Pagajuša gadsimta otrā pusē, kad mūsu redzes loks, pateicoties virknei lielisku zinātnes atklājumu, spēji pa- pla anajas, neatvairāmi vajadzēja sākties izmaiņām arī mušu attieksmē pret Bībeli. Ar tās problēmām beidzot sāka nodarboties patiesi zinātnieki, un pamazām attīstījās liililislika, kuras pirmsākumi meklējami jau 17. gadsimtā, la i adas jauna zinātnes nozare ar tai raksturīgām pētniecības metodēm, kas ar katru dienu tika pilnveidotas.
Sis izmaiņas veicināja vispārējā atmosfēra Eiropā, kura parvareja līdzšinējo izolāciju un saskārās ar citiem kultūras lokiem. Ceļotāji un nepazīstamu kontinentu pētnieki pamodināja dzīvu interesi par Tuvo un Tālo Austrumu lielajām kultūrām. Tad, starp citu, arī atskārta, ka nav nekāda pamata uzskatīt Bībeli par vienīgo «svēto rakstu» grāmatu. Indiešu braminiem taču ir Rigvēda, jaunākā hinduisma piekritējiem — Mahābhārata un Rāmajāna, budistiem Indijā viņpus Gangas, kā arī Japānā, Ķīnā un Mongolijā — Mahājānas grāmatas, parsiešiem — pēdējiem zoroastrisma piekritējiem — Zendavesta, musulmaņiem — korāns. Un šis uzskaitījums vēl nav pilnīgs, jo te vajadzētu nosaukt arī ķīniešu konfuciānisma un taoisma, ka arī japāņu sintoisma svētās grāmatas.
Lai gan šie svētie raksti ir ļoti atšķirīgi, taču, pēc to piekritēju pārliecības, ikvienā no tiem ietverta vienīgā augstākās varas atklāta patiesība. Bībele ir tikai viena no daudzām «svētajām» grāmatām, turklāt, pēc piekritēju skaita vērtējot, tā nav liekama pirmajā vietā, jo šajā ziņā daža laba to pārspēj. Kad Bībelei norāva vienreizības oreolu, tā mitējās būt ārkārtējs un neatkārtojams fenomens un kļuva par vienu no daudzajiem sacerējumiem, kuros izpaužas cilvēces ilgas pēc patiesības. Augsne, no kuras tā izaugusi, ir normāli psiholoģiski un sociāli procesi, bet tie ir vienādi visu kontinentu tautām, neatkarīgi no rasu, valodas un kultūras atšķirībām.
Zinātnieki, kuri nodarbojās ar Bībeles tekstu pētīšanu, izkopa jaunu zinātnes nozari — Bībeles kritiku, kas iedalās zemākajā un augstākajā.
Zemākā kritika, atklājot pārrakstītāju un tulkotāju kļūdas, cenšas noskaidrot Bībeles autentisko tekstu. Mūs vairāk interesē augstākā kritika, jo, pateicoties tās atklājumiem, beidzot esam uzzinājuši, kas tad īsti ir Vecā Derība. Sīs jaunās pētniecības nozares celmlauži starp citiem bija Renāns un Velhauzens. Viņu lingvistisko metožu nevainojamā loģika, kas tika izkopta līdz apbrīnojamām finesēm, galu galā pieveica dogmatiķu pretestību, un pat katoļu baznīcai vajadzēja piekāpties.
Kādas metodes savā pētnieciskajā darbā izmanto augstākā kritika? Sis jautājums ir visai sarežģīts, un nespeciālistiem pagrūti tajā iedziļināties. Lai to reducētu līdz pāris pamatelementiem, atļausimies sniegt diezgan- vienkāršotu salīdzinājumu, kuram tomēr piemīt tā priekšrocība, ka izskaidrojums ir visai uzskatāms.
