Liekas, ka hiksosu iebrukumu izraisīja lielas etniskas pārmaiņas, kas tajā laikā notika Mezopotāmijā, šajā nemierīgajā tautu kausējamā katlā. Otrajā tūkstošgadē pirms m. ē. no ziemeļiem šeit ielaužas Āzijas huritu ciltis, kas semītu tautas, tai skaitā arī Hiksosus, atspieda uz Sīriju un Palestīnu. Arheoloģiskie izrakumi Jērikā liecina, ka šo seno pilsētu uz kādu laiku bija ieņēmuši hiksosi. Tāpēc iespējams, ka Ēģiptes iekarotāji tolaik valdījuši arī pār Palestīnas tautām.
Tagad rodas jautājums: kas kopīgs visiem šiem notikumiem ar Jāzepu un viņa ģimeni? Zinātnieki šodien ir vienis prātis, ka septiņdesmit izraēliešu emigrācijā uz Ēģipti iekrīt hiksosu laikmetā. Jādomā, ka Jēkaba dzimta ļāvās vispārējam uzbrukuma vilnim vai arī tā ieradās Ēģiptē pēc tam, kad hiksosi to jau bija ieņēmuši. Tur izraēliešus viesmīlīgi uzņēma, jo viņi bija tuvu rada iekarotājiem, kuriem bija svarīgi, lai pakļautajā zemē apmestos pēc iespējas vairāk aziātu. Ebreju vēsturnieks Jozefs Flāvijs runā par hiksosiem kā par saviem priekštečiem, bet ēģiptiešu teksti no 16. gadsimta pirms m. ē. stāsta par kānaāniešu klejotāju ciltīm, kuras apmetušās Ēģiptē.
Uz šāda politiska fona daudzas apšaubāmas lietas Bībelē gūst loģisku izskaidrojumu. Vispirms šeit jāmin Jāzepa izvirzīšana valsts pārvaldnieka amatā. Grūti ticēt, ka normālos apstākļos ēģiptieši augstajā amatā būtu gribējuši izvirzīt kādu no aziātiem, kurus viņi nicināja. 1. Mozus grāmatas 46. nodaļas 34. pantā par ebrejiem mēs burtiski lasām: «… jo ēģiptiešiem lopu gani ir nicināmi.» Bet ir pats par sevi saprotams, ka faraonu troni sagrābušie hiksosi, neuzticēdamies vietējiem iedzīvotājiem, vairāk paļāvās uz rases un valodas ziņā radnieciskajiem aziātiem, kas bija šurp atceļojuši' no Kānaānas. Reizēm pat ēģiptiešu cilmes faraoni piekopa līdzīgu politiku vadošo kadru izvēlē. Faraons Ehnatons (1377.—1352. g. pirms m. ē.), saules dieva Atona pielūdzējs un monoteisma ieviesējs Ēģiptē, izcīnīja sīv.u cīņu ar tradicionālajam dievam Amonam uzticīgo priesteru, aristokrātijas un pat plašāko tautas masu opozīciju. Šādā situācijā viņš izvēlējās sev līdzstrādniekus no apspiestajiem slāņiem, kuriem vairāk varēja uzticēties. Kāda viņa augstmaņa kapenēs atrasts šāds uzraksts:
«No tēva un mātes puses es biju zemas kārtas cilvēks, taču ķēniņš mani nostatīja uz kājām. Viņš ļāva man pacelties augšup… es biju cilvēks bez īpašuma, bet viņš savā devībā sniedza dienišķo iztiku man, kuram agrāk vajadzēja ubagot maizes kumosu.»
Telelamarnā (Ehnatona galvaspilsētas drupas) atrasts sar- kofāgs, kurš pieder kādai Ehnatona amatpersonai. Šā cilvēka vārds bija Nehems, un viņš bija aziāts. Bet šā paša faraona vezīrs Janhams galmā kļuva par visvarenu cilvēku, lai gan piederēja pie semītu rases.
