Vispirms šeit minams kutelīgais notikums ar Sāras atdošanu valdnieku harēmos. Taču, runājot par to, nedrīkstam aizmirst, ka tas noticis otrās tūkstošgades pirmajā pusē pirms m. ē., t. i., laikmetā, kad ktejotāju ciltis dzīvoja ļoti primitīvā sabiedriskā iekārtā. Tolaik vīrieši uzskatīja sievieti par savu īpašumu, ar kuru var rīkoties gluži tāpat kā ar jebkuru citu mantu. Pat vairākus gadsimtus vēlāk Jahve vēl brīdina ķēniņu Dāvidu, ka par sodu atņemšot viņam sievu un atdošot kaimiņam. Tāpēc arī saprotams, kāpēc Sāra tik paklausīgi, bez jebkādiem iebildumiem izpilda vīra pavēli.
Senās Mezopotāmijas tautas, tai skaitā arī ebreji-, precētas sievietes sakarus ar svešu vīrieti uzskatīja par laulības pārkāpšanu ne tāpēc, ka šis vīrietis nebija viņas vīrs, bet gan aiz tā iemesla, ka tam uz sievieti nebija nekādu īpašuma tiesību. Tas attiecās pat uz saderēto līgavu, ja nākamais vīrs bija par viņu samaksājis izpirkuma maksu. Turpretim sakarus ar neprecētu sievieti, kura pret izpirkuma maksu nebija vēl nevienam saderēta, uzskatīja par nenozīmīgu pārkāpumu, kas visumā tika sodīts vienīgi tādā veidā, ka vīrietim vajadzēja sievietes vecākiem samaksāt zināmu atlīdzību. No tā izriet, ka sievas galvenais uzdevums bija bērnu dzemdēšana un vīra dzimtas turpināšana, bet viņas neaizskaramību ar tik stingriem noteikumiem aizsargāja tāpēc, lai nodrošinātu likumīgus pēcnācējus un mantiniekus.
Atbilstoši tam gluži nekāda vērība netika piegriezta neprecētu sieviešu nevainībai. Kad Lats gribēja atdot savas meitas aizkaitinātajam sodomiešu pūlim, lai tikai glābtu savus viesus, viņš rīkojās saskaņā ar šo dziļi iesakņojušos tradīciju. Viņa meitas vēl nebija precētas sievas un nākamo paaudžu mātes, tāpēc zaudējums nebija nekāds lielais.
Taču tas nenozīmē, ka senie ebreji Lata rīcību būtu atzinuši par pareizu. Jēkaba dēli Simeons un Levijs taču asiņaini atriebās par savu māsu, kuru bija aizvedis valdnieka dēls Sihems. Gadījums ar Latu droši vien ir tipisks nostāsts, kuru saglabāja no paaudzes paaudzē, un tauta ar pārspīlētās metaforas palīdzību, šķiet-, gribējusi jo spilgtāk parādīt, cik augstu tā vērtējusi viesmīlības tikumu. Turklāt grūti atvairīt iespaidu, ka šeit Bībelē mēs sastopamies ar dzēlīgu, tautā izplatītu Latam nelabvēlīgu tenku, jo Lats bija moābiešu un amoniešu ciltstēvs, bet ebreji pret šīm tautām bija noskaņoti naidīgi un nicinoši.
Parašas, kas nosacīja sievietes sabiedrisko stāvokli, tiesiski tika nostiprinātas Hamurapi kodeksā. Pēc tā nosacījumiem pat laulības pārkāpšana bija pieļaujama, ja tikumīgais vīrs šādu vai tādu iemeslu pēc, piemēram, bīdamies par savu dzīvību, necēla pret to iebildumus. Ābrahāms divas reizes atdeva Sāru svešu valdnieku harēmā, uzdodams viņu par savu māsu. Tas nepavisam neliecina — kā agrāk to ar zināmu neērtības sajūtu atzina — par seno ebreju izvirtuša- jiem morāles jēdzieniem. Kā sirmā senatnē vērtētas līdzīgas izdarības, varam secināt no tā, ka dievs nepārprotami aprobē Ābrahāma viltību. Viņš taču soda nevis Ābrahāmu, bet svešos valdniekus, lai gan tie tikuši piekrāpti. Tas notiek droši vien tāpēc, ka viņi bija vainīgi netieši, būdami patvarīgi un varmācīgi valdnieki, un Ābrahāmam bija dibināts iemesls no tiem baidīties. Taču sodam šajā gadījumā ir arī praktiska jēga, jo tādā kārtā svešie valdnieki tika piespiesti atdot vīram Sāru, kurai bija lemts kļūt par izraēliešu turpmāko paaudžu ciltsmāti.
Ja jau esam uzkavējušies pie Sāras, tad parunāsim vēl par diezgan jocīgajiem nostāstiem attiecībā uz viņas skaistumu; Kad faraons Sāru pievāca savā harēmā, viņai bija 65 gadi, bet 80 gadu vecumā viņa ar savu daiļumu izraisīja sensāciju Abimeleha valstī. Ebreju cilšu varoņi Bībeles nostāstos apveltīti ar pārdabīgi ilgu mūžu un milzīgu pēcnācēju skaitu; Tera no dzīves šķīrās 250 gadu vecumā, bet Ābrahāms nodzīvoja 175 gadus. Tāpēc arī ebreju tautai nebija grūti noticēt, ka patriarha sieva, kura, pēc nostāstiem, atstājusi neatvairāmu iespaidu uz saviem laika biedriem, tik ilgi spējusi saglabāt sievišķīgu pievilcību.
Bībeles teiksma par Sāras skaistumu vijas cauri visai Izraēla vēsturei. 1947. gadā pie Nāves jūras tuksnesīgās klinšu krauju alās atrada vīstokļus ar Bībeles tekstiem, kuri datējami ar 3. gadsimtu pirms m. ē. līdz m. ē. 1. gadsimtam. Tie piederēja ebreju eseniešu sektai, kuras centrs bijis Kumranas klosteris, kas uzcelts droši vien ap 2. gadsimtu pirms m. ē. Vienā no vīstokļiem ir aramiešu komentārs 1. Mozus grāmatai, un tur, starp citu, ir runa par Sāras skaistumu. Tulkojumā šis teksts skan šādi:
«Ai, cik sārti ir viņas vaigi, cik burvīgas viņas acis, cik jauks viņas deguns un cik mirdzoša viņas seja! Ai, cik piemīlīgas viņas krūtis un cik neskarti balts viņas augums! Ai, cik vilinoši palūkoties uz viņas pleciem un brīnumaini veidotajām rokām! Cik smuidri un smalki viņas pirksti, cik kārdinošas kāju pēdas un nevainojamie gurni!»
Tāpat Hagāras skumjais stāsts atrod savu izskaidrojumu Hamurapi likumos kodificētajās mezopotāmiešu parašās. Šajā kodeksā precīzi nosacīta piegulētājas un viņas bērnu loma ģimenē. Likums prasīja, lai piegulētāja dzemdētu, sēdēdama uz likumīgās bezbērnu sievas ceļiem. Ar šo aktu piegulētājas dēls formāli tika atzīts par pilntiesīgu dzimtas mantinieku. Bībelē šī īpatnējā paraša minēta nostāstā par Lābana meitām.
Arhīvā, kas atrakts kāda bagāta mezopotāmiešu tirgotāja vasarnīcā Nuzi pilsētā, atrasts Tehaptilli ģimenes laulības kontrakts (ap 1500. gadu pirms m. ē.), kurā, starp citu, sastopami šādi noteikumi: