Taču Jēkabs pārliecinājās, ka neviens viņa ļaudis neaizskar. Tad viņš iedrošinājās tuvoties brālim un vislielākā pazemībā paklanījās līdz pašai zemei. Izrādījās, ka Ezavs senās pārestības nodevis aizmirstībai. Dziļā sirsnībā viņš apskāva Jēkabu un aiz liela prieka apraudājās. Ieraudzījis sieviešu un bērnu varzu, Ēzavs nevarēja apvaldīt izbrīnu un jautāja, vai viss šis bars patiešām ir brāļa ģimenes locekļi.
«Tie mani bērni, ar kuriem dievs ir svētījis tavu kalpu,» Jēkabs paskaidroja.
Tad arī piegulētajās ar bērniem un kalpones pienāca tuvāk un paklanījās. Ezavs tikai tagad ievēroja milzīgos ganāmpulkus, kurus dzina Jēkabam pa priekšu.
«Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?» viņš jautāja, bet, kad Jēkabs steidzās atbildēt, ka tie domāti viņam, Ezavs ilgi negribēja dzirdēt ne par kādām dāvanām. Bagātīgās veltes viņš "pieņēma tikai tad, kad Jēkabs neatlaidās, un savukārt ielūdza brāli savā kalnu mītnē, ierosinādams tālāko ceļu iet kopā. Taču Jēkabs vēl aizvien neuzticējās Ezavam. Šķietami viņš it kā pieņēma ielūgumu, tikai atrunājās, ka nevarēšot ceļu veikt kopīgi, jo viņš virzoties ļoti lēni un bieži apstājoties ilgākai atpūtai, lai nenogurdinātu dzīvniekus un tādā kārtā neļautu samazināties ganāmpulkiem. Tomēr Jēkabs apsolījās iet nopakaļ brālim un ierasties ciemos viņa mājās Seīras augstienē.
KĀ JĒKABA DĒLI ATRIEBĀS PAR SAVU MĀSU.
Jēkabs tikai nogaidīja, līdz Ezavs pazūd apvāršņa pamalē Edomas virzienā, un tad nekavējoties nogriezās sāņus. Steigšus viņš pa braslu pārgāja pāri Jordānai un apstājās Sihemas pilsētas tuvumā. Turienes ķēniņš Hamors atļāva Jēkabam apmesties savā valstī uz pastāvīgu dzīvi, un tad Jēkabs nopirka tur zemes gabalu un uzcēla teltis.
Taču drīz vien atgadījās satricinošs notikums, kurš Jēkaba nodomiem pārvilka svītru. Vietējā valdnieka vecākais dēls Sihems kādu dienu nolaupīja Jēkaba meitu Dīnu, kura bija izgājusi, lai paskatītos uz šajā apkaimē dzīvojošām meitenēm, un izvaroja viņu. Tomēr jaunais princis nebija tāds neģēlis, kā varētu domāt, jo viņš kvēli samīlējās savā upurī un bija gatavs meiteni apprecēt. Kopā ar savu tēvu viņš nekavējoties steidzās pie Jēkaba, lai lūgtu Dīnas roku. Jēkaba dēli tobrīd strādāja tīrumā, bet, atgriezušies mājās un uzzinājuši par valdnieka dēla izrīcību, iedegās briesmīgās dusmās. Māsas aizvešana tolaik tika uzskatīta par neiedomājamu apvainojumu, kuru pēc tuksneša parašām varēja nomazgāt tikai ar asinīm. Teras dēli bija lepni, brīvību mīloši gani. Viņi nesaprata pilsētas iedzīvotājus, kuriem pašcieņa, goda sajūta un cilts kopība vairs nebija tādā cenā. Redzēdams Jēkaba dēlus tik saniknotus, ķēniņš Hamors nobažījās un sāka runāties jau pat padevīgā balsī.
