Taču ar to nepavisam nav sacīts, ka tie zinātnieki, kuri apšauba, vai patriarhi vēsturiski maz eksistējuši, šādus uzska- fus izvirzītu gluži bez jebkāda pamata. Senebreju ciltīm, protams, bija savi vadoņi, taču nav zināms, vai tos var identificēt ar Bībeles nostāstu Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu. Un vēl ļaunāk tas, ka; uzkrājoties arvien jaunām arheoloģiskām atziņām, šis jautājums drīzāk sarežģījas, nekā noskaidrojas. Pamēģināsim īsumā palūkoties, ko zinātne šajā jomā jau paguvusi izdibināt.
Telelamarnā Ēģiptē atrasts trīs simti ķīļraksta plāksnīšu, kas radušās 15. gadsimtā pirms m. ē. Tās ir vēstules, ko sīriešu un palestīniešu valdnieki rakstījuši faraoniem Amenho- tepam III un Ehnatonam. Kādā vēstulē Palestīnas valdnieks ziņo, ka viņa valstī parādījušās abiru ciltis, kas atnākušas no Mezopotāmijas. Bībeles pētnieki domā, ka zem abiru nosaukuma slēpjas ebreju ciltis.
Sensacionālu atklājumu paveica franču arheologs Andrē Paro. Ceļa malā no Mosulas uz Damasku paceļas pakalns, ko arābi sauc par Telhariri. Rokot kapu, tur tika atrasta statuete, kuras dīvainais stils liecina par tās piederību kādai nezināmai kultūrai.
Izdzirdējis par atradumu, uz turieni 1934. gadā aizsteidzās Paro un uzsāka sistemātiskus izrakumu darbus. Jau pirmajās dienās gruvešos atrada figūriņu, kurā bija attēlots bārdains vīrietis it kā ar lūgsnā saliktām rokām. Pamatnē iegravētais ķīļraksts skanēja: «Es esmu Lami Mari, Mari valsts valdnieks …»
Satraukums bija milzīgs. Par Mari valsts pastāvēšanu bija zināms, taču neviens nevarēja pasacīt, kur atradusies tās teritorija. 17. gadsimtā pirms m. ē. šo valsti bija ieņēmis Babilonijas karaspēks un pilnīgi izpostījis tās galvaspilsētu, tā ka pāri nepalika nekādu pēdu. Paro tālākie meklējumi galīgi apstiprināja, ka zem uzkalna atrodas Mari galvaspilsētas drupas. Tika atrakta svētnīca, privātas mājas, nocietinājumu mūri, zikurāts un par visām lietām valdnieka pils no trešās tūkstošgades pirms mūsu ēras. Tajā atradās 260 istabas un zāles. Tur bija virtuves, pirtis ar vannām, troņa zāle, kā arī dievietei Ištarai veltīta kapela. Visur bija redzamas ugunsgrēka, kā arī tīšu postījumu pēdas, kas nekļūdīgi liecināja par babiloniešu iebrukumu.
Taču vissvarīgākais atradums bija ķēniņa arhīvs, kas sastāvēja no 33 600 ķīļraksta plāksnītēm. No tām mēs, starp citu, uzzinājām, ka Mari iedzīvotāji piederējuši pie amt>- riešu ciltīm. Valsts sastāvā bija ietilpusi arī Hāranas pilsēta un tieši tajā laika posmā, kad tur ieradušies Teras ļaudis.
Kad sāka atšifrēt Mari valsts hronikas, ierēdņu ziņojumus un saraksti, atklājās kaut kas augstākā mērā pārsteidzošs. Dokumentos minēto Nahuras, Turas, Sarūgi un Peligas pilsētu nosaukumi apbrīnojamā kārtā atgādina Ābrahāma radinieku Nahora, Teras, Seruga un Pelega vārdus. Turklāt tajos vēl pieminētas Abam-rama, Jakob-ela un pat Benjamīna ciltis, kuras parādījušās robežu tuvumā un nedodot miera valsts iedzīvotājiem. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka cilšu nosaukumi cieši saistīti ar Ābrahāmu, viņa mazdēlu Jēkabu un Jēkaba jaunāko dēlu Benjamīnu. Pie reizes der atgādināt, ka Bībelē kā Nahora sievastēvs minēts Hārans, tātad arī šajā gadījumā notikusi pārsteidzoša personas vārda identificēšana ar pilsētas nosaukumu.
Šā vienreizējā atklājuma rezultātā rodas secinājums, ka patriarhu vārdi patiesībā ir cilšu vai arī šo cilšu nodibināto vai iekaroto pilsētu nosaukumi. Tādā gadījumā Ābrahāms patiesībā būtu kādas uz Kānaānu izceļojušas ebreju cilts mitoloģiska personifikācija un viņa tēlā tautas atmiņa būtu fokusējusi visas tās likteņa pārvērtības, kādas cilts pieredzējusi pārceļojuma laikā uz jauno apmešanās vietu.
Mari ķīļraksta plāksnīšu lingvistiskā analīze turklāt pierādīja, ka senie ebreji bijuši tuvu rada amoriešiem un pat veidojumi vienu no šīs cilts etniskiem nozarojumiem. Tas viņu pārvietošanos ievirza daudz plašākā vēsturiskā perspektīvā. Sirmā senatnē no Persijas līča ziemeļu virzienā migrēja semītu tautas, ko pazina zem amoriešu vārda. Neapturamā straumē tās devās augšup gar Eifratu, iznīcinādamas šumeru valstiņas un pārplūdinādamas gandrīz vai visu Mezopotā- miju. Uz iekaroto valstiņu drupām amorieši dibināja savas valstiskas organizācijas. Starp tām nekad nebija saticības, līdz beidzot tās vienā lielā valstī apvienoja amoriešu izcilākais valdnieks Hamurapi. Šajā amoriešu tautu staigāšanā neapšaubāmi piedalījušās arī ebreju ciltis. Tas izsecināms no fakta, ka vispirms tās dzīvojušas Orā, tad pārcēlušās uz Hāranu, kur, kā mēs zinām no Mari galvaspilsētā atrastajām ķīļraksta plāksnītēm, tolaik dzīvojuši amorieši.
Vēlāk no ziemeļiem Mezopotāmijā ielauzās nesemītu tautas. No savām dzīves vietām izspiestās semītu ciltis atkāpās dienvidrietumu virzienā. Šīs jaunās migrācijas laikā amoriešu ciltis ieņēma Sīriju, bet moābieši, amonieši un ēdo- mieši apmetās Kānaānas rietumu un dienvidu apvidos. Nedaudz vēlāk viņiem sekoja Ābrahāma cilts ļaudis, pie kam, kā tas no Bībeles redzams, viņus uz šo pārvietošanos bija
paskubinājuši arī kaut kādi reliģiska rakstura konflikti. Miglainas atceres par šiem notikumiem ebreju cilšu atmiņā saglabājušās teiksmu un dažādu nostāstu veidā, kurus priesteri pēc daudziem gadu simtiem uzņēmuši Bībeles tekstos.
Pateicoties arheoloģiskajiem atklājumiem, mēs šodien no- ^ stāstos par Ābrahāmu, īzāku un Jēkabu varam uzrādīt konkrētus fragmentus,-kuros saskatāma tieša saikne ar mezo- potāmiešu tradīcijām un senākiem reliģiskiem kultiem. Pie dažiem no šiem fragmentiem vērts pakavēties tuvāk, lai noskaidrotu, cik patiesa ir tēze par šo tautas teiksmu seno izcelsmi.