«Redzi, mans brālis Ezavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un
ne svētībai.»
Bet Rebeka izkliedēja viņa bažas un lika, lai viņš atved divus kazlēnus. No tiem viņa uzvārīja azaidu, ieģērba Jēkabu Ezava drēbēs, lai no viņa nāktu lauku smaržas, bet rokas un kaklu ietīstīja viņam kazlēnu ādās.
Tādā kārtā pārģērbies, Jēkabs gāja pie Izāka, uzdeva sevi par Ezavu un pasniedza tēvam azaidu. Neredzīgais Izāks nobrīnījās, ka pirmdzimtais dēls tik ātri atgriezies no medībām, un, lai pārliecinātos, ka viņš nealojas, aptaustīja Jēkabu un tad nomurmināja:
«Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ezava rokas.»
Kolīdz viņš bija paēdis un nodzēries vīna, Izākam no jauna uzmācās šaubas. Viņš lika, lai šķietamais Ezavs viņu noskūpsta, un, sajutis piesvīdušo drānu smaku, iepriecināts paziņoja:
«Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko dievs ir svētījis.»
Tad Izāks, vairs nevilcinādamies, deva Jēkabam svinīgo svētību, kura piešķīra pirmdzimtā dēla un galvenā mantinieka tiesības.
Ezavs, pārnācis no medībām, uzzināja, cik nelietīgā kārtā viņam atņemts mantojums. Tēva svētība bija mistisks akts ar neatgriezenisku spēku pat tādā gadījumā, ja tā bija izvilkta ar krāpšanu. Izāks un Ezavs notikušo vairs nespēja atsaukt. Ezavu sagrāba nevaldāmas dusmas, un viņš piedraudēja, ka nogalinās Jēkabu. Taču, saudzēdams mīļoto tēvu, viņš bruņojās ar pacietību un nolēma savus draudus izpildīt tikai pēc tēva nāves.
JĒKABA KĀPNES.
Baiļodamies par Jēkaba dzīvību, Rebeka viņam teica:
«Redzi, tavs brālis Ezavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut. Tagad, mans dēls, klausi man,
celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norims. Lai tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest.»
Arī Izākam patikās, ka Jēkabs dotos uz Hāranu. Tur viņš taču varētu atrast sievu no pašu ļaudīm un izvairīties
no aplamības, kādu bija izdarījis Ezavs, apprecēdams hetietes. Vecais tēvs acīmredzot Jēkabam jau bija piedevis nekrietno mānīšanos, jo viņš no dēla sirsnīgi atvadījās un deva tam savu svētību ceļam.
Jēkabs devās tālajā pārgājienā kā nabaga svētceļnieks, ar tarbu plecos un zizli labajā rokā. Viņam vajadzēja" no apmetnes izlavīties slepus naktī, kad niknais Ezavs gulēja savā teltī ciešā miegā.
Visu ceļu Jēkabs gāja kājām un pārnakšņoja zem klajas debess. Kādu dienu, kad atkal uznāca vakars, viņš palika pagalvī akmeni un, garā dienas ceļa nogurdināts, iegrima dziļā miegā. Un tad viņš redzēja ļoti savādu sapni: augstu debesīs sniedzās kāpnes, pa tām augšup un lejup soļoja eņģeļi, bet uz paša augšējā pakāpiena stāvēja Jahve un laipnā balsī viņam teica:
«Es esmu Ābrahāma, tava tēva, dievs un Izāka dievs. To zemi, uz kuras tu guli, es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes smiltis, un tu izpletīsies uz rietumiem un uz austrumiem, ziemeļiem un dienvidiem … Es, lūk, esmu artevi…»
No rīta pamodies, Jēkabs solījās Jahvem, ka atzīs viņu par savu dievu un maksās desmito tiesu, ja tas viņu pasargās no briesmām, nežēlos viņam maizes kumosu un ļaus atgriezties tēva mājā. Par piemiņas zīmi neparastajai parādībai Jēkabs nolika svētu akmeni, svaidīja to ar eļļu, bet vietu, kur viņš bija noslēdzis šo derību ar dievu, nosauca par Bētel-i, kas nozīmē «dieva nams».
KĀ LĀBANS UN JĒKABS VIENS OTRU APKRĀPA.
Bija pievakares celiens, kad Jēkabs nonāca Hāranā. Pie pilsētas vārtiem ap aku pulcējās i—'gani, lai padzirdinātu savus lopiņus. Jēkabs apvaicājās, vai kāds nepazīst Lābanu, Nahora mazdēlu. Tieši šajā brīdī ar aitu bariņu pie akas pienāca brīnum- daiļa ganu meita.
«Lūk, tur nāk viņa meita Rāhele ar lopiem!» gani iesaucās.
Ieraudzījis savu māsīcu, Jēkabs jutās ļoti aizkustināts un ar asarām acīs nomutēja to uz vaiga.
Rāhele aiztecēja uz māju un pavēstīja tēvam par radinieka ierašanos. Lābans aizelsies atskrēja pie akas, cieši jo cieši apskāva Jēkabu un aizveda ciemiņu uz savām mājām. Vakariņu laikā viņš nevarēja vien beigt iztaujāt Jēkabu par Izāku un Rebeku, bet, kad bija gana noklausījies, iejautājās māsasdēlam, kas viņu īsti atvedis uz Hāranu. Jēkabs lūdza Lābanam, lai tas viņu pieņemtu darbā kā savu saimes cilvēku. Bet Lābans, būdams praktisks vīrs, māsasdēlam tūlīt noprasīja, kādu atalgojumu tas vēlētos.
Kautrus skatienus brālēnam uzmezdamas, sarunā noklausījās abas Lābana meitas. Arī Jēkabs savukārt nolūkojās uz abām māsām un savā prātā kaut ko apsvēra. Vecākajai no meitām, kuru sauca Lea, pūžņoja acis, un vispār tā nebija nekāda skaistule. Toties jaunākā, Rāhele, bija tik daiļa, ka viņš no meitenes nespēja ne acu novērst. Nokrernšļojies, lai piešķirtu sev vairāk drosmes, beidzot Jēkabs tēvocim atbildēja:
«Es esmu ar mieru par Rāheli kalpot septiņus gadus.»
Lābans nosmējās par tik tiešiem vārdiem un, tā kā šāda noruna viņam bija izdevīga, labprāt piekrita.
Tēvoča saimniecībā Jēkabs apkopa lopus. Viņš šo darbu lieliski prata, un tāpēc Lābana ganāmpulki vairojās tā kā nekad agrāk.
Septiņi gadi aizsteidzās līdzīgi septiņām dienām. Bija pienācis brīdis saņemt atalgojumu par darbu. Lābans apgalvoja, ka noruna ir spēkā, un uz Rāheles kāzām saaicināja pulka viesu. Kāzu svinības bija varen skaļas, netrūka ne ēdamā, ne dzeramā, dzīrotāji mielojās pēc sirds patikas un nebeidza vien līksmoties.