Jēkaba dēli devās atceļā uz Kānaānu, vezdami ar kviešu maisiem apkrautos ēzeļus. Pa ceļam viņi apstājās pārnakšņot kādā iebraucamā vietā. Atraisot maisus, lai pabarotu ēzeļus, viņi tajos atrada savu naudu, ko bija samaksājuši par labību. Pārliecībā, ka notikusi kāda kļūda, viņi nosprieda šo naudu atmaksāt, kad nākamo reizi ieradīsies Ēģiptē.
Taču tas nenotika tik drīz, un. Simeons jau zaudēja cerības, ka izkļūs no cietuma, jo Jēkabs neparko pasaulē negribēja šķirties no Benjamīna. Pēc Jāzepa zaudēšanas viņš dzīvoja vienās bailēs, ka varētu zaudēt arī visjaunāko dēlu, kurš vecumā viņam bija vienīgais iepriecinājums. Nelīdzēja ne pierunās, ne ierunas, un pat ne Rūbena apgalvojums, ka pēdējais ļaušot nonāvēt savus divus dēlus, 'ja no Ēģiptes neatgriezīšoties kopā ar Benjamjnu. Jēkabs bija nelokāms, un brāļi nolēma otro reizi uz Ēģipti vairs nedoties, jo baidījās bez Benjamīna rādīties ēģiptiešu augstmanim.
Drīz vien tomēr pārtika izbeidzās un trūkums atkal sāka žņaugt dzimtu. Jēkabam vairs nebija citas izejas: ar smagu sirdi viņam vajadzēja brāļiem līdzi sūtīt arī Ben- jamīnu. Lai pielabinātu ēģiptiešu augstmani, Jēkabs viņam kā dāvanu aizsūtīja maķenīt balzama un medus, garšvielas, mirres, riekstus un mandeles. Tāpat viņš dēliem piekodināja atmaksāt naudu, kura neizprotamā kārtā bija iekļuvusi maisos.
Brāļi devās uz Ēģipti, sagaidīdami visļaunāko, bet Jāzeps, ieraudzījis Benjamīnu, uzņēma viņus laipni. Viņš pavēlēja pavāriem sagatavot dzīres, bet pašus ciemiņus nodeva nama pārrauga gādībā, lai tie varētu noskalot ceļa putekļus. Brāļi izmantoja šo gadījumu un gribēja atmaksāt maisos atrasto naudu. Taču, viņiem par pārsteigumu, kalpotājs negribēja naudu pieņemt, sacīdams:
«Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.»
Brāļi atviegloti uzelpoja un drīz vien pieredzēja arī citu iepriecinājumu, jo nama pārraugs atveda no cietuma Simeonu un iedeva viņam tīras drēbes, lai arī Simeons varētu piedalīties dzīrēs.
Pilī brāļi līdz zemei paklanījās ēģiptiešu augstmanim un pasniedza tam Jēkaba atsūtītās dāvanas. Jāzeps apsveica viņus, aplūkoja dāvanas un apvaicājās par tēva veselību. Bet, paskatoties uz savu brāli Benjamīnu, viņu pārņēma tāda aizgrābtība, ka viņš tikai ar pūlēm novaldīja asaras. Cik vien aši spēdams, Jāzeps izgāja blakus istabā, lai tur vienatnē izraudātos. Pēc tam, nomazgājis muti un atgriezies dzīru zālē, viņš lika celt cienastu galdā.
Dzīru laikā Jāzeps rūpējās, lai jaunajam Benjamīnam pasniegtu vislabākos un lielākos kumosus. Un pie galda drīz vien valdīja tāda jautrība, ka visi pamatīgi apskurba.
JĀZEPS VELREIZ PĀRBAUDA BRĀĻUS.
Nākamajā dienā-Jāzeps nama pārraugam pavēlēja, lai tas atkal katram brālim maisā paslēpj naudu, bet—Benjamīna maisā teica ielikt vēl sudraba vīna kausu, pēc kura pats vairākkārt bija zīlējis nākotni.
Kolīdz Jēkaba dēli ar saviem nastu ēzeļiem atradās ārpus pilsētas, Jāzeps tiem pakaļ nosūtīja miesas sargus. Brāļiem aiz šausmām pamira sirds, kad viņus ielenca bruņoti karavīri kaujas ratos. Sardzes priekšnieks ar bargu seju piegāja pie viņiem, pārmezdams, ka tie nozaguši pārvaldnieka sudraba kausu. Brāļi, protams, dedzīgi to noliedza un, būdami ar mieru, lai viņus pārmeklē, teica:
«Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.»
Bet sardzes priekšnieks paziņoja, ka viņš aizvedīšot uz cietumu tikai zagli. Un, visiem par lielu brīnumu, sudraba kausu izvilka no Benjamīna maisa! Jēkaba dēli izmisumā saplosīja savas drēbes un apraudāja savu posta likteni. Bet šajā brīdī tie atkal nepārprotami apliecināja savu godīgumu, ko Jāzeps bija gribējis pārbaudīt. Viņi nolēma nepamest Benjamīnu nestundā un kopā ar jaunāko brāli atgriezās Ēģiptes galvaspilsētā.
Pilī brāļi metās Jāzepam pie kājām, lūgdamies, lai viņš tos patur verdzībā kopā ar Benjamīnu. Taču ēģiptiešu augstmanis negribēja pieņemt viņu upuri un palika pie sava, ka sods jāizcieš tikai Benjamīnam. Tad priekšā iznāca Jūda un droši sacīja: «Ak kungs! Tu vaicāji mums par mūsu tēvu. Tas ir jau ļoti vecs, un, ja mēs atgriezīsimies bez viņa.mīļotā bērna, viņš nomirs aiz bēdām. Apžēlojies par mūsu tēvu, atlaid Benjamīnu brīvē un viņa vietā paturi par vergu mani, bet es tev uzticīgi kalpošu līdz sava mūža pēdējai dienai.»
Redzēdams, ka viņa pusbrāļi ir krietni ļaudis, Jāzeps vairs nespēja slēpt savas jūtas. Izsūtījis no istabas visus ēģiptiešus, Jāzeps atzinās, kas viņš patiesībā tāds ir. Visa viņa godība mirklī pagaisa, un viņš sāka raudāt tik skaļā balsī, ka tas bija dzirdams visā pilī.
Brāji stāvēja kā pērkona spēriena ķerti. Viņi nemaz nepriecājās, jo bija nobažījušies, vai tikai brālis negribēs atriebties par tam nodarīto pārestību. Taču Jāzeps viņus sirsnīgi noskūpstīja, bet visciešāk apskāva Benjamīnu, savu visjaunāko brāli. Kad Jāzeps bija gana nopriecājies un noslaucījis laimes asaras, viņš paskubinošā balsī teica: «Steidzieties atgriezties pie mana tēva un sakiet viņam: To tev liek teikt tavs dēls Jāzeps: dievs mani ir nolicis par kungu visai Ēģiptes zemei; nāc pie manis un nevilcinies! Tu dzīvosi Gošenes zemē un būsi man tuvu; ir tu, ir tavi bērnu bērni, ir tavi sīklopi, ir tavi liellopi, ir viss, kas tev pieder. Un es apgādāšu tevi tur ar uzturu, jo vēl būs pieci bada gadi, ka tu nekļūsti nabags, nedz tu, nedz tavs nams, nedz kas tev ir.»
Vēsts par neparasto sastapšanos aši kļuva zināma valdnieka pilī. Faraons savā žēlastībā atļāva Jāzepam atvest no Kānaānas visu savu dzimtu un izsūtīt pajūgus, ar ko pārvest mantas.