Atbildi uz šīm šaubām sniedz spīdošā Bībeles tekstu analīze, kuru izdarījis franču ēģiptologs Pjers Montē savā grāmatā «Ēģipte un Bībele». Franču zinātnieks nonāk pie šādām atziņām.
Kā mums jau zināms, Jēkabs apmetās Gošenes zemē, kas atrodas austrumos no Nīlas deltas. Jāzeps kā faraona valsts pārvaldnieks, protams, dzīvoja galvaspilsētā. Uzzinājis, ka viņa dzimta ieradusies Ēģiptē, Jāzeps nekavējoties iesēdās kara ratos un steidzās sastapties ar tēvu. Pēc tam viņš atgriezās pie faraona, lai ziņotu valdniekam par savu braucienu. No Bībeles teksta redzams, ka šie notikumi sekojuši cits citam ļoti īsā laikā, varbūt pat vienā dienā.
1. Mozus grāmatas 45. nodaļas 10. pantā Jāzeps apsola tēvam, ka tas dzīvošot Gošenes zemē, tātad viņa tuvumā. No tā secināms, ka galvaspilsētai, kurā uzturējās Jāzeps, vajadzēja atrasties netālu no Gošenes zemes, t. i., pašā deltā. Tā nekādā ziņā nevarēja būt Memfisa, Fajuma vai Tēbas, jo šīs pilsētas atradās pārāk tālu no Gošenes, un tādā gadījumā Jāzepa ceļojumam vajadzēja ilgt vairākas dienas. Turklāt, kā norāda franču ēģiptologs Maspero, Ēģiptē piemērotu ceļu trūkuma dēļ tālākiem braucieniem nekad nelietoja kaujas ratus, bet gan ceļoja ar laivām pa galveno satiksmes artēriju Nīlu.
Iepriekš minētie apstākļi ir it kā ceļrāži, kas visi pavērsti hiksosu galvaspilsētas Avarisas virzienā. Šodien mums jau zināms, ka Avarisa atradusies Nīlas deltā, jo tās drupas, kurās atrasts daudz hiksosu spiedogu, atraktas netālu no mūsdienu Sanelhagaras ciema. Bet, ja Jāzeps kā valsts pārvaldnieks uzturējies Avarisā, tad atkrīt visas šaubas: viņš noteikti dzīvojis hiksosu valdīšanas laikā. Vēlāks laika periods uzskatāms par pilnīgi izslēgtu, jo pēc iebrucēju padzīšanas XVIII dinastijas ēģiptiešu faraoni galvaspilsētu pārcēla uz Tēbām. Kā redzam, hiksosu teorija balstās uz visai solīdiem pamatiem, un tāpēc šodien to atzīst daudzi zinātnieki.
Bībeles nostāstā lasītāju pārsteidz vēsturiskā precizitāte, ar kādu runāts par ēģiptiešu parašām. Tas vispirms attiecas uz apbedīšanas rituāliem pēc 'Jēkaba un Jāzē'pa nāves. Viņu mirstīgās atliekas balzamētas četrdesmit dienas, bet mūmijas ieliktas koka šķirstā. Jau Hērodots zināja stāstīt, ka balzamēšanas process Ēģiptē ildzis četrdesmit dienas, un to, starp citu, apstiprina arī valdnieku un augstmaņu kapenēs atrasto papirusu teksti.
Atcerēsimies vēl, ka Jāzeps ticis apcirpts, pirms viņu veda pie faraona. Sis fakts, kas pats par sevi liekas nenozīmīgs, ir svarīgs tajā ziņā, ka arī tas liecina par ēģiptiešu parašu labu pazīšanu. Lieta tāda, ka Ēģiptē nevienam nebija atļauts nēsāt bārdu, jo tā bija vienīgi faraonu privilēģija (starp citu, tie piekarināja sev mākslīgu bārdu). Jāzeps, būdams ebrejs, droši vien bija ataudzējis bārdu, un tāpēc viņu apcirpa atbilstoši galma etiķetei.
