresmenu Carlu T. Derhemu iesniegt interpelāciju. Tajā viņš zīmējumu pasludināja par komunistiskās propagandas izpausmi, jo Ādamu dievs veidojis no māliem un tādēļ nekādas nabas neesot varējis būt. Kvēlo bībeles piekritēju izdevās pieveikt tikai vētrainās debatēs, atgādinot viņam faktu, ka Vatikānā atrodas Mikelandželo darināts Ādama attēls, kuram tāpat ir naba.
[6] vārds «abrāms» atvasināts no babiloniešu «Abi-rama», kas nozīmē «Godā celtais tēvs», Tēvs šeit ir mēness dievs. Vārds «Sāra» — tuvu rada babiloniešu vārdam «šaratu» un nozīme «princese».
[7] arābi vēl šodien par savu ciltstēvs uzskata Ismaēlu un tic, ka viņš ar savu māti apbedīti Mekā zem melnā Kaābas akmeņa, kas tiek uzskatīts par islāma lielāko svētumu. Sis nostāsts uzņemts arī korānā.
[8] «turēt aiz papēža» pie senajiem ebrejiem nozīmēja «nobīdīt kādu sāņus», «uzkundzēties kādam».
[9] bībelē nekonsekventi minēti reizēm vieni, reizēm otri. Daži domā, ka ismaēlieši ir tie paši beduīni.
[10] skat. z. kosidcrvska grāmatā «Kad saule bija dievs» (Rīga, «Zinātne», 1971.) nodaļu «Faraonu pēcnāves likstas».
[11] kad šis grāmatas fragments parādījās žurnālā «Dookola Swiata», es saņēmu vairākas vēstules no lasītājiem, kuri vērsa manu uzmanību uz pretrunu, kāda pastāv starp iepriekš izsacīto apgalvojumu un V. H. Boultona grāmatā «Piramīdu mūžība un Pompejas traģēdija» atrodamiem faktu izklāstiem. Autors min vēstuli, kuru arheologs E. Smits 1929. gadā publicējis Londonas avīzē «Times». Tajā sacīts, ka faraona Merneptaha mūmija, ko, starp citu, kapeņu aplaupītāji sacirtuši gabalos, saturot «sāls kristālu inkrustācijas pazīmes», kuri it kā pierādītu, ka faraons patiesi noslīcis jūrā. Seit uzmanība vispirms jāpievērš dīvainajam faktam, ka šī svarīgā ziņa publicēta tikai trīsdesmit gadu pēc mūmijas atrašanas. Bez tam mūsdienu zinātne noraida šo pierādījumu šādu iemeslu dēļ. Faraona mirstīgās atliekas bija iebalzamētas, bet ilgstošajam un sarežģītajam balzamēšanas procesam noteikti vajadzēja iznīcināt jebkuras, pat visniecīgākās jūras sāls paliekas. Ja uz mūmijas patiesi atklāti sāls kristāli, tad to rašanās iemesls varēja būt arī cits. Jāpatur prātā arī tas apstāklis, ka Merneptahs kopā ar citiem faraoniem tika pārnests no sākotnējās apbedīšanas vietas uz kopējo katakombu.
[12] pēc tam, tātad šī iemesla dēļ.
[12] Tuvākas ziņas par šo faraonu atrodamas Z. Kosidovska grāmatā «Kad saule bija dievs» (Rīga, «Zinātne», 1971.). Skat. nodaļu «Faraons — dumpinieks un priesteri — atriebēji».
[13] aramas ķēniņvalsts atradās Sīrijā, tāpēc izsacītas šaubas, vai ķēniņš Kušan-Rišataima būtu devies karagājienā uz tālo Dienvid- kānaānu. Jādomā, ka_ Bībeles sastādītāji kļūdaini uzrakstījuši RA1 (Arama), nevis DM (Edoma). Ēdomas ķēniņvalsts rietumos robežojas ar Dienvidkānaānu.
[14] Skaldi un valdi.
[15] burtiski: «dievs no mašīnas»; atrisinājums, iejaucoties neparedzētiem spēkiem.