«Ja sievai būs bērni, vīram nav tiesību ņemt citu sievu. Turpretī ja bērnu viņai nebūs, tad viņa pati izvēlēsies vīram verdzeni-, bet no šā sakara radušos bērnus audzinās tā, it kā tie būtu viņas pašas bērni.»
Vēl jāpiebilst, ka saskaņā ar Hamurapi kodeksu Sāra gan varēja sodīt kalponi Hagāru, bet viņai nebija tiesību to padzīt no mājas.
Tagad pievērsīsimies vienam no vissavādākajiem un noslēpumainākiem rituāliem, kuru Ābrahāms nodibināja savā pārgājienā uz Kānaānu, un proti, apgraizīšanai. Šī paraša pieder pie vienas no vissenākajām pirmatnējo tautu izdarībām, bet patiesībā tās jēga mums nav zināma. Mēs ar to sastopamies visos laikmetos un visos pasaules kontinentos. Hērodots to izskaidro ar rūpēm par miesas tīrību, bet mūsdienu pētnieki tajā saskata maģisku aktu, kurš simbolizē dievam veltītu asins upuri. Apgraizīšana piekopušas vairākas indiāņu ciltis pirms Amerikas atklāšanas, kā arī Austrālijas, Polinēzijas un
Āfrikas tautas. Mums svarīgi tas, ka apgraizīšanas aktam pakļāvušies arī ēģiptiešu priesteri. Ebreji, jādomā, ar šo rituālu iepazinušies tajā īsajā laikā, kuru viņi pavadīja Ēģiptē, un, palikdami tā reliģiskā simbolisma ietekmē, ieviesuši to arī pie sevis kā ārēju zīmi derībai ar dievu. Hēro- dots apgalvo, ka ebreji, ēdomieši, amonieši un moābieši apgraizīšanas parašu aizguvuši no ēģiptiešiem. Tas jo ticamāk tāpēc, ka šis rituāls nebija zināms Mezopotāmijā, no kurienes minētās tautas pārcēlās uz Kānaānu. Grieķu vēsturnieks vēl apgalvo, ka ēģiptieši šo parašu savukārt aizguvuši no etiopiešiem. Jādomā, ka no etiopiešiem to pārņēmuši arī arābi, turklāt vēl pirms Muhamēda. Reizē ar islamu apgraizīšanas paraša izplatījās visur, kur vien sniedzās arābu ietekme, lai gan korāns ne tikai kā neuzliek par pienākumu apgraizīties, bet vispār par šo jautājumu klusē.
Ja apgraizīšanās izcelsme meklējama Ēģiptē, tad Ābrahāma saruna ar dievu un viņa iestāšanās par nevainīgajiem sodomiešiem ir ar skaidri izsacītu mezopotāmisku cilmi. Šumeru teiksmā par grēku plūdiem dieviete Ištara ierodas pie visaugstākā dieva, kurš ir atbildīgs par plūdiem, un pārmet viņam netaisnīgu, pat noziedzīgu rīcību. Pēc viņas domām, dievam nebija tiesību izdeldēt cilvēci, jo par upuriem kļuva arī nevainīgi un dievbijīgi ļaudis. Savu apsūdzību viņa beidz ar zīmīgo sentenci: «Katrs grēcinieks lai atbild pats par saviem grēkiem.»
Šajā šumeru mītā nosodīts kolektīvās atbildības princips. Problēma par ciešanām un nāvi, kas lemtas arī patiesīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem, jau kopš neatminamiem laikiem satraukusi daudzu paaudžu prātus. Kāpēc dievs pieļauj, ka jācieš taisnīgiem cilvēkiem, bet grēcinieki dzīvo labklājībā? Ar mēģinājumu atbildēt uz šo jautājumu mēs sastopamies arī Bībeles nostāstā par ījaba traģisko likteni, kā arī citās senās leģendās.
