Jāzeps darīja tā, kā viņa pavēlnieks bija atļāvis. Bez tam viņš devīgi apdāvināja visu savu dzimtu. Vecākajiem brāļiem Jāzeps pavēlēja izsniegt katram divas kārtas drēbju, bet Benjamīnam — piecas kārtas vislabāko drānu un trīs simti sudraba gabalu un tēvam nosūtīja ne tikai drēbes un naudu, bet arī daudz citu Ēģiptes bagātību. Dāvanas sakrāva uz desmit ēzeļiem, bet desmit ēzeļu mātes veda kviešus, kā arī citu pārtiku, lai Jēkaba ļaudīm pārcelšanās laikā nevajadzētu badoties.
Kad dēli atgriezās Kānaānā un izstāstīja tēvam visu faraona galmā pieredzēto, viņš sākumā negribēja ticēt un, tikai ieraugot atvestās dāvanas, atžirga garā. Aiz prieka raudādams, Jēkabs izsaucās:
«Pietiek! Mans dēls Jāzeps vēl ir dzīvs. Es celšos, lai viņu redzētu, pirms mirstu.»
IZRAĒLA DZIMTA APMETAS NĪLAS DELTĀ.
Izraēla dzimta, kas sastāvēja no sešdesmit sešiem cilvēkiem, devās ceļā uz Ēģipti, kur apmetās Gošenes zemē Nīlas deltā. Saņēmis ziņu par tēva ierašanos, Jāzeps kaujas ratos traucās viņam pretim un krita Jēkabam ap kaklu.
«Tagad labprāt gribu mirt,» aizkustinātais sirmgalvis sacīja, «jo esmu tevi redzējis un zinu, ka tu vēl esi dzīvs.»
Pēc tam Jāzeps tēvu un piecus no brāļiem aizveda stādīt priekšā savam labdarim. Pēc viņu lūguma faraons atļāva tiem apmesties Gošenes zemē, bet tad, ar cieņu paskatījies uz sirmo, lepnas pašapziņas pilno Jēkabu, kas stāvēja viņa priekšā, ģērbies platā vilnas apmetnī un ar gana zizli rokā, pajautāja sirmgalvim, cik īsti viņam gadu.
«Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu sirošanas laikos,» sirmgalvis atbildēja un, labo roku pacēlis, svētīja faraonu.
Ganības Gošenes zemē bija leknas un auglīgas. Izraēliešu ienācējiem šeit klājās labi, tālab viņi ātri savairojās. Jēkabs nodzīvoja vēl septiņpadsmit gadu, bet, juzdams tuvojamies savu galu, lūdza Jāzepu, lai tas viņu apbedītu vectēva un tēva kapenēs Makpelas alā Mamres tuvumā. Pirms nāves Jēkabs par savas dzimtas locekļiem uzņēma vēl Jāzepa un ēģiptietes dēlus Manasi un Ēfraimu. Svētījis savus divpadsmit dēlus, no kuriem vajadzēja izaugt divpadsmit izraēliešu ciltīm, Jēkabs pagriezās pret sienu un izlaida garu.
Viņa mirstīgās atliekas pēc ēģiptiešu parašas iebalzamēja. Bēru ceremonijas ilga četrpadsmit dienas, bet pēc tam iestājās septiņdesmit dienu ilgs sēru laiks, kas tika izsludināts visā Ēģiptē. Uz Ābrahāma dzimtas kapenēm Kānaānā devās gara bēru procesija, kurā piedalījās visi faraona augstākie ierēdņi. Šķirstu pavadīja arī apraudā- tājas. Tās tik izmisīgi vaimanāja, ka Kānaānas iedzīvotāji nevarēja vien nobrīnīties, kas gan tas varētu būt par ēģiptiešu augstmani, kuru apglabā viņu zemē.
Jāzeps pieredzēja daudzus mazbērnus un nomira simt desmit gadu vecumā. Pirms nāves viņš izteica kvēlu vēlēšanos, lai izraēliešu tauta, atgriežoties Kānaānā, aizvestu sev līdzi viņa pīšļus un tos apbedītu Jēkaba dzimtas kapos. Arī viņu pēc ēģiptiešu parašas iebalzamēja un guldīja šķirstā.
TAUTAS TEIKSMAS VAI VĒSTURES PATIESĪBAS?
Nostāsts par Jāzepu jau kopš sendienām ir plaši pazīstams un iegājis to tautu folklorā, kuras Bībelē guva vielu savai iztēlei. Un par to nav ko brīnīties, jo šis nostāsts ir tipiska tautas teiksma ar asu fabulu, kas pārbagāta ar daudziem neparastiem notikumiem, un visu vēstījumu apdveš pasakaina, gandrīz vai balādiska pievilcība. Tāpat tā noslēguma morāle atbilst vienkāršā, mūžam pēc taisnīguma alkstošā, nomāktā cilvēka garīgajām vajadzībām.
Taču šajā nostāstā ir vēl kaut kas, par ko nevaram vien nobrīnīties. Tajā mēs nesastopamies ar izteikti ļauniem vai labiem cilvēkiem, melnā vai baltā krāsā ieturētiem raksturiem. Jāzeps jaunībā bija neizturami iedomīgs, tēva izlutināts mīkstčaulis, bet vēlākos dzīves gados, iepazinis ciešanas un neatvairāmas ilgas pēc dzimtās zemes, pārmainījās un kļuva par augstsirdīgu cilvēku. Viņa pusbrāļi dusmās pret Jāzepu izturējās nekrietni, taču, kā vēlāk izrādījās, patiesībā nemaz nebija tādi nelieši. Visu mūžu viņus kremta sirdsapziņas pārmetumi, viņi sirsnīgi mīlēja savu veco tēvu, naudas lietās izturējās godīgi un, kad Benajmīnam draudēja verdzība, nolēma dalīties ar viņu nelaimē, pierādīdami vislielāko pašaizliedzību.
Tik dziļa cilvēka sarežģītās iedabas pazīšana un spēja izprast cilvēku ar visiem tā trūkumiem liecina par lielu, vispārēja barbarisma laikmetā neparastu dzīves gudrību. Ebreju gani, kuri sacerējuši nostāstu par Jāzepu, bija neizglītoti, daždažādu aizspriedumu pilni cilvēki, kuru dzīves veids bija visai skarbs. Un tomēr, mitinādamies mežonīgā, klinšainā stepju apvidū, viņi bija izkopuši sevī savdabīgu jūtu pacilātību un cilvēka dvēseles izpratni, kas tiem dara godu. Protams, mums varētu iebilst, ka nostāsts par Jāzepu būtībā ir slavas dziesma dzimtas solidaritātei, kas tik raksturīga austrumu tautām un tāpēc gluži saprotama un dabiska arī semītiem. Visumā tam varētu piekrist. Taču ir nenoliedzams fakts, ka fabulas risinājumā un raksturu zīmējumā mūs pārsteidz neparasts briedums pasaules lietu vērojumā. Tieši pateicoties šīm iezīmēm, nostāsts par Jāzepa dienām un nedienām aizvien aizkustinājis cilvēku sirdis un saglabājis nevīstošu svaigumu.
Zinātnieki kādu laiku domāja, ka šā Bībeles nostāsta aizsākumi meklējami Palestīnai kaimiņos dzīvojošo tautu literatūrā, kā tas jau vairākkārt bija izrādījies sakarā ar citām Vecās Derības leģendām.