«Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtējie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.»
Pusbrāļi viņam izaicinoši noprasīja:
«Vai tiešām tu valdīdams gribi kā ķēniņš valdīt mūsu vidū?»
Jēkabs, kā jau allažiņ visos strīdos, nostājās sava mīluļa pusē. Bet Jāzeps drīz vien redzēja citu sapni, kurā ne tikai vienpadsmit zvaigznes, bet pat saule un mēness viņam klanījās. Tas šoreiz sāpīgi aizskāra pat veco tēvu.
«Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji?» Jēkabs sašutis norūca. «Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?»
Pēc tēva rājiena Jāzeps kādu laiku bija rimtāks. Taču nepatīkamais atgadījums drīz aizmirsās, un viņš atkal gozējās tēva mīlestības un labvēlības saulītē.
Bet tad gadījās, ka Jāzepa pusbrāļi, labākas ganības meklēdami, aizklīda līdz Sihemai, un no viņiem ilgāku laiku nebija nekādu ziņu. Satrauktais Jēkabs aizsūtīja Jāzepu uzzināt, kas ar brāļiem noticis.
Pārrauga uzdevumus Jāzeps uzņēmās visai labprāt un jutās pagodināts. Sihemā viņš uzzināja, ka brāļi ar ganāmpulku pārcēlušies uz Dotanas pilsētas apvidu. Tāpēc viņš devās uz turieni. Klajajās kalnu ganīklās brāli Jāzepu tūdaļ ieraudzīja, līdzko viņš parādījās pamalē. Viens no viņiem pikti iesaucās:
«Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim, ka plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem!»
Redzēdami lepni uzcirtušos švītu, kurš droši vien atkal bija ieradies, lai viņus izspiegotu, Bilhas un Zilfas dēli nosprieda izbeigt ar viņu reizi par visām reizēm. Viņi gribēja to nogalināt un iemest izžuvušā akā, bet tēvam sacīt, ka Jāzepu saplosījis plēsīgs zvērs. Taču Rūbens tam pretojās un lūdza neizliet brāļa asinis. Tas ierosināja Jāzepu iemest akā dzīvu, jo viņam tā kā tā vajadzēja tur nobeigties aiz bada. Bet ^dvēseles dzīlēs Rūbens bija apņēmies naktī Jāzepu no turienes izvilkt un aizvest pie tēva.
Negantiē brāļi pēc ilgiem strīdiņiem beidzot Rūbenam piekrita. Tiklīdz Jāzeps bija pienācis klāt, brāļi tūlīt metās viņam virsū, izģērba viņu kailu, sasēja ar virvēm un nolaida dziļas akas dibenā. Nabadziņš aiz gauža pārbīļa sākumā zaudēja pašpārliecinātību un kļuva gluži stīvs, bet, kad atjēdzās tumšajā bedrē, viņu pārņēma lielas šausmas un viņš sāka skaļi vaimanāt un lūgties. Taču negantie brāļi palika kurli pret Jāzepa žēlabām un lūgumiem, mierīgā garā apsēdās ieturēt launagu, bet viņam bedrē neno- meta pat maizes kumosiņa.
Pagāja pāris dienas, Jāzeps visu laiku cieta bada un slāpju mokas. Bet tad parādījās midiāniešu vai ismaēliešu[9]karavāna, kura no Gileādas veda uz Ēģipti garšvielas, balzamu un mirres. Tie bija bagāti tirgoņi, ģērbušies krāšņās drēbēs. Ap kaklu un rokām viņiem saulē mirdzēja tīra zelta rotas, un pat nastu nesēju ēzeļu iemaukti bija greznoti ar zelta pogām.
Tad brāļiem ienāca prātā pārdot Jāzepu verdzībā. Ceļojošie tirgoņi vērīgi aplūkoja izģindušo pusaudzi un beidzot samaksāja par viņu divdesmit sudraba seķeļus, jo labi zināja, ka Ēģiptes tirgū jauns vergs skaitījās vērtīga prece.
Kad karavāna bija aizgājusi tālāk savu ceļu, nekrietnie brāļi izmērcēja Jāzepa drēbes kazlēna asinīs un aizsūtīja tās tēvam, likdami apjautāties, vai viņš tās pazīstot. Ieraudzījis asinīm slacīto mīļotā dēla apmetni, Jēkabs vai prātu zaudēja aiz bēdām. Saplosījis savas drānas, viņš nevaldāmās sāpēs vaimanāja:
«Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.»
Pēc tam viņš ieģērbās maisā un nerimās apraudāt savu zaudējumu. Ģimene visādi nopūlējās remdēt tēva ciešanas, taču Jēkabs nebija nomierināms un aizlauztā balsī žēlojās:
«Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi.»
Kamēr tēvu kremta neizsakāmas sāpes, midiānieši turpināja savu tālo ceļu, vezdami līdzi uz Ēģipti noraudājušos, nelaimīgo Jāzepu, kuru brāļi tik nekrietni bija nodevuši.
JAZEPS POTIFARA MĀJĀ.
Ceļojošie tirgoņi pārdeva Jāzepu faraona miesas sardzes priekšniekam Potifaram. Tādā kārtā Jēkaba dēls nokļuva pie
'viena no visaugstākām Ēģiptes amatpersonām. Tur viņam neklājās slikti. Čakls, godīgs un augstākā mērā izdarīgs, viņš iemantoja labvēlību Potifara acīs, kurš viņam veltīja savu uzticību un lika aizvien atbildīgākos darbos. Galu galā nonāca tik tālu, ka Potifars iecēla Jāzepu par visu savu īpašumu pārvaldnieku, bet pats vairs nemaz neiejaucās viņa rīcībā. Kā Jāzeps izlēma, tā bija labi. Potifaram bija dibināts pamats izvirzīt ebreju vergu. Kopš tā laika, kad viņš tam bija uzticējis savu saimniecību, Potifara manta nemitīgi pieauga, bet viņš pats, atbrīvojies no ikdienas raizēm, varēja pilnīgi nodoties kara lietām un dzīvot pēc sirds patikas.
Bet, kā mēdz sacīt: nelaime nenāk brēkdama. Jāzeps bija stalts un vaigā visai skaists jauneklis. To redzēdama, Potifara sieva iedegās pret viņu kaislībā un visādi nopūlējās viņu pavedināt uz mīlēšanos. Taču Jāzeps, negribē-