Iedomāsimies polonistu, kura rokās nokļuvis no Reja, Paseka, Naruševiča, Ņemceviča un Lelevela[1] darbu fragmentiem vienā veselumā sakompilēts sacerējums. Tā kā poļu valoda līdzīgi citām valodām laika tecējumā bija pakļauta ievērojamām attīstības izmaiņām un turklāt ikvienam no minētajiem autoriem ir savas stila īpatnības, mūsu polonists atsevišķās teksta vietās viegli saskatīs atšķirības sintaksē, leksikā un frazeoloģijā. Izdarīdams rūpīgu analīzi, viņš atklās mistifikāciju un nosacīs, kādam autoram pieder atsevišķi fragmenti, bet, ja tas neizdotos, tad pēc raksturīgām valodas iezīmēm katrā ziņā konstatēs attiecīga fragmenta tapšanas laiku. Un galu galā viņš secinās, ka sacerējums ir atšķirīgas cilmes fragmentu konglomerāts un tāpēc nevar tikt uzskatīts par viena autora darbu.
Ar līdzīgām, tikai daudz sarežģītākām problēmām saduras Bībeles kritika. Vecās Derības grāmatas, kuras atzīst ebreji, saglabājušās senebreju valodā, izņemot nedaudzus aramiešu fragmentus.[2] Pateicoties' Telelamarnā un Ras-Samrā atrastajiem dokumentiem un tāpat dažiem visvecākajiem Bībeles fragmentiem, piemēram, Mozus māsas Mirjamas un Deboras dziesmām, izdevies rekonstruēt senebreju valodas attīstību, sākot ar 13. gadsimtu pirms m. ē. Tādā veidā zinātnieki ieguvuši lielisku līdzekli atsevišķu Bībeles grāmatu lingvistiskai analīzei. Skaidrs, ka šis delikātais darbs prasa neatlaidīgu pacietību un milzīgu erudīciju. Tas vēl ne tuvu nav pabeigts, un pār gūtajiem rezultātiem risinās rosmīgas zinātniskas diskusijas. Taču par dažām pamata atziņām nekādu šaubu vairs nevar būt.
Vispirms noskaidrots, ka Vecā Derība ir dažādos laikmetos un sociālos slāņos radušos vēsturisku liecību, tautas teiksmu, likumu, rituālu priekšrakstu un mītu kopojums. Šo mantojumu apkopojuši un apstrādājuši ebreju kompilatori jau samērā vēlā vēstures posmā, galvenokārt pēc atgriešanās no Bābeles gūsta. So neapstrīdamo faktu priekšā saļodzījās daža laba gadsimtos nostiprinājusies tradīcija, piemēram, aksioma, it kā piecu Mozus grāmatu un Jozuas grāmatas autori būtu Mozus un Jozua, ka pravieši paši uzrakstījuši savas pamācības (ar nedaudz izņēmumiem), ka Dāvids sacerējis Psalmus, bet Salamans — Augsto dziesmu un Sakāmvārdus.
Dažādi teksta noslāņojumi Bībelē tā sajaukušies un cits uz cita nogulsnējušies, ka to zinātniska nodalīšana un atšķirošana vēl prasīs daudzus gadus ilgu darbu. Papildu grūtības šā uzdevuma veikšanai rada šādu vai citādu apsvērumu dēļ izveidojušies pierakstījumi, ko izdarījuši daudzie pārstrādātāji, sakopotāji un pārrakstītāji. Šeit, starp citu, pieskaitāmi arī tā saucamie etioloģiskie jeb cx posi[3] radītie mīti nolūkā sniegt izskaidrojumu dažiem' atgadījumiem, kuru patiesā norise paaudžu atmiņā izdzisusi. Par etioloģiskiem mītiem uzskatāmi, piemēram, brīnums ar pāriešanu pāri Sarkanajai jūrai, brīnums ar debesu mannu, kā arī Jordānas ūdeņu tecējuma apturēšanas brīnums. Pētījumi parādījuši, ka aiz šiem notikumiem slēpjas pavisam dabiskas parādības, kuras tikai vēlāk laika plūdumā apdzisušas un izvērtušās it kā pārdabiskās parādībās.