No šiem faktiem varam secināt, ka Jāzepa spējā izvirzīšanās nebija nekas neiespējams. Turklāt viņš pārvaldīja Ēģipti, pielietodams iekarotājiem raksturīgo spaidu politiku. Izmantodams septiņus bada gadus, viņš labību neizdalīja vis par velti, bet lika par to maksāt ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem, vēlāk jau ar zemi un beigās pat ar personīgo brīvību. Tādā kārtā viņš neatkarīgajiem zemniekiem atņēma to īpašumu, pašus padarīdams par vergiem, reizē vājinādams arī lielo zemes īpašnieku kārtu. Visa zeme un tās apstrādātāji pārgāja faraona īpašumā. Droši vien kopš šā laika Ēģiptē sākās dzimtniecības un faraona neierobežotas varas sistēma. No šā likteņa paglābās vienīgi priesteri, jo savos lielajos zemes īpašumos viņi paši vāca pārtikas krājumus, bet hiksosi, rēķinādamies ar viņu ietekmi, neiedrošinājās to aizkavēt. Tātad Jāzepa darbība Ēģiptē izraisīja dziļu ekonomisku revolūciju ar tālu ejošām sekām.
Mēs jau esam pieminējuši, ka Ēģipte savā vēsturē pieredzējusi vairākas asiņainas revolūcijas. To piemiņa bija dzīva apspiestajās tautas masās. Tiešais sacelšanās cēlonis bija bads, kas regulāri atkārtojās ik pēc vairākiem gadiem. Par tautas nemieru vētraino raksturu mums stāsta kāds ēģiptiešu bagātnieks, vārdā Ipuvers. Viņa stāstījumā, starp citu, sastopam šādu izteikumu: «Nabags sagrāba bagātības, un tam, kas agrāk nespēja sev nopirkt sandales, tagad pieder liela manta.» Citur lasām: «Augstmaņu bērnus nosit, triecot pret mūri, visi bēg prom no pilsētas… Tas, kurš agrāk nezināja, kur nolikt galvu, tagad iedzīvojies gultā; kam nebija laivas, tas tagad ir kuģa īpašnieks; kuram nebija maizes kumosa, tagad sagrābis klētis… kas agrāk nabadzības dēļ gulēja bez sievietes, tas tagad viegli iegūst dižciltīgu dāmu.» Un beidzot vēl viens, visai izteiksmīgs citāts: «Valdnieka galvaspilsētu ieņēma stundas laikā. Nabagie sagūstīja ķēniņu. Galminiekus padzina no ķēniņa namiem. Ierēdņus nogalināja, un tiem atņēma dokumentus.»
Hiksosu faraonam šīs Ēģiptes revolucionārās tradīcijas, bez šaubām, bija zināmas, un tāpēc viņš baidījās, ka jauna tautas sacelšanās varētu satriekt viņa varu, jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija svešs un nīstams despots. Tādēļ, kad parādījās Jāzeps ar savu saprātīgo plānu gaidāmā bada posta novēršanai, viņu apsveica kā debesu sūtni. Ar to izskaidrojama viņa visvarenība galmā, kā arī daudzie faraona labvēlības apliecinājumi.
Skeptiķis šeit varētu iebilst, ka visa šī veiklā secinājumu struktūra balstās tikai uz dažiem visai lakoniskiem Bībeles izteicieniem un galvenokārt uz pieņēmumiem, jo nepavisam nav galīgi pierādīts, ka izraēlieši apmetušies Ēģiptē hiksosu valdīšanas laikā. Bībeles hronoloģija vēl aizvien ir ļoti problemātiska, tāpēc nav pilnīgi droši nosakāms, kad īsti Jēkabs un viņa dzimta ieceļojuši Ēģiptē. Tas varēja notikt tiklab pirms hiksosu iebrukuma, kā arī pēc viņu padzīšanas.