Vūlijs no izrakumiem rekonstruēja kāda turīga pilsētnieka namu no laika posma starp 19. un 18. gadsimtu pirms m. ē., kad tur varēja dzīvot Teras dzimta. Dibinoties uz šo rekonstrukciju, angļu arheologs savā grāmatā «Haldiešu Ora» raksta:
«Tagad, kad esam uzzinājuši, cik kulturālos apstākļos viņš pavadījis savus jaunības gadus, mums pašos pamatos jārevidē savi uzskati par ebreju patriarhu. Viņš bija lielas " pilsētas iedzīvotājs un senas, augstu attīstītas civilizācijas mantinieks. Sīs pilsētas nami liecina par ērtu, pat greznu dzīvi.»
Vēl interesantāka it Hāranas atklāšanas vēsture. No Bībeles nostāstiem izriet, ka Teras dzimta no Ūras uz Hāranu pārcēlusies reliģisku motīvu pēc. Pēc amerikāņu orientā- lista Olbraita domām, šī pārcelšanās notikusi starp 20. un 17. gadsimtu pirms m. ē., Hamurapi valdīšanas laikā. Kad īsti. valdīja Hamurapi, par to zinātnieki vēl nav vienis prā- tis. Tiek minēti trīs dažādi periodi: 1955.—1913. g. pirms m. ē., 1792.—1714. g., kā arī 1728.—1686. g. pirms m. ē.* Ir pamats domāt, ka Teras dzimtā valdīja mēness dieva kults. Tas izsecināms no Bībeles nostāsta, kuru atrodam Jozuas grāmatas 24. nodaļas 2. pantā: «Tā saka tas kungs, Izraēla dievs: Vecos laikos viņā pusē Eifratas upei ir dzīvojuši jūsu tēvi, Teras, Ābrahāma un Nahora tēvs, un tie ir kalpojuši citiem dieviem.»
No Bībeles teksta mēs uzzinām, kāpēc Ābrahāms atstājis Hāranu un devies uz Kānaānas zemi. Pārceļošanas iemesls bija Ābrahāma henoteistiskie uzskati, pie kādiem viņš, spriežot pēc Bībeles, bija nonācis jau Urā.
Kādā no Ugaritā atrastajām ķīļraksta plāksnītēm stāstīts par cīņu, kas tur norisinājusies starp mēness un saules pielūdzējiem, kā arī par mēness godinātāju padzīšanu. Turklāt mēness kulta pēdas atklātas arī Palestīnā. Zinātne uzskata par iespējamu, ka Ābrahāma tēva vārds Tera cēlies no visām semītu valodām kopīga vārda, kas nozīmē «mēness».
Britu arheologs Deivids Storms Raiss 1957. gadā devās uz Turcijas dienvidu novadiem un tur atrada Hāranas drupas.
Izrādās, ka Teras dzimtas pilsēta atradusies pie Nārbali upes, kas ieplūst Eifratā tās augštecē, gandrīz 500 kilometru uz ziemeļiem no Oras. Tas, ka Hārana bija mēftess dieva kulta centrs un tās iedzīvotāji izcēlās ar reliģisku fanātismu, mums zināms no dažādiem seno babiloniešu tekstiem. Taču neviens neiedomājās, ka viņi tik ļoti pieķērušies savam dievam. Pētījumi, ko pilsētas drupās izdarīja angļu arheologs, liecināja, ka mēness dieva kults tur bija pārdzīvojis Romas impērijas rašanos un krišanu, ka kristietībai neizdevās tur iespiesties un pat islamam ilgus gadsimtus vajadzēja samierināties ar šā kulta pastāvēšanu. Mēness dieva svētnīca tika nopostīta tikai Saladina valdīšanas laikā, un uz tās pamatiem m. ē. 1179. gadā uzcelta mečeta, kuru savukārt mongoļi 13. gadsimtā nolīdzināja ar zemi.
