Kā jau tas kāzās parasts, līgavainis vakarā devās tumšā kambarī, kur sievastēvam vajadzēja atvest izredzēto jaunuvi. Kāziniekiem par lielu jautrību, līgavainis uz turieni aizklunkuroja diezgan grīļīgiem soļiem, jo bija krietni iebaudījis vīnu. Tomēr viss noritēja gods godam, kā to prasa kāzu ierašas. Rītam svīstot, kad kambarī kļuva gaišāks, Jēkabs pamodās jau atskurbis un, sev par neizsakāmu izbrīnu, līdzās ieraudzīja nevis Rāheli, bet Leu.
Mirklī viņš atskārta, ka Lābans viņu nešpetni apkrāpis un tādā kārtā atbrīvojies no neglītās meitas. Neizsakāmā sašutumā Jēkabs pietrūkās no kāzu gultas, aizskrēja pie sievastēva un sāka nikni šķendēties. Taču vecais blēdis par pārmetumiem neko daudz neuztraucās un, sataisījis nevainīgu seju, paziņoja:
«Tā nemēdz šinī vietā darīt, ka izdod jaunāko meitu pirms vecākās.»
Nekaunīgā atbilde ķērās Jēkabam gauži pie sirds." Aiz dusmām drebēdams, viņš kliedza, brēca un lamājās tā, ka māja šķita pārvērtusies par pekli. Taču Lābana miers bija nesatricināms, un, tikko znots, no plosīšanās noguris, uz mirkli pierima, viņš Jēkabam piedāvāja, lai tas kalpotu vēl septiņus gadus un tad saņemtu arī Rāheli.
Kas gan nabadziņam cits atlika? Lai iegūtu mīļoto, gribot negribot vajadzēja piekrist. Taču, mācību saņēmis, viņš šoreiz pieprasīja, lai sievastēvs par turpmāk atkalpojamiem septiņiem gadiem atlīdzību izmaksātu jau iepriekš. Un patiesi, kāzas ar Rāheli notika nedēļu pēc nelādzīgā atgadījuma.
Tā nu Jēkabam tagad bija divas sievas. Pats par sevi saprotams, ka Rāhele viņam bija mīļāka, un pret Leu viņš izturējās nevērīgi. Mājas mieram gan tas nāca par ļaunu, jo greizsirdīgās māsas viena pār otru centās iemantot vīra labvēlību, un viņu starpā bieži izcēlās ķildas.
Turklāt liktenis it kā pasmējās par Rāheli. Izrādījās, ka viņa ir neauglīga, turpretim mājas rušķe Lea gadu no gada dāvāja Jēkabam pa dēlam, līdz beidzot viņam jau bija četri pēcnācēji.
Neglītene nespēja vien nolielīties. Bērnus zīdīdama, viņa nemitīgi dižojās un visvisādi zobojās par savu skaisto, bet nelaimes nomākto māsu. Rāhele savās bēdās aizgāja tik tālu, ka visu vainu uzvēla vīram, izmisumā iesaukdamās:
«Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.»
Jēkabs sašuta un pikti viņai atcirta:
«Vai tad es esmu dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?»
Neredzēdama citas izejas, Rāhele beidzot nosprieda izmantot vecu savas tautas ierašu: viņa izvēlējās skaistu kalponi, vārdā Bilha, un deva to savam vīram par piegu- lētāju. Bilha patiesi drīz vien bija mātes cerībās. Kad viņai vajadzēja dzemdēt, Rāhele kalponi radību laikā turēja sev uz ceļiem, lai tiktu izpildīts viss likumā paredzētais un kalpones bērns atzīts par neauglīgās sievas dzemdētu. Sādā kārtā piedzima puisēns, kuram deva vārdu Dans. Rāhele tagad priekā staroja un lielā pacilātībā izsaucās:
«Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani un devis man dēlu!»
Bet pēc kāda laika Bilha dzemdēja vēl vienu dēlu! Tad nu Rāhele atviegloti nopūtās:
«Es esmu izcīnījusi dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi.»
Tagad savukārt sadrūma Lea, jo viņa ne no šā, ne no tā mitējās dzemdēt un šajā mātišķības cīniņā acīm redzot zaudēja. Tāpēc Lea sekoja māsas paraugam un izvēlējās vīram piegulētāju ar skanīgo Zilfas vārdu. Zaļoksnējā meiča Jēkabam iepatikās, un viņa gadu pēc gada dzemdēja tam_ divus dēlus. Atguvusi pārsvaru pār savu māsu, Lea savā garā atkal jutās varen pacilāta.
«Es laimīgā,» viņa uzvaroši izsaucās, «jo mani teiks laimīgu visas sievietes.»
Gadījās, ka viņas dēls Rūbens, grābdams nopļautos kviešus un siedams tos kūlīšos, rugājos atrada kādu neparasti retu augu, mandragoru, kas bija iedarbīgs līdzeklis pret neauglību. Rūbens tūdaļ steidzās to aiznest savai mātei, lai tā atkal turpinātu dzemdēt dēlus. Izmanīgā Rāhele drīz vien to uzzināja, aizsteidzās pie Leas un uzstāja, lai māsa dotu arī viņai kādu kripatiņu no brīnišķīgajām zālēm. Taču laimīgajai zāļu īpašniecei nenāca ne prātā palīdzēt māsai, un viņa tai strupi attrauca:
«Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?»
Satriektā Rāhele bešā atgriezās mājās un nobažījusies apsvēra nākotnes izredzes. Iemeslu bažām viņai bija gana, jo Lea dzemdēja vēl divus dēlus un vienu meitu, tā ka galu galā viņa varēja lepoties ar sešiem dēliem un vienu meitu no pašas klēpja, kā arī ar diviem kalpones Zilfas iznēsātajiem dēliem.
Tā vien šķita, ka Lea nav vairs pieveicama. IҐet tad —• ak tavu brīnumu! — arī Rāhele, it kā no jauna stādamās sacensībā ar māsu, dzemdēja dēlu, kuram deva vārdu Jāzeps. Beidzot viņa bija pārvarējusi savu neauglību. Rasi, ar brīnumzāļu palīdzību, no kurām viņa varbūt kādu šķipsniņu izdevīgā mirklī bija nočiepusi savai nenovīdīgajai māsai?
Septiņi pēdējie kalpības gadi bija apritējuši, un Jēkabs nolēma atgriezties Kānaānā. Pirms tam viņš ar Lābanu vēl izkaulējās par papildu atlīdzību, kādu gribēja saņemt tāpēc, ka tik čakli un sekmīgi bija pūlējies viņa labā.
«Jo maz tev bija (mantas), pirms es atnācu, bet tā pieauga vairumā, un tas kungs svētīja manus soļus,» Jēkabs pacietīgi pūlējās ieskaidrot Lābanam.
Sievastēvs visvisādi nopūlējās izlocīties. Taču, kad Jēkabs viņu piespieda pie sienas, kļuva pielaidīgāks, jo sevišķi vēl tāpēc, ka gribot negribot vajadzēja atzīt znota
vārdu patiesību. Redzēdams Lābanu svārstāmies, Jēkabs piedāvājās vēl turpmāk tam kalpot, ja viņam tagad un arī nākotnē tiks atdotas par īpašumu visas palsās un lāsainās kazas, aitas un teķi.