Saskaņā ar galma rituālu Jāzepam varu nodeva ārkārtīgi svinīgā ceremonijā. Zelta tronī sēdēdams, faraons viņam pasniedza augstā amata, atribūtus: zelta gredzenu, dārgu kaklarotu un greznu apmetni. Un pēc tam svinīgi paziņoja:
«Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē.»
Tajā pašā dienā viss galms kaujas ratos, kuros bija iejūgti ugunīgi rumaki, aizauļoja uz templi. Jāzeps kā valsts pārvaldnieks kavalkādē ieņēma otro vietu, tūlīt aiz faraona, un, kad viņš tā traucās pa ielām, heroldi aicināja tautu krist ceļos jaunā oligarha priekšā. Templī faraons piešķīra Jāzepam ēģiptiešu vārdu, nosaukdams viņu par Safnat-Paneahu, kas burtiskā tulkojumā nozīmē: «dievs teic, lai viņš dzīvo». Bez tam faraons izprecināja Jāzepam Onas pilsētas (grieķiski: Hēliopole) ietekmīgā priestera Potifara meitu, tādā kārtā nodrošinādams viņam varenās priesteru kastas atbalstu.
JĀZEPS VALDA PĀR ĒĢIPTI.
Septiņos labas ražas gados Jāzeps apbraukaja visu valsti, lai personīgi pārbaudītu,» kā tiek izpildītas viņa pavēles. Noliktavas līdz malām pildījās ar kviešiem, bet valstī, neraugoties uz nodevām, bija tāda pārticība, ka ļaudis cildināt cildināja jauno pārvaldnieku. Laime viņam uzsmaidīja arī ģimenes dzīvē, jo laulātā draudzene Ase- neta viņam dzemdēja divus dēlus — Manasi un Efraimu.
Tad saskaņā ar Jāzepa pareģojumu uznāca sausuma un bada gadi ne tikai Ēģiptē, bet arī visās kaimiņu zemēs. Ļaudis cieta badu, bet, kad viņi lūdza faraonu, lai tas liktu atvērt tiem noliktavas, valdnieks tos sūtīja pie Jāzepa.
Kā saprātīgs saimnieks Jāzeps izpildīja ļaužu lūgumus, taču labību neizdalīja par velti. Sākumā par to vajadzēja maksāt naudā, bet, kad tās vairs nebija, cilvēki pārdeva zirgus, aitas, vēršus, ēzeļus, lai tikai paglābtos no bada. Beidzot tie zaudēja zemi un paši atdeva sevi verdzībā. Tādā kārtā pēc septiņiem posta gadiem visa zeme kopā ar tās arājiem kļuva par faraona nedalītu īpašumu. 'Vienīgi priesteri saglabāja savas bagātības, jo faraons, rēķinādamies ar viņu ietekmi, bija atļāvis labajos gados tiem pašiem rūpēties par labības uzkrāšanu.
Tiklīdz visa zeme bija kļuvusi par faraona īpašumu, Jāzeps sāka to izrentēt, bet tautai paziņoja:
«Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt. Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā daļa jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums ir tīruma sēklai, ir barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem.»
Un ļaudis solījās uzticīgi kalpot faraonam. Kopš tiem laikiem nodibinājās tāda kārtība, ka ēģiptiešu tauta valdniekam atdeva piekto daļu ražas. Bet tā neattiecās uz priesteriem, un tāpēc tie kļuva aizvien bagātāki un viņu vara augtin auga.
JĒKABA DZIMTA CIEŠ BADU.
Sausums bija piemeklējis ari Kānaānu. Padzirdējis, ka Ēģipte var iepirkt kviešus, Jēkabs aizsūtīja savus desmit
dēlus uz faraona zemi pēc labības. Mājās viņš paturēja tikai Benjamīnu, kuru tik ļoti mīlēja, ka negribēja laist projām no sevis.
Braji sakrāva tukšos maisus uz ēzeļiem un devās tālajā ceļā. Ēģiptē viņiem bija jāstājas augstākā amatvīra vaiga priekšā, jo tikai viņš pats personīgi varēja tiem piešķirt labību. Ieraudzījis atnācējus no Kānaānas/Jāzeps piedzīvoja milzīgu satraukumu. Pirmajā acu uzmetienā viņš pazina brāļus, kuri bija viņu kādreiz pārdevuši par divdesmit sudraba gabaliem. Taču viņš tiem neatklājās un sarunājās ar brāļiem ar tulka starpniecību.
Tāpat Jāzeps nevarēja atsacīties no prieka viņus pabiedēt. Skaļā balsī viņš brāļus apsūdzēja, ka tie ieradušies Ēģiptē spiegošanas nolūkos, nevis lai iepirktu pārtiku. Pārbijušies brāļi svīda nāves bailēs. Tie visādi .nopūlējās ieskaidrot, ka ieradušies tikai pēc labības, ka viņu vecajam tēvam, kas tos uz šejienes atsūtījis, bijuši divpadsmit dēli, no kuriem jaunākais palicis mājās, bet viens pazudis bez vēsts.
Jāzeps noklausījās viņos ar sarauktu pieri un neizrādīja, cik ļoti viņu saviļņojusi vēsts, ka Jēkabs un Benja- mīns ir dzīvi. Izlikdamies sadusmots, viņš vēl aizvien apvainoja brāļus spiegošanā un paziņoja, ka tikai vienu no viņiem atlaidīšot uz mājām, lai tas atvestu jaunāko brāli par pierādījumu, ka viss stāstītais ir patiesība. Neuzklausīdams brāļu zvērestus un lūgumus, Jāzeps izsauca sardzes vīrus un lika visus aizvest uz cietumu.
Taču pēc trim dienām viņam kļuva brāļu žēl, un viņš nolēma spriedumu mīkstināt. Licis atvest brāļus vēlreiz pie sevis, viņš paziņoja, ka pārdošot tiem labību un atļaušot atgriezties Kānaānā, tikai vienu paturēdams par ķīlnieku tam, ka viņi atvedīs jaunāko brāli.
Neiedomādamies, ka ēģiptiešu augstmanis saprot ebreju valodu, Jēkaba dēli sāka savā starpā žēloties, ka viņus pelnīti ķer dieva sods par kādreiz brālim nodarīto pārestību. Tādā kārtā Jāzeps uzzināja, ka viņi nožēlo savu vainu un patiesībā nemaz nav ļauni cilvēki. Un Jāzepu pārņēma tāds aizkustinājums, ka viņam vajadzēja iziet blakus istabā, lai tur vientulībā izraudātu savas sirds mokas un neaprimušo ilgošanos pēc tuviniekiem. Norausis asaras, viņš apvaldīja savas jūtas un lika brāļiem piepildīt maisus ar labību, bet Simeonu aizvest uz cietumu kā ķīlnieku. Slepenībā viņš pavēlēja naudu, ko brāļi bija samaksājuši par labību, ielikt, tiem neredzot, maisos, lai ar to pārbaudītu viņu godīgumu.