apvidos Jordānas rietumu krastā. Pateicoties karstajam klimatam, tur ienācās pat dateles. Auglības dēļ jo sevišķi daudzināja Galileju, un tā jau kopš sendienām bija biezi apdzīvota zeme. Tur atraktas daudzu Bībelē minētu senu pilsētu drupas. Arī austrumos no Jordānas bija sastopamas nelielas platības, kurās atttīstījās zemkopība.
Visumā Kānaāna tomēr bija lopkopības zeme. Plakankalnes, ar zāli apaugušas nogāzes un sausas stepes sniedza lopiem pietiekami barības, lai gan tās reizēm piemeklēja sausuma periodi. Jordānas ielejā zemkopībai noderīga augsne bija sastopama tikai Ģenecaretes ezera apvidū, bet citur zēla lekna augu valsts, kurā mitinājās pat plēsīgi zvēri.
Primitīvais augsnes apstrādes veids bez mēslojumu pielietošanas, auglīgo joslu ātrā noplicināšana un sausuma periodi noveda pie tā, ka bada gadi Palestīnā bija diezgan bieža parādība.
Ēģiptieši bija pieraduši redzēt klejotājas ganu ciltis ierodamies pie savām robežām un lūdzam patvērumu. Viņi zināja, ka atnācējus uz to spiež bads un ka tie ir mierīgi ļaudis, bez naidīgiem nolūkiem. Tāpēc ēģiptieši tos parasti bez jebkādiem iebildumiem ielaida savos tolaik mazapdzīvotos apvidos pie Nīlas deltas. Atnācējiem par to, protams, vajadzēja maksāt nodevas. Kādā ēģiptiešu kapenēs uzietā sienas gleznojumā redzami satriecoši klejotāju augumu attēli, kas liecina, ka atnācēji sastāvēja tikai no kauliem un ādas. Beni- Hasanas kapeņu freska reālistiski attēlo semītu ganu ciltis, kuras uz robežas ved sarunas ar Ēģiptes ierēdņiem.
Ēģiptiešu robežmūrisf kas bija uzcelts, lai aizsargātos no tuksneša kareivīgo cilšu iebrukumiem, pastāvēja jau divi tūkstoši gadu pirms m. ē., tātad Ābrahāma laikos. Mēs to uzzinām no avantūristiskajiem piedzīvojumiem, kādus aprakstījis ēģiptiešu augstmanis Sinuhets, kurš bija iejaukts kaut kādās galma intrigās un bija spiests glābdamies bēgt pāri robežai. Sinuhets stāsta, ka viņš naktī pārkļuvis pāri «Augstmaņu mūrim» un devies uz Kānaānas ziemeļiem. Tur viņš atradis viesmīlīgu uzņemšanu pie kāda Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam līdzīga cilts virsaiša. Ēģiptiešu augstmanis nespēj vien beigt slavēt zemes auglību, tā apstiprinādams Bībeles liecību, pēc kuras Kānaānā tekot «piens un medus». Sie cildinājumi, protams, varēja attiekties tikai uz tiem novadiem, kur pastāvēja laukkopība un dārzkopība. Sinuhets, starp citu, raksta: «Tā bija laba zeme. Vīģes un vīnogas tur auga lielā daudzumā, bet vīna mums bija vairāk nekā ūdens.
Tāpat nekad netrūka medus un olīveļļas. Koki bija pilni visdažādākiem augļiem. Audzēja tur arī kviešus un miežus. Mājlopu bija bez sava gala. Diendienā es ēdu maizi, vārītu gaļu un ceptus mājputnus, kā arī dzēru vīnu. Vēl ēdu medītus dzīvniekus, jo man par godu tika rīkotas medības, un arī es pats ar dzinējsuņiem it bieži devos medīt.»
Aprakstot ebreju tērpus, mēs tāpat dibinājāmies uz Ēģiptē izdarītiem arheoloģiskiem atradumiem. Ēģiptiešu augstmaņa kapenēs Beni-Hasanā no 18. gadsimta pirms m. ē. ir sienas gleznojums, kurā attēlota klejotāju semītu cilts no Palestīnas. Tajā redzam bārdainus vīriešus, sievietes un bērnus. Daži vīrieši valkā īsus krāsaini svītrotus bruncīšus, bet sievietes un tāpat arī citi vīrieši ietinušies garos, gleznainos apmetņos. Klejotāju ieroči ir šķēpi, loki un lingas. Viens no tiem spēlē uz mazas liras, kas liecina, ka jau tolaik semīti bijuši ļoti muzikāli. Pārsvarā sastopama zaļā, sarkanā un zilā krāsa.
Starp citu, arī Bībele vairākās vietās apstiprina, ka ebrejiem patikusi krāsainība. 2. Mozus grāmatas 25. nodaļā, no 2. līdz 5. pantam lasām, ka dievs uzdevis Mozum savākt no saviem ļaudīm upuru dāvanas, un proti: «… šāda lai ir dāvana, ko jūs ņemat: zelts» sudrabs un varš; zils un sarkans purpurs, sarkans šarlaks un karmezīns, smalku dziju audums un kazu spalvu audums un iesarkanas aunu ādas…» Bet Sa- muēla 2. grāmatas 1. nodaļas 24. pantā Dāvids izsaucas: «Ak Izraēla meitas! Raudiet par Sauļu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem!»
JĀZEPA VĒTRAINAIS DZĪVES STĀSTS
PĀRDOTS VERDZĪBĀ.
Jēkabam bija divpadsmit delu, bet visvairak pieķeries viņš bija jaunakajam atvasēm Jāzepam un BenjamTnam, jo tos bija dzemdējusi viņa iemīļotā Rāhele. Benjamīns bija vēl bērns, bet Jāzeps jau izaudzis par neparasti atjautīgu puisi, un neviens dzimtā nebija ar tik gudru prātu.
Tēvs ar viņu, protams, ļoti lepojās un, kā tas reizēm mēdz notikt, izdabāja visām viņa iegribām. Starp citu, Jēkabs savam mīļajam dēlam uztaisīja rakstainu, košu tērpu un pārlieku nespieda viņu saimniecības darbos. Bil- has un Zilfas dēliem turpretim vajadzēja rūpēties par lopu bariem, un viņi augas dienas pavadīja ganībās, kamēr Jāzeps, grezni saģērbies un uzposies, slaistījās pa mājām. Un to viņš darīja dižmanīgā kārtā, bez mēra lielīdamies un iedomādamies, ka viņš visu zina labāk par saviem pusbrāļiem. Turklāt gadījās pat, ka Jāzeps izspiegoja brāļus un, ja tie kaut ko nogrēkojās, tūdaļ tos nosūdzēja tēvam.
Jēkaba dēliem, kuri lielāko daļu laika pavadīja ārpus tēva mājas, daudz kas bija slēpjams, tāpēc viņi no visas sirds ienīda šo švītu un mēlnesi, kurš viņiem tik daudz bija sariebis. Bet Jāzeps, kuru iedomība darīja aklu, neatskārta, ka brāļu naids augdams aug lielumā. Nepagāja nevienas dienas, kad viņš šādā vai tādā veidā nebūtu brāļus aizskāris. Jo sevišķi viņš tos kaitināja, klāstīdams savus sapņus, kuros brāļi allaž uzstājās pazemojošā lomā. Kādu dienu, kad visi bija nosēdušies pie azaida galda, Jāzeps izstāstīja šādu sapni: