Vienubrīd likās, ka atklātas jau tā pēdas Ēģiptes literatūrā. Tā saukajā Orbineja papirusā tika atšifrēts stāsts «Par diviem brāļiem», kas ir toreizējam laikmetam raksturīga pasaka ar morāli. Tajā ir runa par precētu vīru Anubisu un viņa jaunāko brāli Batu. Batam sievas nav bijis, un viņš strādājis sava vecākā brāļa saimniecībā. Kādu dienu Anubisa sieva gribējusi Batu pavest. Taču jauneklis ar sašutumu noraidījis viņas vilinājumus. Tad netiklā sieviete Batu apsūdzējusi savam vīram, apgalvodama, ka jauneklis to izvarojis un, kad tā mēģinājusi pretoties, viņu smagi piekāvis. Anubiss pārskaities un nogalinājis nevainīgo Batu.
Ēģiptiešu stāsts patiesi atgādina epizodi ar Jāzepu un Potifara sievu. Taču līdzība saskatāma vienīgi šajā notikumā, kas Bībeles nostāstā ir tikai sīks fragments. Ir pat jāšaubās, vai tas maz aizgūts no ēģiptiešu literatūras. Neuzticīgas sievas un laulības pārkāpšanas temats tajos laikos bija ļoti izplatīts un tāpēc atkārtojas daudzu citu seno austrumu tautu nostāstos un droši vien bija sastopams arī Kānaānā, Tāpēc jādomā, ka jaukais nostāsts par Jāzepa dēkām savā nesalīdzināmā savdabībā ir ebreju tautas iztēles auglis.
Bet vai tikai iztēles? Vai nostāsta pamatos nav kāds patiess notikums? Ir taču zināms, ka ievērojami vēstures fakti tautas atmiņā apaug ar teiksmām, turklāt tādā mērā, ka dažkārt grūti atšķirt patiesību rio izdomas. Ar Jāzepa likteni saistītais sižets varbūt ir izdomāts, taču tas neizslēdz iespēju, ka zināms ebreju cilšu atzarojums patiesi apmeties Ēģiptē, kur tam klājies labi. Iespējams, ka šie ieceļotāji bija Jēkabs ar saviem dēliem un ka viens no tiem, vārdā Jāzeps, faraona galmā taisīja žilbinošu karjeru.
Zinātnieki lauza galvas par šiem jautājumiem, bet, tā kā
viņu rīcībā nav nekādu vēsturisku dokumentu, viņiem jāapmierinās ar hipotēžu izvirzīšanu, kuras tiek izstrādātas ar dedukcijas metodes palīdzību. Iesim pa viņu secinājumu pēdām. Tā būs neparasti saistoša ekskursija, jo ļaus mums ielū-
koties to paņēmienu noslēpumos, ar kuru palīdzību zinātnieki rekonstruē vēsturi. Turklāt tas ļaus mums izjust zināmu estētisku gandarījumu, kādu gūst saprāts gadījumos, kad no atsevišķām zināšanu drupačām loģisku secinājumu ceļā tiek atrisinātas problēmas.
Eģiptes pārvaldnieka svinīga iecelšana amata. Kapakmeņa bareljefs
Telelamarnā.
izdarot ļoti darbietilpīgas aplēses, kuras mēs šeit neizklāstīsim, jo tās ir pārāk sarežģītas, zinātnieki nonāca pie pārliecības, ka Jēkabs dzīvojis 250 gadu pēc Ābrahāma. Jāzepa piedzīvojumi tādā gadījumā būtu risinājušies 17. gadsimtā pirms m. ē. Atsevišķu zinātnieku fiksētais laika posms svārstās starp 1730. un 1630. gadu pirms m. ē. īsi pirms tam Ēģipte bija pārdzīvojusi vētraināko posmu savā ilgajā vēs-
furē. Ap 1780. gadu valsti satricināja revolucionāras jukas. Sacēlās apspiestā tauta: zemnieki, amatnieki, kareivji un plašajos feodālajos īpašumos nodarbinātie vergi. Nomāktās masas uz kādu laiku sagrāba savās rokās pat valsts stūri. Lielās katastrofas sekas bija manāmas vēl ilgi, un 17. gadsimtā pirms m. ē. Ēģipte bija nespēka paralizēta zeme.
Sajā politiska pagrimuma brīdī valsti satricjnāja jauna, vēl briesmīgāka nelaime. No austrumiem kā drausmīga negaisa tūce* uzmācās svešu karotāju pulki un līdzīgi kalnu lavīnai nobruka pār zemi. Metāla bruņās iekaltie un ar gariem zobeniem bruņotie iebrucēji -zibens ātrumā traucās bruņotos kaujas ratos, kuros bija iejūgti zirgi. Ēģiptieši pirmo reizi sastapās ar šo jauno karošanas veidu, un putu lēkšķēm klātie zirgi un asām pīķu smailēm bruņotie rati izraisīja viņu rindās lielu apjukumu. Ēģiptiešu kareivji cīnījās kā kājinieki, turklāt gandrīz kaili; iekams viņi paguva pielietot savus šķēpus, lingas un lokus, viņus jau mīdīja zirgi un šķaidīja kaujas ratu riteņi. Viņi vienkārši nespēja pretoties uzbrucēju straujajai kaujas darbībai. Gadsimtos nepārspētā ēģiptiešu varenība tika samalta putekļos, un faraonu godība nodzisa gandrīz uz divi simti gadiem.
Sie iebrucēji bija hiksosi. Viņu vadoņi piesavinājās visus faraonu ārējos atribūtus un noturējās pakļautajā Ēģiptē pie varas ap 150 gadu, ar uguni un zobenu noslāpēdami jebkuru pretestības izpausmi. Tiesa, hiksosi okupēja tikai Lejas- ēģipti ar Nīlas deltu, bet Augšēģiptes provinciālie valdnieki kļuva par viņu vasaļiem un maksāja lielas nodevas.
Jauno Ēģiptes pavēlnieku galvaspilsēta bija Avarisa, kas atradās deltas austrumdaļā.
Hiksosu nosaukums tiek iztulkots dažējādi: agrāk domāja, ka šis vārds nozīmē «tuksneša virsaiši» vai «ganu ķēniņi». Pēdējo pētījumu rezultātā zinātnieki tomēr vienojušies, ka tas drīzāk tulkojams kā «svešzemju pavēlnieki». Hiksosi bija semīti un runāja valodā, kas droši vien bija radnieciska ebreju valodas sākotnējām attīstības formām. No uzrakstiem uz skarabejiem mums zināms, ka viņu virsaišiem bija tipiski semītiski vārdi, piemēram, Anaters, Hians, Jakobers. Pastāv tomēr domas, ka hiksosi ir bijuši tikai skaitliski neliels iebrucēju virsslānis, bet karotāju masu veidoja nedisciplinēts, pie dažādām tuksneša un kalnu ciltīm piederošs juceklīgs pūlis, kas sastāvēja no laupītājiem, piedzīvojumu meklētājiem un klaidoņiem, kuri piederējuši pie visdažādākajām rasēm un runājuši daždažādās valodās. Tās bija mežonīgas, pēc laupījuma un asinīm alkstošas padibenes, kas pārplūdināja Ēģipti līdzīgi siseņu bariem.