Mājas ļaudis izbrīnījušies noskatījās uz bagātīgajām dāvanām, bet tad sūtnis paklanījās un lūdza meitenes roku Izākam. Vecāki labprāt piekrita šādam piedāvājumam, taču pretēji sensenajam ieradumam teica, ka galējais vārds sakāms pašai Rebekai. Kad meiteni ieaicināja istabā un pajautāja, vai viņa grib iet uz svešu zemi par sievu nepazīstamam cilvēkam, viņa īsi un noteikti atbildēja:
«Es iešu.»
Rebekai līdzi cejā deva aukli un kalpones. Sievietes uzsēdināja uz kamieļiem, un karavāna, raudām un visa laba novēlējumiem atskanot, devās uz Kānaānu.
Izāks nevarēja vien sagaidīt atgriežamies karavānu ar viņam paredzēto līgavu. Bieži viņš izgāja uz ceļa un, acis ar delnu noēnojis, ilgi ielūkojās tālumā, vai pamalē beidzot neparādīsies karavāna. Kādas dienas novakarē viņš izdzirdēja trinkšķam vara zvārgulīšus, bet pēc mirkļa putekļu mākonī varēja izšķirt gausi soļojošu kamieļu virteni. Kamēr Izāks stāvēja, pūlēdamies saredzēt, vai tie ir pašu ļaudis, viņu ieraudzīja Rebeka un vaicāja preciniekam:
«Kas ir šis vīrs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?»
Un Ābrahāma kalps atbildēja:
«Tas ir mans kungs.»
Meitene tūdaļ nokāpa no kamieļa, ar plīvuru aizsedza seju, kā tas līgavai pieklājas, un kautri nostājās sava nākamā vīra priekšā.
Iepriecinātais Izāks ieveda Rebeku nelaiķes Sāras teltī par zīmi, ka tagad viņa sieva bus ciltsmāte, un tūlīt pēc tam atbilstoši senai tradīcijai notika jaunā pāra kāzas ar līksmām svinībām. Ābrahāma dēls tik dedzīgi iemīlēja savu sievu Rebeku, ka tas remdināja viņa bēdas mirušās mātes dēļ.
ĀBRAHĀMS APPRECAS OTRO REIZI*.
Ābrahāmam apnika atraitņa dzīve. Juzdams atkal jaunības spēku uzplūdus, viņš nolēma apprecēties otro reizi un ņēma par sievu Ketūru. Viņš ar to piedzīvoja sešus dēlus un daudz mazbērnu. Kuplais pēcnācēju skaits no otrās laulības varēja nevēlamā kārtā sarežģīt mantojuma lietas. Izāks pieprasīja, lai jau pirms tēva nāves, iekams nav par vēlu, viņam tiktu nodrošinātas pirmdzimtā tiesības. Ģimenes ķildas sarūgtināja Ābrahāmu, bet sirds dziļumos viņam vajadzēja atzīt, ka Izā- kam taisnība. Pārkāpt cilts sensenos likumus un sadrum-
stalot mantojumu nedrīkstēja. Par galveno mantinieku varēja būt tikai pirmdzimtais dēls. Ar smagu sirdi viņš nosprieda atšķirt no otrās sievas dzimušos dēlus un mazbērnus. Devīgi tos apdāvinājis, viņš tiem ieteica doties uz austrumiem no Kānaānas, kur viegli bija atrodamas nevienam nepiederošas ganības, un sākt tur jaunu dzīvi. Tur no viņiem ar laiku dzima jaunas ciltis, kuras, lai gan pašas bija radušās no Ābrahāma, Izāka pēcnācējiem kļuva svešas un naidīgas.
Ābrahāms nomira, kad viņam bija simts septiņdesmit pieci gadi. Viņu apbedīja blakus Sārai alā, kuru savā laikā viņš bija nopircis no heta Efrona. Uz bērēm no tālā tuksneša ieradās ari nelaimīgās Hagāras dēls Ismaēls.
ĪZĀKA UN REBEKAS DVĪŅI.
īzāks un Rebeka kvēli viens otru mīļoja. Tomēr pari majai nolaidas skumjas, jo pēc divdesmit gadu ilgas laulības dzī
ves viņiem vēl nebija bērnu. Beidzot dievs uzklausīja viņu kvēlās lūgsnas, un Rebeka sajuta, ka ir mātes cerībās. Izākam bija jau sešdesmit ga-du, kad Rebeka dzemdēja dvīņus. Dienas gaismu pirmais ieraudzīja Ezavs, un tāpēc viņu uzskatīja par pirmdzimto dēlu. Otro nosauca par Jēkabu, kas aptuveni nozīmē «turpapēdi», jo viņš piedzimstot bija turējis brāli aiz papēža. [8]
Abiem brāļiem nebija nekā kopēja, un nekad viņi nedzīvoja saticībā. Rebeka žēlojās, ka jau mātes klēpī viņi grūstījušies, un, kad bērni pieauga, grūti bija ticēt, ka tie ir dvīņi.
Ezavs bija drukns un plecīgs, turklāt vēl sarkanmatains, un visa miesa viņam bija apaugusi ar spalvu. Pēc rakstura viņš bija pārgalvnieks un lielības maiss, kurš mīlēja parupjus jokus un labprāt cīkstējās ar mājas ļaudīm. Būdams lētticīgs, labsirdīgs un vientiesīgs, viņš tomēr aši aizsvilās dusmās un tad kļuva bīstams. Caurām dienām viņš klaiņoja pa apkārtni medīdams, bet labprāt uzturējās arī ganīklās, brāļodamies ar ganiem. Par savu ārieni Ezavs nerūpējās nemaz, staigāja noskrandis, un no viņa piesvīdušajām drēbēm uzvēdīja lauku un kazu dvaka. Dzīve viņam bija — plašas āres, saule un brīve. Nekad viņš neraizējās par to, ko nesīs rītdiena. Atgriezies mājās
no klaiņojumiem, viņš par saimniecību nelikās ne zinis. Ja bija izsalcis, apsēdās pie azaida, ja viņam slāpa, tad dzēra, ja uznāca miegs, kaut kur nogūlās un aizmiga.
Bet cik atšķirīgs cilvēks bija Jēkabs! Allaž viņš centās staigāt pa iemītām takām un nemitīgi rosījās saimniecībā, ar vārdu sakot, bija priekšzīmīgs, čakls un paklausīgs dēls. Ezavs brāli uzskatīja par tūļu un izturējās pret viņu mazliet nicīgi. Viņš pat nenojauta, cik viltīgs un atjautīgs patiesībā bija šis memmes dēliņš.
Vecais Izāks neslēpa savu pieķeršanos Ezavam. Tēvam viņš droši vien bija iepaticies ar savu izmanību medībās un fizisko spēku. Tās bija īsta vīrieša iezīmes, kas Izākam atgādināja tālos senčus no tiem laikiem, kad viņi vēl bija klaiņojoši lopkopji. Arī Ezavs mīlēja tēvu savā īpatnējā veidā, izrādīja viņam visādi savu cieņu, uzjautrināja un izkliedēja viņu, bet, atgriezdamies no medībām, allaž atnesa kādu nomedītu dzīvnieku.