dams ar nekrietnu nodevību atmaksāt savam labdarim, neļāvās viņas kārdinājumiem.
Diemžēl saldkaislā sieva bija apņēmusies pavest jaunekli, lai tas maksātu ko maksādams. Reiz, izmantodama gadījumu, kad mājās nebija ne vīra, ne kalpotāju, viņa ar kaut kādu ieganstu ievilināja Jāzepu guļamistabā, apķērās jauneklim ap kaklu un novilka viņu guļamvietā. Jāzeps izmisis pretojās un beidzot aizbēga, pamezdams viņas rokās savu apmetni.
Dziļi aizvainota savā sievišķīgā lepnumā, nonievātā sieva Jāzepam atriebās visai neglītā kārtā. Viņa sāka nelabā balsī brēkt un, kad no visām pusēm saskrēja kalpotāji, norādīja uz Jāzepa apmetni kā viņa vainas pierādījumu. Atgriezies mājās, Potifars visu uzzināja un, noticēdams viltīgās sievas sašutumam, ieslodzīja Jāzepu cietumā.
Taču pat tur Jēkaba dēls nezaudēja savu atjautību. Pēc neilga laika viņš bija iemantojis cietuma priekšnieka labvēlību, un viņam uzdeva uzraudzīt pārējos ieslodzītos. Jāzeps allaž bija noderīgs cilvēks, kuram varēja uzticēt visādus darbus un saimniecības raizes. Kur vien viņš parādījās, Jāzeps visur izvirzījās ar savu centību un gatavību pakalpot. Nerimtīga godkāre urdīja viņu kā sīkās, tā lielās lietās, un viņš, pateicoties savam praktiskajam un apņēmīgajam saprātam, kā arī prasmei izdabāt priekšniecībai, allaž iemantoja uzslavu.
Kādu dienu cietumā ieslodzīja faraona dzērienu devēju un galveno maizes cepēju. Jāzeps pūlējās palīdzēt viņiem postā un atvieglot viņu likteni. Neveiksmīgie galminieki, atlīdzinādami Jāzepam ar savu draudzību, caurām dienām runājās ar viņu, izklāstīdami visas galma intrigas un iepazīstinādami ar valdnieka vājībām. Jāzeps visu ielāgoja un drīz vien bija tik labi informēts, it kā pats būtu kalpojis valdnieka pilī.
Kādā sarunā izrādījās, ka abi galminieki redzējuši savādus sapņus. Dzērienu devējam bija rādījies vīnogu cers, kuram bija uzaugušas trīs atvases ar pumpuriem, kas drīz vien nobrieda par ogām. Dzērienu devējs tad palicis zem tām krūzīti, izspiedis no vīnogām sulu un pasniedzis to faraonam.
Jāzeps brīdi padomāja un tad pareģoja, ka dzērienu devējs pēc trim dienām atgūs faraona labvēlību un atgriezīsies agrākajā amatā. Pie reizes Jāzeps palūdza, lai dzērienu devējs tad neaizmirstu arī viņu un iebilstu faraonam kādu vārdu par to, ka Jāzeps bez jebkādas vainas ieslodzīts cietumā.
Tad savu sapni izstāstīja galvenais maizes cepējs. Tas bija redzējis, ka nes uz galvas trīs grozus ar maizi, bet to izknābā putni. Jāzeps sadrūma un pareģoja, ka pēc trim dienām maiznieku nodos bendēm.
FARAONA PILĪ.
Un patiesi, pēc trim dienām Jāzepa pareģojumi piepildījās. Faraons svinēja savu dzimšanas dienu un dzīru laikā atcerējās, ka dzē
rienu devējs viņam aizvien prasmīgi pakalpojis. Tāpēc faraons tam piedeva pārkāpumu un atkal pasniedza pils pagraba atslēgas. Bet pret ceptuves pārzini valdnieks palika nelokāms un nodeva to bendēm.
Diemžēl, kā jau tas palaikam mēdz notikt, dzērienu devējs savā laimē aizmirsa nedienu biedru, kurš viņam bija pareģojis brīvību. Jāzeps vēl divus gadus nosēdēja cietumā un jau atmeta cerības, ka nepateicīgais galminieks kādreiz izpildīs savu solijumu. Un nav iespējams paredzēt, kā izveidotos Jāzepa liktenis, ja savukārt faraonam nebūtu sākuši rādīties sapņi.
Kādu nakti faraons redzēja šādu sapni. No upes izkāpa septiņas treknas govis un ganījās palienes pļavā. Bet tad no upes izkāpa septiņas izkāmējušas govis un aprija treknās. Citu reizi viņš sapnī redzēja, ka no zemes izaug septiņas brangas un skaistas graudu pilnas vārpas, bet tad septiņas tukšas un izkaltušas vārpas aprij brangās.
Savādie sapņi satrauca faraonu. No visas Ēģiptes viņš saaicināja visviedākos pareģus un zintniekus, kuri bija lietpratēji sapņu iztulkošanā. Bet tie tikai grozīja galvas, apspriedās savā starpā un ķīvējās, līdz beidzot noplātīja rokas un atziņas dievišķīgajam valdniekam, ka nespējot atminēt sapņos apslēpto nozīmi.
Faraons sadrūma, un visā pilī valdīja nomākts garastāvoklis. Un tikai tad dzērienu devējs atcerējās Jāzepu. Paredzēdams izdevību iemantot vēl lielāku faraona labvēlību, viņš pastāstīja par jauno ebreju, kurš viņam kādreiz cietumā tik trāpīgi pareģojis nākotni.
Faraona sirdī atdzima jauna cerība. Ne mirkli nekavēdamies, viņš lika atvest Jāzepu. Kad cietumnieks, kurš bija apcirpis matus un ieģērbies tīrās drānās, faraona priekšā nometās uz sejas zemē, valdnieks viņu nepacietīgi uzrunāja:
«Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu.»
Jāzeps vērīgi noklausījās valdnieka sapņus par treknajām un liesajām govīm un tāpat arī par brangajām un izkaltušajām vārpām. Brīdi padomājis, viņš paziņoja, ka Ēģipte pieredzēšot septiņus auglīgus gadus, pēc kuriem nākšot septiņi sausuma un bada gadi. Taču viņš neapmierinājās tikai ar sapņa izskaidrošanu, bet vēl ieteica faraonam, lai tas nekavējoties ieceltu gudru pārvaldnieku, kurš pārticības gados klētīs sakrātu vienu piekto daļu gadskārtējās ražas, lai tad posta laikā novērstu trūkumu.
Faraonam šis padoms iepatikās. Domīgi viņš nolūkojās izskatīgā jaunekļa atklātajā sejā, un prātā,viņam iešāvās doma, ka tepat, raugi, jau arī ir paša likteņa izredzētais vīrs. Faraons tūdaļ iecēla Jāzepu par pārvaldnieku, nododams tā rokās visas valsts vadību. Jo tikai ar bargiem līdzekļiem bija izpildāms saimnieciskais plāns, kurš prasīja uzlikt smagu nodevu nastu kā feodālajiem zemes īpašniekiem, tā arī trūkumā dzīvojošiem zemniekiem.
Jāzepam bija trīsdesmit gadu, kad viņš pēkšņi no dziļa posta izvirzījās pašās sekmju un labklājības virsotnēs. Pēc četrpadsmit verdzības gadiem viņš kļuva par savu kādreizējo kungu pavēlnieku un labo roku faraonam, kuru Ēģiptē godināja kā dievu.