Cik lielā mērā ebreju atmiņā bija iesakņojušās atmiņas par savu uzturēšanos Mezopotāmijā, var liecināt Jēkaba sapnis, kurā viņš redzējis kāpnes ar eņģeļiem, kas pa tām soļojuši augšup un lejup. Tas viss spilgti atgādina Clras un Babilonas «zikurātus» jeb piramīdas ar to akmens kāpnēm, pa kurām procesijas gājienā soļoja priesteri. Visas šaubas šajā jautājumā izkliedē vārdi, kurus Jēkabs saka pēc pamošanās no sapņa: «Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir dieva nams, un šie ir debesu vārti.» Minētie «debesu vārti» kontekstā ar kāpnēm būtu pavisam neizprotami, ja mēs nezinātu, ka
Babilona tulkojumā nozīmē «dieva vārti». Tatad sapnī redzētā vīzija asociatīvi saistās ar Babilonas «zikurātu».
Par piemiņu redzētajam sapnim Jēkabs uzcēla akmeni un apzieda to ar eļļu. To viņš darīja atbilstoši sensenām semītu parašām. Akmeņu (senebreju valodā — massaba) kults ir viens no pirmatnējo tautu vissenākajiem kultiem. Kaābas melnais akmens Mekā ir senas arābu reliģijas palieka vēl kopš politeisma laikiem. Akmeņu kultu piekopa arī feniķieši un kānaānieši. Palestīnā izrakts daudz svēto akmeņu, starp citu, Gezeras pilsētas drupās atrasti astoņi uz pakaina uzstādīti svētie akmens stabi. Semīti ticēja, ka tajos iemājo dievs, un tāpēc šos stabus nosauca par «Bēteli» jeb «dieva mājokli». Tieši tādā vārdā Jēkabs arī nosauca vietu, kur viņš sapnī bija redzējis kāpnes ar eņģeļiem. Šī epizode liecina, ka Jēkaba laikā vēl nebija izzudis arhaiskais fetišisms.
Visvairāk grūtību pētniekiem sagādāja Izāka upurēšana uz uguns altāra. Šī drūmā epizode nekādi nesaskan ar labestīgā dieva jēdzienu, jo šeit tas savu uzticīgo piekritēju pakļauj pārāk nežēlīgai pārbaudei. Taču šodien mēs zinām, ka šī epizode ir seno barbarisko kulta parašu pēdējā atbalss, un, pateicoties arheologu atklājumiem, esam noskaidrojuši tā izcelsmi.
Mezopotāmijā, Sīrijā un arī Kānaānā pastāvēja sens rituāls, kurā dievam par upuri nesa pirmdzimtos bērnus. Izrakumos Gezerā, kas bija viens no visiecienītākajiem kā- naāniešu kuita centriem, arheologi kādā alā un tās tuvumā atrada urnas ar dieviem upurētu astoņas dienas vecu bērnu skeletiem. Bērnus upurēja arī, uzsākot svētnīcas vai kādas citas sabiedriskas ēkas celtniecību. Šo rituālo upuru paliekas bieži ir iemūrētas namu pamatos, bet Megidas pilsētas mūru pakājē atrasti piecpadsmit gadu vecas meitenes pīšļi.
īzāka upurēšanas epizodei ir vēl kāds sakars ar mezopotāmiešu mītiem. Uz to norāda nostāsta detaļa par aunu, kurš ar ragiem aizķēries ērkšķu krūmā. Tas droši vien bija kāds kulta simbols, jo angļu arheologs Vūlijs Ūras pilsētas drupās izraka šāda auna skulptūru, kas ar ragiem sapinies krūmā. Šumeriem šī skulptūra, liekas, bijusi liels svētums. Par to liecina ne tikai fakts, ka tā atrasta kāda valdnieka kapā, bet arī tās izpilde. Figūra izgriezta kokā, apsista ar zelta skārdu, bet auna ragus un krūma zarus senais meistars izgatavojis no lazurīta.