Toties Mamre, kur Ābrahāms un vēlāk īzāks bija apmetušies ozolu pavēnī, vispār nekad nav gājusi bojā un atrodas trīs kilometrus uz ziemeļiem no Hebronas. Arābi šo vietu dēvē par Haram-Ramet-el-Halilu ([«dieva] drauga svētā augstiene», t. i., Ābrahāma augstiene). Kopš senseniem laikiem tur tiek godināts Ābrahāma ozols, aka un altāris. Arheoloģiskie pētījumi atklāja hipotētisko patriarha aku, kā arī altāra pamatus, uz kuriem vēlākos gadsimtos uzcelts kristiešu altāris. Turklāt apkārtējās alās atrastas cilvēku kaulu paliekas, kuras liecina, ka senā pagātnē Mamre bijusi liela kapsēta._ Virs Makpelas alas, kur, pēc Bībeles nostāstiem, apbedīti Ābrahāms, īzāks un Jēkabs, tagad atrodas viena no visiecienītākajām islama mečetām.
Tāpat šodien mēs jau zinām, kur atradusies Abimeleha pilsēta Gerāra. Tās drupas atrastas Teldžemlā, 13 km uz dienvidaustrumiem no Gazas. 1927. gadā angļu arheoloģiskā ekspedīcija aizrakās līdz bronzas laikmeta slānim. Drupās tur atrasts daudz svaru, kas liecina, ka Ābrahāma laikos Gerāra bijusi svarīgs tirdzniecības centrs.
Līdz šim vēl nav izdevies noskaidrot Sodomas un Gorao- ras atrašanās vietu, lai gan pēdējos gados arvien vairāk pārsvaru gūst uzskats, ka šīs pilsētas patiešām pastāvējušas. Līdzšinējo meklējumu rezultātus īsumā var izklāstīt šādi.
1. Jau 19. gadsimta vidū angļi atklāja, ka no šaurā Lisa- nas zemesraga Nāves jūras austrumu piekrastē zem ūdens stiepjas augsta klinšu grēda, kura sadala ezeru divās daļās. Dienvidu daļā ūdens ir ļoti sekls, bet ziemeļu daļā dziļums strauji pieaug līdz četriem simtiem metru. Tāpēc domā, ka seklā ieplaka kādreiz bijusi tejiene, kura kādas ģeoloģiskas kataklizmas rezultātā pārplūdināta. Bībelē teikts, ka Sodoma un Gomora atradušās Mežu ielejā (ebreju valodā «Sidim»), «…tur, kur tagad ir Sāls jūra» (2. Mozus grāmata, 14. nod. 3. pants). Nesen atrasti ēģiptiešu priestera Sanhuniatona «Pirmatnējās vēstures» fragmenti, kur rakstīts, ka «Sidimas lejiene nogrima un kļuva par ezeru».
2. Ģeoloģiski pētījumi atklāja varenas vulkāniskas kataklizmas pēdas Jordānas ielejā, Tauru kalnu piekājē, Arābijas tuksnesī, Akabas līcī, kā arī Sarkanās jūras piekrastes joslā. Ģeologiem izdevās pat noteikt šīs dabas katastrofas laiku. Tā notikusi divas tūkstošgades pirms mūsu ēras, tātad Ābrahāma laikos.
3. Tieši Nāves jūras tuvumā atrodas pauguru verdzes, kas sastāv lielākoties no akmens sāls. Daži no šiem pauguriem erozijas rezultātā pieņēmuši cilvēkiem līdzīgus apveidus. Nav nekādu šaubu, ka tur arī radusies teiksma par sāls stabā pārvērtušos Lata sievu.
4. No sacītā izriet, ka ebreju tauta no paaudzes paaudzē saglabājusi atmiņas par kādu dabas katastrofu, kura sensenos laikos notikusi kaut kur Nāves jūras apvidū, un šo satricinošo notikumu, protams, apvijusi ar daudzām teiksmām un nostāstiem, bet tas nepavisam nenozīmē, ka to pamatā nebūtu vēsturiski patiess atgadījums.
