Jēkabs toties bija Rebekas acuraugs. Ezavu viņa uzskatīja par neaptēstu lamzaku un drusku pat par viņu kaunējās. Jau iedomājoties' vien, ka Ezavs kļūs par galveno mantinieku, Rebeka nevarēja aizmigt. Māte baidījās, ka Ezavs vieglprātīgi izšķērdēs dzimtas sakrāto bagātību, bet Jēkabam, kurš pēc sava aicinājuma bija tirgonis un saimnieks, vajadzēs apmierināties ar nožēlojamām mantojuma paliekām. Dienām un naktīm viņa lauzīja galvu, kā novērst šo nedienu un visu izkārtot tādējādi, lai Jēkabs iegūtu pirmdzimtā dēla tiesības.
PAR LĒCU VIRUMU.
Kādu dienu Jēkabs stāvēja virtuvē pie pavarda un varīja sev lecu strebekli. Šajā brīdī ieradās Ezavs un prasīja, lai brālis dod viņam ieēst. Viņš bija pārguris un izsalcis kā Vilks. Auga diena bija pavadīta, dzenoties pakaļ zvēriem, taču nekas nebija nomedīts. Bet, kad Ezavs bija izsalcis, viņam vajadzēja ēst un turklāt nekavējoties, jo tāds nu reiz bija šis karstgalvis.
Bet Jēkabam nenāca ne prātā no sava strebekļa dot kaut ko brālim. Ezavs kāri ieelpoja kārdinošo smaržu un kļuva aizvien neatlaidīgāks. Beidzot Jēkabs it kā pa jokam ieminējās:
«Vai tu par lēcu viruma bļodu pārdosi man savu pirmdzimtību?»
«Pārdošu!» Ezavs neapdomājoties atbildēja.
«Un to apzvērēsi?»
«Es zvēru!» aušīgais karstgalvis apgalvoja.
To sakot, Ezavs neko nedomāja. Cik reižu viņš nebija pārsteidzīgi zvērējis un solījies, jo tas jau ganiem un medniekiem parasts. Ja viņi tiecas izteikt savas jūtas, tad nekad neprot turēt mēli aiz zobiem. Bet Jēkabam zvērests bija kaut kas svēts un neatsaucams, un tāpēc viņš uzskatīja, ka iemantojis pirmdzimtā tiesības. Ezavs alkatīgi strēba virumu, nemaz nenojauzdams, cik nopietnas sekas būs viņa neapdomībai.
ĪZĀKA DIENAS UN NEDIENAS.
Hebronas novadu, kur Izaks dzīvoja jau ilgus gadus, piemeklēja sausums un bads. Tāpēc viņš nolēma pārcelties uz Gerāras ķēniņa Abimeleha, kādreizējā Ābrahāma drauga, zemi. Kad Izāks tur ieradās, turienes iedzīvotāji.nevarēja vien beigt jūsmot par Rebekas skaistumu. Bīdamies, ka tie varētu viņu nogalināt un Rebeku, ar varu aizvest, Izāks visiem stāstīja, ka Rebeka ir viņa māsa.
Bet gadījās, ka Abimelehs kādu dienu palūkojās pa logu • un gauži izbrīnījās. Viņš bija ieraudzījis Izāku ķircināmies ar Rebeku ne jau tā, kā brāļi parasti ķircinās ar māsām. Tad ķēniņš izsauca īzāku pie sevis un teica viņam:
«Patiesi, tā taču tava sieva, kā tad tu esi sacījis: Tā ir mana māsa?»
Izāks nokaunējās un atbildēja:
«Tāpēc, ka es domāju, ka man būs jāmirst viņas dēļ.»
Taču ķēniņš viņu skarbi sarāja:
«Kāpēc tu šādas lietas esi mums darījis? Daudz netrūka, lai kāds no šiem ļaudīm būtu gulējis ar tavu sievu. Tu mums būtu uzkrāvis lielu noziegumu.»
Galu galā ķēniņš Izākam piedeva viņa viltību, tāpat kā savā laikā bija piedevis Ābrahāmam, bet saviem ļaudīm paziņoja: ja kāds iedrošināsies aizskart Rebeku, tāds tiks sodīts ar nāvi.
Gerārā Izāks kopa lopus, taču pirmo reizi pievērsās arī zemes apstrādāšanai. Sajā ziņā viņam bija krietni panākumi, un nereti viņš ievāca simtkārtīgu ražu. Drīz vien Izāks kļuva ļoti bagāts cilvēks, kuram piederēja plaši aitu un liellopu ganāmpulki, kā arī daudz kalpu. Tas vietējos iedzīvotājos izraisīja skaudību. Gerāras gani uzsāka ķil-
das un kautiņus ar Izāka ļaudīm aku dēļ, kuras savā laikā bija izracis Ābrahāms. Izāks pārcēlās no vienas vietas uz otru, taču, kolīdz viņš izraka jaunu aku, tā skauģi to aizbēra ar smiltīm.
Galu galā viņš nosprieda pārvākties uz Bēršebu, kur uzcēla dievam altāri. Tur pie viņa ieradās Abimelehs kopā ar kādu draugu un sava karaspēka pavēlnieku, lai atvainotos par Izākam nodarītām pārestībām. Bet Izāks ar rūgtumu viņam vaicāja:
«Kāpēc jūs nākat pie manis? Jo jūs tašu ienīstat mani un esat mani aizsūtījuši prom no sevis.»
Uz to Abimelehs atbildēja:
«Mēs redzēt redzam, ka tas kungs ir bijis ar tevi, un tā mēs domājām, lai būtu solījums mūsu starpā — starp mums un starp tevi, un lai nodibinātos saderība mūsu vidū, un tu nedarītu mums nekā ļauna, kā arī mēs tevi neesam pazemojuši, ka esam tev tikai labu vien darījuši, tevi mierā esam atlaiduši uz šejieni, tu tā kunga svētītais.»
Un tā atkal iestājās saticība starp ebrejiem un vietējo ķēniņu. Izāks ciemiņiem sarīkoja dzīres un, kad tie bija paēduši un padzēruši, mierīgi atlaida uz mājām.
REBEKAS UN JĒKABA VILTĪBA.
Izāks vecumdienas zaudēja redzi un nepazina vairs pat savus tuviniekus. Turklāt viņam sirdsēstus sagādāja Ezavs, kurš, nerēķinādamies ar cilts tradīcijām un nerūpēdamies par dzimtas asins tīrību, paņēma par sievām divas hetietes. Taču Izāks nemitējās viņu mīlēt un joprojām uzskatīja par pirmdzimto dēlu.
Kādu dienu Izāks pasauca Ezavu un teica viņam: «Redzi, es esmu vecs tapis un nezinu, kad miršu. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu. Sagatavo man azaidu tā, kā man patīk, un cel to man priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.»
Ezavs tūdaļ devās medībās, lai izpildītu tēva vēlēšanos. Bet Rebeka bija noklausījusies viņu sarunu un sagudroja viltīgu plānu. Māte nolēma izmantot Ezava prombūtni un aizstāt viņu ar Jēkabu, lai tādā kārtā izmānītu no īzāka svētību, kāda tiek dota vienīgi-pirmdzimtajam dēlam.
Kad Jēkabs uzzināja par nodomāto viltību, viņš uztraucās un cēla iebildumus: