Tautas, kuras Ābrahāma laikā dzīvoja Kānaānā, lielākoties piederēja pie semītu rietumu grupas un runāja valodā, kas bija ļoti līdzīga senebreju valodai. Par viņu reliģiskajiem ticējumiem mums bija visai skopas ziņas. Tikai feniķiešu pilsētas Ugaritas drupās izraktās ķīļraksta plāksnītes deva iespēju tuvāk iepazīties ar šo tautu mitoloģiju un reliģiskajiem rituāliem. To augstākā dievība bija Els (dievs), ko bieži dēvēja arī Dagana jeb Dagona vārdā. Tas tika uzskatīts par pasaules radītāju un attēlots kā sirmgalvis ar garu bārdu. Taču vispopulārākais dievs bija Baāls, vētru un lietus pavēlnieks, zemkopju un lauku ražas aizgādnis. No kānaāniešu bagātīgā panteona vēl jāpiemin mīlas dieviete. Aštarte (arī Ašera). Tai par godu rīkoja seksuālas orģijas, bet svētnīcās piekopa sakrālo prostitūciju. Bea tam katrai kānaāniešu pilsētai bija vēl savs dievs, kura aizgādībā tā atradās.
Kānaāniešu reliģijai ir daudz kopēja ar babiloniešu ticējumiem. Vairākiem dieviem ir savs Babilonijas līdzinieks, un nereti pat to vārdi ir līdzīgi. Nav nekādu šaubu, ka senebreju sākotnējais politeistiskais kults daudzējādā ziņā līdzinājās kānaāniešu kultam. Bībeles teksti liecina, ka ebreji dieva apzīmēšanai bieži vien lietoja Baāla vārdu; nosaukumam Elohims (dievs) ir tā pati sakne kā kānaāniešu augstākā dieva Ela vārdam, bet tā dēlu, ko bieži identificē ār Baālu, sauca par Javu, kas droši vien ir ebreju cilts dieva Jahves vārda dialektisks variants.
Tiesa, kānaānieši saviem dieviem upurēja cilvēkus, lai gan civilizācijas attīstības ziņā stāvēja daudz augstāk par ebreju klejotāju ciltīm. Viņi dzīvoja pilsētās, nodarbojās ar zemkopību un bija labi amatu pratēji. Šāda augstāk stāvoša civilizācija, kā arī valodas un kulta tuvā radniecība, protams, stipri ietekmēja nesen ieradušos, teltīs dzīvojošos ieceļotājus.
Ābrahāms droši vien pretojās šai ietekmei, un viņa nostāja izpaužas epizodē ar īzāka upurēšanu. Kā tas Bībelē jo bieži notiek, barbarisks kulta ieradums šeit pakļauts sublimācijai un kļūst par dziļas reliģiskas domas simbolu. Šajā gadījumā pasvītrota bezierunu paklausība dieva gribai, bet reizē ar to parādītas būtiskas izmaiņas, kādas notikušas ebreju reliģiskajos priekšstatos.
Bērnu upurēšana Laiku grāmatā nosodīta kā visdrausmīgākais kānaāniešu noziegums. Tāpēc incidents ar īzāku savā ziņā ir formāla norobežošanās no asiņainās parašas, kāda droši vien Kānaānā tolaik vēl pastāvēja.
Neatminēta mīkla ilgi bija nostāsts par mājas dievekļu figūriņām, kuras Rāhele nozaga Lābana mājā. Bībeles pētniekus ieintriģēja, kādu iemeslu dēļ Rāhele paņēma līdzi šīs statuetes, ko senebreju valodā sauca par «terafimiem», un kāpēc Lābans tās uzskatīja par tik svarīgām. Atbilde uz šo jautājumu gūta tikai nesen. Nuzi ķīļraksta plāksnīšu arhīvā tika atrasts testaments, kurā tēvs vecākajam dēlam novēl mājas dievekļa tēlu kopā ar mantojuma galveno tiesu un noteic, ka pārējiem dēliem ir tiesības ierasties galvenā mantinieka mājā, lai upurētu šim dieveklim. No Hamurapi kodeksa noteikumiem izriet, ka znots, kura īpašumā ir sievastēva mājas dievekļa tēls, iegūst tādas pašas tiesības uz mantojuma daļu kā īstie dēli.
Dibinoties uz šiem faktiem, mums ir tiesības domāt, ka Rāhele vadījusies ne tik daudz no elkdievības apsvērumiem, kā gluži praktiskiem nolūkiem. Piesavinādamās mājas elkus, viņa gribēja savam vīram nodrošināt tiesības dalīties mantojumā, ko atstās tēvs. Lābans to labi saprata un tāpēc tik neatlaidīgi pūlējās atrast nozagtos dievekļus.
Tikpat sena ir paraša sievastēva mājās nostrādāt zināmu skaitu gadu par izprecēto meitu, un brīnumainā kārtā pie dažām Tālo Austrumu tautām tā saglabājusies līdz pat mūsu dienām. Arkādijs Fidlers savā grāmatā «Savvaļas banāni» stāsta par šādu gadījumu, kuru viņš novērojis Vjetnamas taju tautiņā. Vēl 19. gadsimtā šāds atstrādāšanas veids bija spēkā pie tatāriem un sīriešiem. Vācu ceļotājs Burkharts savā grāmatā «Ceļojums pa Sīriju» raksta: «Kādu dienu es sastapu jaunu cilvēku, kurš astoņus gadus bija strādājis tikai par iztiku, lai, šim termiņam beidzoties, par sievu saņemtu sava darba devēja meitu, par kuru citādi viņam būtu vajadzējis samaksāt septiņi simti piastru. Kad es šo cilvēku sastapu, viņš jau trīs gadus bija precējies, taču rūgti sūdzējās par sievastēvu, kurš vēl arvien prasīja, lai znots strādātu vissmagākos darbus par velti, tādējādi radīdams viņam grūtības savas saimniecības un ģimenes dzīves nokārtošanā. Tas viss notika netālu no Damaskas.»
Cik ļoti tas atgādina Lābana un Jēkaba strīdu!
1. Mozus grāmatā tajās vietās, kur aprakstīta trīs patriarhu vēsture, sastopamies ar vairāku pilsētu nosaukumiem, kuras agrāk uzskatīja vienkārši par leģendārām. Taču lielie arheoloģiskie atklājumi 19. un 20. gadsimtu mijā noskaidroja, ka šajā ziņā Bībelei var ticēt.
Tas vispirms attiecas uz Oras pilsētu, no kurienes Ābrahāma tēvs izceļojis uz Hāranu. 1922. gadā izcilais angļu arheologs Leonards Vūlijs sāka izrakumu darbus kādā paugurā, ko arābi dēvēja par Darvas kalnu, un atklāja milzīgas pilsētas drupas, kuru bija dibinājuši šumeri trīs tūkstošus gadu pirms m. ē. Uz kādas piramīdai līdzīgas celtnes, ko sauca par zikurātu, atradās mēness dievam veltīta svētnīca, kur gandrīz divi tūkstoši gadu nepārtraukti bija piekopts attiecīgs kults.