Tāpat ir ar Jāzepa svinīgo ievadīšanu valsts pārvaldnieka amatā. Bībelē aprakstītā ceremonijas norise atbilst tam, ko esam uzzinājuši no papirusu tekstiem un attēliem uz kapeņu sienām. Jaunā amatpersona no faraona rokām kā sava amata zīmi saņēma dārgu kaklarotu, greznas drēbes, kā arī sievu no augstdzimušo kārtas. Svinīgu gājienu laikā viņš brauca zeltītos kaujas ratos tūlīt aiz faraona. Pēc hiksosu padzīšanas ēģiptieši turpināja izlietot zirgus, tādēļ arī aprakstītais ceremoniāls saglabājās Ēģiptē.
Bībeles nostāstam raksturīgs ir tas, ka arī tajā minētie vārdi ir tīri ēģiptiski. Faraons Jāzepu nosauca par «Safnat- Paneahu», kas nozīmē «dievs teic: lai viņš dzīvo». Viņa sievas vārds bija Asnāte vai Aseneta, t. i., «dievietei Netai piederošā» (dieviete Neta tika godināta Nīlas deltā), bet Pu- tifars jeb Potifars radies no sakropļota «Pa-di-pa-Re» — «(tas), kuru devis (dievs) Ra».
Beidzot vēl jāpiemin, ka nostāstā par Jāzepu mēs redzam lieliskas zināšanas Ēģiptes topogrāfijā. Tur minētās ziņas jauj viegli nosacīt Gošenes zemes atrašanās vietu, bet netieši izsecināma pat galvaspilsēta, kurā dzīvojis Jāzeps.
Ar vārdu sakot, reālijas, kuras izlietotas ēģiptisko dekorāciju veidošanai, sekmīgi izturējušas mūsdienu zinātnes pārbaudi. Nebūtu vērts šodien krustot šķēpus par to, vai Jāzeps ir bijis vēsturiska persona, bet nav nekādu šaubu, ka nostāsts par viņu radies pašā Ēģiptē. Tā autori bijuši cilvēki, kuri Ēģipti pazinuši tik labi, ka viņiem tur katrā ziņā vajadzēja nodzīvot ilgāku laiku. Un šis apstāklis savukārt apstiprina faktu, ka kāds no ebreju tautas nozarojumiem — varbūt tā bija Jēkaba dzimta — patiesi apmeties Nīlas deltā, auglīgajā Gošenes zemē.
Nav pat izslēgts, ka Bībeles nostāstā atbalsojas vēsturisks fakts, ka viens no ebrejiem, vārdā Jāzeps, faraona galmā ieņēmis augstu amatu. Ap viņa personu vēlāk savijušās teiksmas, ko radījuši ebreji, lepodamies ar savu izcilo priekšteci.*
Ja tomēr tas tā bijis, tad rodas jautājums, kāpēc Jāzeps nav pieminēts nevienā no ēģiptiešu hronikām. Parasti tās ir ļoti sīkas un izsmeļošas, bet semīts Ēģiptes valsts pārvaldnieka amatā — tas ir pārāk svarīgs notikums, lai to noklusētu. Šāds robs ēģiptiešu historiogrāfijā šķita aizdomīgs un izraisīja šaubas, vai Jāzeps maz bijis vēsturiska persona.
Šeit tomēr tika piemirsts kaut kas visai svarīgs. Ēģiptieši tik ļoti ienīda hiksosus, ka iznīcināja visu, kas vien atgādināja to valdīšanas laiku. Hronisti noklusē pat hiksosu okupācijas periodu, kas Ēģiptes valstij nesa ciešanas un pazemojumus. Ieraksti hronikās ar 1730. gadu pirms m. ē. pēkšņi aptrūkst un atkal parādās tikai pēc 1580. gada pirms m. ē. 150 gadu ilga vēstures perioda izsvītrojums nenovēršami skāra arī Jāzepu, kurš bija hiksosu politikas akls realizētājs un ar savu rīcību izraisīja dziļas, ēģiptiešu vidū visai nepopulāras ekonomiskas pārmaiņas. Jāzepa politikas sekas vēlāk sāpīgi ķēra pašus izraēliešus, kuri pēc viņa nāves vēl ilgi dzīvoja Gošenes zemē.*