Zem mečetas trīs vārtu paliekām doktors Raiss atrada trīs akmens plāksnes, uz kuram bija gravēts mēness dieva simbols. Plāksnes bija novietotas tādējādi, lai Muhamēda piekritēji, ieiedami mečetā, tās mīdītu ar kājām par zīmi, ka Hāranas sensenā reliģija izdeldēta uz laiku laikiem.
Doktors Raiss uz visu šo atradumu pamata izvirza hipotēzi, ka mēness dieva kults Hāranā saglabājies līdz m. ē. 12. gadsimtam.
Ko mēs varam izsecināt no šiem faktiem? Ja pieņemam, ka Bībeles nostāstu Ābrahāms patiešām dzīvojis, tad mums viņa izceļošana jāatzīst par jauna kulta dibinātāja bēgšanu no Hāranas fanātisko iedzīvotāju vajāšanām. Šeit prātā nāk Muhamēds, kuram tāpat savā laikā vajadzēja bēgļ no Mekas. Bet, ja apšaubīsim to, ka Ābrahāms bijis vēsturiska persona, tad saskaņā ar Mari atrastajām plāksnītēm mums viņš būs jāuzskata par personifikāciju, kurā viena no ebreju ciltīm iemiesojusi visu tās pārceļojumu laikā pieredzēto. Turklāt daži Bībeles teksti paskubina mūs domāt, ka patriarha mo- noteisms nebija monoteisms šā vārda mūsdienu izpratnē, bet gan Elohima vārdā nosaukta cilts dieva kults.
Vai šajā sakarā būtu atmetama hipotēze, ka izceļošana no Hāranas notikusi reliģisku iemeslu pēc? Manuprāt, nē. Tikai Ābrahāma persona tādā gadījumā jāaizstāj ar visu cilti kopumā, un hipotēze kļūs pilnīgi ticama. Viena no Hāranā dzīvojošām ebreju ciltīm varēja nonākt asā konfliktā ar šās pilsētas mēness dieva piekritējiem, jo tā negribēja atzīt citus dievus kā vien savas cilts aizgādnieku. Un šis konflikts galu galā piespieda cilts piederīgos meklēt jaunu dzīves vietu Kānaānā. So notikumu atbalsis, kā jau tikām minējuši, sa- giabajušas tautas teiksmās un nostāstos, kurus priesteri vēlāk uzņēma Bībeles tekstos.
No reliģiju salīdzinošās vēstures zināms, ka dievi bijuši pakļauti tām pašām pārmaiņām, kā to pielūdzēji. Politisko satricinājumu un nedienu ietekmē izraēlieši pakāpeniski padziļināja savu cilts reliģiju, līdz beidzot, pēc atgriešanās no Bābeles gūsta, to pacēla tīra monoteisma augstumos. Jahve kļūst par universālu dievu, kurš atbilst laika prasībām. Bībeles tekstus apstrādājošie priesteri šajā garā tad arī izdarīja labojumus senajos nostāstos un nopūlējās iztēlot Ābrahāmu par tīra monoteisma piekritēju. Kā mums jau zjnāms, pilnībā tas viņiem nav izdevies, jo tekstos vietumis atklājamas sākotnējā ebreju cilts dieva iezīmes.
Arheoloģiskie izrakumi Palestīnā dod arvien labākus rezultātus. Pēdējā laikā atklātas patriarhu stāstos pieminētu mazāk nozīmīgu pilsētu drupas. Tā, piemēram, mūsdienu Tel- balatas tuvumā atrakta ķēniņa Hamora pilsēta, kur savā laikā Jēkaba dēli pastrādāja asins atriebības aktu. Vissenākais izrakumu slānis attiecināms uz 19. gadsimtu pirms m. ē. Tur atrastas varena nocietinājumu mūra, pils un tempļa drupas. Kā no šiem atradumiem izsecināms, ķēniņš Hamors nav bijis vis kaut kāds nieka valdnieks.