Šis mantojums ebreju tautā mutvārdos tika saglabāts no paaudzes paaudzē. Pateicoties to folkloristiskajam raksturam, ap patiesiem vēstures notikumiem sakrājusies tāda teiksmu, līdzību, leģendu, anekdošu un drastisku nostāstu gūzma, ka šodien jau grūti atšķirt patiesību no izdomas. Jahves un Mozus likumiem uzticīgie priesteri kompilatori nekautrēdamies pārstrādāja tautas garamantas, lai tās pielāgotu savām reliģiskajām tēzēm, taču viņu pamācību pamatmetos saglabājās senie tautas nostāsti, kuros izpaudās ebreju radošā iztēle, viņu mentalitāte, ieražas un ilgas. Priesteru nevērības pēc Bībeles tekstos vietumis saglabājušies norādījumi uz to seno izcelsmi. Tā, piemēram, 1. Mozus grāmatā atrodamas neapšaubāmas politeisma un fetišisma paliekas, bet stāstījumos par patriarhiem sastopamies ar Mezopotāmijai īpatnējām ierašām un mītiem.
Pēc Ninīves un Ugaritas drupās atrasto ķīļraksta plāksnīšu atšifrēšanas mēs uzzinājām, ka nostāsti par Ādamu un levy, Bābeles torni un grēku plūdiem lielākā vai mazākā mērā aizgūti no šumeru un babiloniešu mītiem, bet dažas Bībelē aprakstītās ierašas izveidojušās mezopotāmiešu sabiedriskajā iekārtā un daļēji pat tikušas kodificētas Hamurapi likumos. Ar vārdu sakot, dažu Bībeles nostāstu izcelsme sakņojas ļoti senā pagātnē.
Ilgu laiku domāja, ka tautas garamantas saglabātas tikai mutvārdos. Taču pēc angļu arheologa Flindersa Petrija atklājumiem 1905. gadā radās doma, ka visvecāko Bībeies nostāstu autoru rīcībā varējuši būt arī kaut kādi rakstu avoti. Sinaja kalna vara un malahīta raktuvēs Petrijs atrada klints sienā iegravētu alfabētisku rakstu, kas bija radies 15. gadsimtā pirms m. ē. Sī rakstība pilnīgi vēl nav atšifrēta, taču zināms, ka tā sastāv no 32 rakstu zīmēm un satur kādas semītu valodas tekstus. Uzrakstus droši vien klintīs iekaluši izraēliešu tautības vergi, kurus ēģiptieši bija nosūtījuši spaidu darbos uz raktuvēm. Tāpēc nav izslēgts, ka ebreji savus dokumentus rakstījuši jau otrajā gadu tūkstotī pirms m. ē. Jāņem taču vērā, ka Feniķija, kas atradās turpat kaimiņos Kānaānai, bija alfabētiskā raksta dzimtene. Turklāt starp dokumentiem, kas iegūti Elamarnā un radušies 14. gadsimtā pirms m. ē., ir bagātīga sarakste starp Kānaānu un Ēģipti. Šie visi fakti ļauj secināt, ka, ja ne agrāk, tad katrā ziņā Mozus laikā izraēlieši ir izmantojuši rakstību.
Bet kāpēc tad Palestīnā izdarītie izrakumi ir tik pārsteidzoši nabadzīgi ar rakstu pieminekļiem? Ēģiptē un Mezopo- tāmijā taču atrasti milzīgi arhīvi, kuri visos sīkumos ataino šo zemju vēsturi, bet Palestīnā atrasts tikai neliels daudzums rakstītu dokumentu, piemēram, slavenais Gezeras kodekss no 10. gadsimta pirms m. ē., Hiskijas ieraksti no 8. gadsimta, kā arī Lahišas vēstules no 6. gadsimta. Atbilde ir pavisam vienkārša. Palestīnā rakstīja ar tušu uz trauslām māla plāksnēm, turpretim Mezopotāmijā ķīļrakstus ar irbuli iegravēja biezās apdedzinātās plāksnītēs. Valgajā Palestīnas klimatā māla plāksnes ātri sadrupa, bet, ja tās arī brīnumainā kārtā saglabājās līdz mūsu dienām, tad tuša tik lielā mērā izdzisusi, ka uzraksti kļuvuši nesalasāmi. 1960. gadā arheologi atrada neparasti labi saglabājušos vēstuli, kas bija rakstīta 7. gadsimtā pirms m. ē. uz māla plāksnes. Šajā kādam augstmanim sūtītajā vēstulē izraēliešu zemnieks sūdzējās par nodokļu piedzinēju, kurš viņam it kā par nesamaksātu nodevu atņēmis apmetni. Šai vēstulei ir liela zinātniska nozīme, jo tā liecina, ka Palestīnā rakstība izmantota, pat ikdienas sadzīves lietas kārtojot.
Ka Bībeles nostāsti ir visai seni, liecina arī to satura analīze. Ābrahāma dzīves veids Kānaānā ir raksturīgs klejojošām ganu ciltīm. Noteiktos gadalaikos patriarhs apmetās pie pilsētu mūriem, kur savas preces — pienu, vilnu un ādas — apmainīja pret vietējo amatnieku izstrādājumiem. Viņa apmetni veidoja aplī izvietotas teltis. Pie tām sēdēja sievietes un, vilnu vērpdamas, dziedāja savas mezopotāmiešu dziesmas. Patriarha lielā telts atradās apmetnes vidū, un tajā sapulcējas dzimtas vecākie. Ābrahāms tur izrīkoja kalpus un ganus, kā arī izšķīra strīdus un pieņēma ciemiņus.
Tie bija skarbi un vēl maz civilizēti laiki. Ebreju vidū valdīja asinsatriebības ierašas, pēc kurām vajadzēja maksāt «aci pret aci», «zobu pret zobu». Asiņainie notikumi sakarā ar Dīnas nolaupīšanu droši vien nebija nekāda retā parādība, lai gan Jēkaba sašutums par dēlu izrīcību liecina, ka senās parašas jau tolaik bija sākušas zaudēt savu bargumu.
Uz Bībeles nostāstu vecumu norāda tāpat sabiedrisko attiecību pakāpeniskais izmaiņas process, kāds izsekojams Bībeles tekstos. Ābrahāma ģintī vēl redzama tipiski patriarhālā iekārta, bet jau tolaik sākusies skaidri manāma šķiriska nodalīšanās. Ābrahāms ir bagātnieks, kuram pieder vergi; no pārējiem cilts locekļiem viņu atdala bezdibenis, kuru Ābrahāms pūlas legalizēt, piešķirdams sev un savai sievai dižciltīgākus vārdus.
Tāpat mēs redzam, ka ebreji soli pa solim no klejotāju dzīves pāriet uz vienā vietā apmetušos zemkopju dzīves veidu. Ābrahāms ir tipisks bukoliskā vienkāršībā dzīvojošs beduīnu šeihs. Viņš pats personīgi nokauj teļu, lai pacienātu trīs noslēpumainos ceļavīrus, un kā dzērienu pasniedz viesiem pienu. īzāks turpretim nopērk zemi, sekmīgi nodarbojas ar laukkopību un nedzer vairs pienu, bet gan vīnu. Bet Jēkabs ar savām labajām un sliktajām īpašībām ir jau ar pastāvīgu dzīves vietu saistītas, gandrīz vai pilsētnieciskas vides produkts.