Viss šis evolūcijas process, kas tik izteiksmīgi iezīmēts secīgajos Bībeles nostāstos, pilnīgi saskan ar to, ko mūsdienu zinātnei izdevies noskaidrot par sabiedriskās iekārtas agrīnajām attīstības fāzēm.
No Bībeles tekstiem varam secināt, ka Ābrahāms kļuva par monoteisma piekritēju. Pateicoties Bībeles dažādo tekstu no- slāņojumu rūpīgai izpētei, mēs šodien varam nosacīt, kādā mērā šis fakts pierakstāms tiem izskaistinājumiem, kādus izdarījuši priesteri 6. gadsimtā pirms m. ē. Mēs zinām, ka ebreju tauta vēlākos gadsimtos vairākkārt pievērsusies kā- naāniešu dievu kultam un ka pravieši savās kvēlajās runās par to viņus bargi nosodījuši. Drīzāk gan jāpieņem, ka patriarhu laikā mēs sastopamies ne tik daudz ar tīru mono- teismu kā henoteismu, t. i., ar tādu ticību, kad atzīst gan daudzus dievus, bet godināms ir tikai tas no viņiem, kurš rūpējas par cilts likteņiem. Ābrahāma dievam nav universālu iezīmju, tas ir tipisks cilts dievs, kurš gādā vienīgi par savas izredzētās tautas nākamību un labklājību.
5ā dieva koncepcija vēl ir ļoti primitīva. Viņš izturas gluži kā cilvēks, iejaucas zemes dzīvē, strīdas ar Ābrahāmu un pat atzīst morāli visai apšaubāmās Ābrahāma viltīgās izdarības. Jēkabs cīkstas ar dievu cauru nakti un piespiež to legalizēt savas pirmdzimtā tiesības, kas ar viltu atņemtas Ēzavam.
Pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, kad praviešu ietekmē monoteisms bija galīgi izkristalizējies un ētiski padziļinājies, tāda reliģiska koncepcija jau kļuva par anahronismu. 5o naivo un primitīvo reliģisko priekšstatu ietilpinā- šana Bībelē izskaidrojama tikai ar to apstākli, ka tekstu apstrādājošie priesteri tos pārņēmuši kopā ar senajiem tautas nostāstiem, uz kuriem viņi balstījās savā darbā.
Bībeles nostāstos mūs jo sevišķi pārsteidz patriarhu plastiskais un sulīgais raksturojums. Katrs tēls te ir vienreizējs, individualizēts un izzīmēts ar apbrīnojamu reālisma izjūtu. Cik ļoti savstarpēji atšķiras Ābrahāms, Lats, īzāks vai Jēkabs! Cik pārliecinošas savā sievišķīgumā ir Sāra, Rebeka, Rāhele vai nelaimīgā Hagāra! Un Ēzavs, šis ģimenes sāpju bērns, kurš labprāt klaiņojis apkārt, mīlējis medības un nicinājis lauku darbus! Viņš ir straujš, ātri saskaišas, taču reizē ar to ir labsirdīgs un nepiemin ļaunu. Ļoti zīmīgs ir takts, ka Bībelē par viņu runāts ar acīm redzamām simpātijām. Pat īzāks, kuram dēla dēļ bija ne mazums raižu, tam sevišķi pieķēries. Nav iespējams atvairīt iespaidu, ka Ezava personā ebreju tauta pauda tās zemapziņā aizvien iemītošo nostalģiju pēc vecajiem, labajiem laikiem, kad tās senči bija brīva, apkārtklejojoša ganu tauta.
Viss, ko mēs lasām par patriarhiem, ir ārkārtīgi interesants, bagāts ar dramatiskām situācijām, ietver sevī daudz saistošu piedzīvojumu un neparastu nostāstu. Sājos nostāstos redzams pilnestīgs cilvēks, kas mums tuvs ar saviem tikumiem, netikumiem un konfliktiem. Tā ir gluži kā sirmā pagātnē pulsējošas dzīves palieka, kura brīnišķīgā kārtā saglabājusies laikmetu vētrainajos griežos un tagad ļauj mums jo dziļi ieskatīties vispārcilvēciskās un nepārejošās seno laiku vērtībās.
Bībeles nostāstiem par patriarhiem piemīt visas tautas teiksmām raksturīgās īpašības, un tie tēlaini atsedz ebreju seno paaudžu mentalitāti. Nav grūti iztēloties tālaika ganus sēžam pie ugunskura un cits citam stāstām jocīgus atgadījumus un notikumus no senču dzīves: kā Ābrahāms apšmaucis faraonu, kā īzāka sūtītais precinieks pie akas saticis Rebeku, kā viltīgais Jēkabs brālim izmānījis pirmdzimtā tiesības, bet pēc tam noplicinājis Lābanu tīri nabagu, kā Lea un Rāhele sa- centušās dēlu dzemdēšanā.
Tur tērzēja vienkārši, intelektuāli neizkopti ļaudis, kurus sajūsmināja tautas varoņu stiķi un niķi. Viņi labi izjuta savu nostāstu dzejisko pievilcību, bet priekštečiem piedēvēto izdarību morālajā novērtējumā dažkārt nošāva greizi. Ganu cilšu dzīve bija grūta un briesmu pilna; lai varētu paglābties nemitīgo karu un briesmu darbu barbariskajā laikmetā, sirdsapziņas jautājumos neviens nedrīkstēja būt pārlieku delikāts.
Savos stāstījumos ganu ciltis ļāva vaļu neiegrožotai iztēlei. Cilts sentēvi — patriarhi šajos nostāstos dzīvo neiedomājami garu mūžu un viņiem ir milzīgs skaits pēcnācēju. Sāra vēl vecumdienās ar savu skaistumu savaldzina ķēniņus. Dievs un eņģeļi iejaucas cilvēku dzīvē, lai pavērstu stāstījuma fabulu vajadzīgā virzienā vai atrisinātu dramatiskas situācijas, no kurām citādi nav izejas. Sai augstāko spēku intervencei bieži vien piemīt pasakains burvīgums. Atcerēsimies aizkustinošās ainas tuksnesī, kad eņģelis izdzītajai Hagārai liek atgriezties mājās un viņu ar Ismaēlu paglābj no nāves.
Ir pilnīgi neiespējami, ka visas šīs detaļas un sīkumus, kas tik precīzi uzbur sendienu ainavas, būtu varējuši izdomāt 6. gadsimtā pirms m. ē. dzīvojušie priesteri, kad sabiedriskās dzīves apstākļi un parašas bija pavisam citādas. Tas nebūtu pa spēkam pat izcilam rakstniekam. Pārveidodami senos tekstus, priesteri gan ienesa tajos zināmus anahronismus, taču šādu misēkļu ir samērā nedaudz. Ja viņi apgalvo, ka patriarhiem piederējuši kamieļi, tad tas noticis tāpēc, ka priesteru dzīves laikā kamieļus varēja sastapt diendienā. Bet tikai samērā nesen atklāts, ka kamieļi cilvēka kalpībā parādījušies ne agrāk kā 12. gadsimta pirms m. ē., tātad vairākus gadsimtus vēlāk. Mums nav iemesla šaubīties, ka priesteri zināja ļoti senus tautas nostāstus, kas varbūt bija saglabājušies pat rakstveidā, un ka viņi tos visumā nepārgrozītus iekļāvuši savās kompilācijās. Tāpēc šie nostāsti ir autentiski un pasniegti precīzi tādā veidā, kā tos bija saglabājusi senā tradīcija.