5. Lidotāji, kuri veic regulārus reisus pāri Nāves jūrai, apgalvo, ka viņi manījuši kaut kādu drupu aprises, turklāt tieši tajā vietā, kur, pēc aplēsām, vajadzētu atrasties Sodomai un Gomorai. Ezera dibenu pūlējušies pārbaudīt arī akvalangisti. Tā, piemēram, baptistu Betlēmes misijas vadītājs doktors Ralfs Banijs 1958. gadā paziņoja, ka viņš nogremdējies līdz pašam dibenam un uzdūries kādām aizsprosta paliekām, taču viņa apgalvojums tika uzņemts diezgan skeptiski.
Ienirt Nāves jūrā un sīkāk aplūkot tās dibenu nemaz nav tik vienkārši. Tās ūdens satur 25% sāls un ir tik duļķains, ka jau izstieptas rokas attālumā ir grūti kaut ko saredzēt. Turklāt tam piemīt tāds blīvums, ka cilvēks var nogulties uz
ūdens virsmas un lasīt grāmatu. Nirējam jāņem līdzi gandrīz četrdesmit kilogramu balasta, lai varētu nogremdēties ezera dibenā. Turklāt augstais sāls saturs izraisa nepatīkamu ādas iekaisumu un sāpīgu lūpu pietūkumu. Pēdējā laikā zemūdens ekspedīcijai nopietni gatavojas amerikāņu un kanādiešu jaukta arheologu grupa. Varbūt tai izdosies atrisināt Sodomas un Gomoras noslēpumu.
Seit vēl jāpieskaras Damaskas jautājumam. Bībelē nav sacīts, ka Ābrahāms pa ceļam uz Kānaānu būtu apstājies šajā pilsētā. Taču, aprakstīdami šo epizodi, mēs nevadījāmies no tukšiem minējumiem, bet balstījāmies uz noteiktiem avotiem un norādēm, kas liecina, ka Ābrahāma uzturēšanās tur ir vairāk nekā tikai iespējama.
1. Par Ābrahāma ierašanos Damaskā savā darbā «Ebreju senatne» ieminas ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs (m. ē. 37.—95. g.), kurš droši vien dibinās uz kaut kādiem mums nezināmiem avotiem vai tautas nostāstiem.
2. Sensenais, visai rosīgais ceļš no Hāranas uz Kānaānu veda caur Sīriju, tātad arī caur Damasku. Nav nekāda iemesla pieņemt, ka Ābrahāms būtu izvēlējies kādu citu, mazāk izdevīgu aplinkus maršrutu.
3. Ābrahāma uzturēšanos Damaskā apliecina fakts, ka viņa dzīvē pēkšņi parādās Ēliēzers no Damaskas. Patriarhs viņam uzticēja vadošas funkcijas savā saimniecībā un pirms paša dēla īzāka piedzimšanas Ēliēzeru pat uzskatīja par savu galveno mantinieku, vadīdamies no Hamurapi kodeksa, kurš pielaiž adoptāciju gadījumā, ja mantojuma atstājējam pašam nav bērnu.
Zeme, uz kurieni pārceļoja Ābrahāms, sākotnēji saucās par Kānaānu jeb «lejienes zemi» vai arī — pēc citu pētnieku domām — par «purpura krāsas vilnas zemi», jo tā bija slavena ar dārgas krāsvielas ražošanu, iegūstot to no jūras gliemežiem murex. Tikai Hērodots to nosauca par Palestīnu. Šis nosaukums atvasināts no vārda «pelištim», kādā Bībele dēvē filistiešus, kuri 13. gadsimtā pirms m. ē. mita Kānaānas dienvidu piekrastē.
Palestīna iedalās trīs galvenajās daļās: zemienes joslā, kas stiepjas gar Vidusjūras piekrasti; augstienē uz rietumiem no Jordānas jeb Priekšjordānā un, beidzot, klinšainā apvidū austrumos no Jordānas jeb Pārjordānā. Vidusjūras piekrastes joslas dienvidu daļā nelielu upju palienēs zeme bija ārkārtīgi auglīga. Saronas ieleju, kas atradās šajā apivdū, dēvēja par «paradīzes dārzu». Auglīga zeme bija arī daudzos