Lābans turpināja tiepties, ka viss, ko Jēkabs paņēmis līdzi, patiesībā esot viņa, Lābana īpašums. Tomēr viņš uz savām tiesībām nepastāvot un neceļot iebildumus, ka znots pārceļas uz Kānaānu, lai gan, viņš teica:
«Sīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kurus tās dzemdējušas?»
Lābans Jēkabam piedāvāja izlīgt, un par samierināšanās zīmi viņi Gileādas augstienē uzbēra pauguru no apkārtnē salasītajiem akmeņiem. Lābans šo pakalnu nosauca par Jegarsahadutu, bet J"ēkabs — par Galēdu. Un Lābans sacīja Jēkabam:
«Šī kaudze lai ir par liecību starp mani un tevi… Liecinieces ir šī kaudze un šis piemiņas akmens, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. Ābrahāma dievs un Nahora dievs lai ir soģis starp mums.»
Pēc kopīgi ieturēta azaida Lābans nomutēja meitas un mazbērnus, bet pēc tam ar saviem dēliem devās atceļā uz mājām.
JĒKABS CĪKSTAS AR DIEVU.
Jēkabs pārgāja Kanaanas robežas un uzcēla teltis kada vieta, kuru viņš nosauca par Mahanaimu (apmešanās vietu). No vietējiem iedzīvotājiem viņš uzzināja satraucošas vēstis par savu brāli Ezavu. Ezavs bija apmeties pie Nāves jūras Seīras augstienē, ko dēvēja par «čukslaino», «kokiem apaugušo» kalnieni, un kļuvis par Edomas zemes valdnieku. Viņš nodarbojās galvenokārt ar medībām mežonīgajos "kalnu apvidos, bet neatsacījās arī no uzbrukumiem laupīšanas nolūkos, ja vien tāda iespēja atgadījās. Tāpēc ielejās dzīvojošo mierīgo kānaāniešu vidū viņam bija nelāga slava.
Dzirdētās vēstis nesolīja nekā laba, un Jēkabam sirds aiz bailēm sažņaudzās. Viņa sirdsapziņa taču nebija tīra, un bija pamats bīties, ka brālis nebūs aizmirsis pirms divdesmit gadiem- nodarītās pārestības. Jēkabs aizsūtīja pie Ezava vēstnešus ar lūgumu piedot viņam, bet, kad tie atgriezās un paziņoja, ka Ezavs steidzas šurp ar apbruņotu karavīru vienību, Jēkabu sagrāba šausmas un viņš griezās pie dieva ar šādiem vārdiem:
«Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ezava rokas, jo es bīstos viņu, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus. Jo tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru ir tik daudz, ka tās nevar saskaitīt.»
Pēc tam Jēkabs darīja visu nepieciešamo, lai nodrošinātos pret iespējamo brāļa uzbrukumu. Ēzeļus, vēršus, kamieļus, avis un cilvēkus viņš sadalīja divās grupās un izvietoja tādā attālumā vienu no otras, lai vismaz viena no tām varētu bēgot glābties, jautrai uzbruktu.
Tajā pašā laikā viņš mēģināja Ezavu pielabināt ar bagātīgām dāvanām. .
«Es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu,» Jēkabs prātoja, «un tikai pēc tam es gribu
pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.»
Sādā nolūkā Jēkabs no karavānas nošķīra divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju, divdesmit teķu, trīsdesmit kamieļus ar kumeļiem, četrdesmit govis, divdesmit buļļus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzelēnu. So milzīgo ganāmpulku viņš savukārt sadalīja trīs vienādās daļās un katru no tām izsūtīja atsevišķi pēc vienādām laika atstarpēm, lai brālis pakāpeniski noskaņotos viņam draudzīgā garā.
Nakti Jēkabs pavadīja apmetnē un tur piedzīvoja pavisam neparastu atgadījumu. Sapnī viņš redzēja, ka sīvā cīkstiņā saķēries ar pašu dievu.*
«Es tevi neatlaidīšu, iekams tu mani nesvētīsi!» Jēkabs apņēmīgi uzsauca dievam, it kā tas būtu viņa līdzinieks.
Viņš cīkstējās ar visiem spēkiem un galu galā piespieda dievu dot viņam svētību kā Izāka likumīgajam pēctecim. Dievs nopūlējās ar Jēkabu, līdz svīda gaismiņa, taču nevarēja no stingrā tvēriena atbrīvoties un tāpēc aizskāra pretinieka ciskas kaulu, tā ka gūžas dzīsla tūdaļ nokalta. Atbrīvojies dievs Jēkabu svētīja un deva viņam pievārdu «Izraēls» («tas, kurš cīkstējies ar pašu dievu»).
No rīta pamodies, Jēkabs ievēroja, ka viena kāja viņam kliba. Taču garā viņš jutās spēcināts, jo nakts notikums izkliedēja šaubas un bažas, kas viņu kremta jau ilgus gadus. Netaisnīgā kārtā iegūtās tiesības uz pirmdzimtību dievs tagad ar savu svētību bija legalizējis, turklāt vēl nozīmējis viņu par ciltstēvu nākamām audzēm, kurām vajadzēja valdīt pār citiem cilvēkiem. Vietu, kur tas viss bija noticis, Jēkabs nosauca par Penuēlu, kas nozīmēja «dieva vaigs», bet izraēlieši, pieminot šo notikumu, turpmāk nekad ēdienā vairs nelietoja nogalināto dzīvnieku gūžas dzīslas.
SASTAPŠANĀS AR ĒZAVU.
Beidzot savu karavīru priekšgalā parādījās Ezavs. Bet Jēkabs, neraugoties uz dieva svētību, vēl aizvien baidījās, ka viņu neievilina lamatās. Uzzinājis, ka brālis ir jau tuvu, Jēkabs satrauktā steigā sadalīja dzimtu trijās grupās. Pašā priekšā viņš izvirzīja abas piegulētājas ar viņu bērniem, pēc tam Leu ar tās pēcnācējiem, bet beigās atstāja Rāheli ar Jāzepu, jo tie viņam bija vismīļāki.