«Sihems, mans dēls, ir savu sirdi piesējis pie jūsu meitas,» viņš teica. «Dodiet to viņam par sievu. Saradojieties ar mums; jūsu meitas dodiet mums, mūsu meitas ņemiet jūs. Dzīvojiet ar mums. Zeme, kas jūsu priekšā, ir .atvērta; dzīvojiet tanī, staigājiet apkārt un apmetieties tajā.»
Bet satriektais Sihems no savas puses piebilda:
«Kaut es atrastu žēlastību jūsu acīs! Ko jūs no manis prasīsiet, to es došu. Lai cik lielu atpirkšanas maksu un cik daudz dāvanu jūs prasītu no manis, es tās došu, kā jūs sacīsiet man, tikai dodiet jaunavu man par sievu.»
Cik maz gan ķēniņš Hamors pazina ebreju ganus, ja viņš tiem piedāvāja apvienoties ar viņu vienā tautā! Jēkabs un viņa dēli tieši no tā baidījās kā no uguns. Viņi negribēja ieplūst vietējā, tiem svešā ticībā un cilvēku rasē. Par cilts asins tīrību viņi tik ļoti rūpējās, ka lūkoties sievas devās tālajā ceļā uz Hāranu, bet dēlus, kuri bija apprecējušies ar svešas rases sievietēm, nicināja kā atkritējus.
Jēkaba dēli izvirzīja noteikumu, kurš, viņuprāt, ķēniņam Hamoram nekādā ziņā nebija pieņemams. Un proti, viņi pieprasīja, lai pats ķēniņš, tāpat kā viņa dēli un visi viņa tautas vīrieši, ļautu sevi apgraizīt.
«Mēs nevaram to pielaist, ka dodam savu māsu vīram, kas neapgraizīts, jo tas mums ir apkaunojums,» viņi apgalvoja. «Tikai ar vienu noteikumu mēs to varam darīt, ka jūs kļūtu tā kā mēs, apgraizīdami visus vīriešus. Tad mēs dotu savas meitas jums un ņemtu jūsu meitas, un mēs dzīvotu ar jums un būtu viena tauta. Bet, ja jūs nepaklausīsiet mums un neliksiet apgraizīties, tad mēs paņemsim savu jaunavu un aiziesim.»
Nav izsakāms viņu pārsteigums, kad ķēniņš pieņema arī šo noteikumu. Patiesi,, lielai vajadzēja būt Sihema mīlai pret Dīnu! Taču izrādījās, ka ķēniņam bija arī savi slēpti, visai lietišķi aprēķini. Jo, pārliecinot savus pavalst
niekus, lai tie piekristu vispārējam apgraizīšanās rituālam, viņš, starp citu, pūlējās viņiem ieskaidrot:
«Sie vīri tur labu prātu uz mums, atļaujiet tiem šinī zemē dzīvot un to pārstaigāt, jo zeme ir diezgan plaša viņu priekšā; mēs ņemsim viņu meitas sev par sievām un dosim savas meitas viņiem. Bet tikai tad viņi ir ar mieru dzīvot ar mums un kļūt par vienu tautu, ja katrs vīrietis, gluži tāpat kā tas ir pie viņiem, tiktu apgraizīts. Viņu ganāmpulki, viņu īpašumi un visi viņu kustoņi, vai tie nepiederēs mums? Izdabāsim viņu prātam, lai tie dzīvo ar mums!»
Rādījās jau, ka ķilda tiks nokārtota miera ceļā. Sihemas pilsētas un tās apkaimes vīrieši tika apgraizīti. Bet trešajā dienā, kad tie visi vēl nesadzijušo brūču dēļ nevarīgi gulēja mājās, brāļi Simeons un Levijs sapulcināja savus ļaudis, apkāva visus Sihemas vīriešus līdz pēdējam vīram un aizveda savu māsu Dīnu no pils, bet pārējie brāļi tajā pašā laikā izpostīja pilsētas apkaimi, aizveda gūstā sievietes ar bērniem, kā arī aizdzina ganāmpulkus.