Выбрать главу

Atbildi uz šīm šaubām sniedz spīdošā Bībeles tekstu ana­līze, kuru izdarījis franču ēģiptologs Pjers Montē savā grā­matā «Ēģipte un Bībele». Franču zinātnieks nonāk pie šādām atziņām.

Kā mums jau zināms, Jēkabs apmetās Gošenes zemē, kas atrodas austrumos no Nīlas deltas. Jāzeps kā faraona valsts pārvaldnieks, protams, dzīvoja galvaspilsētā. Uzzinājis, ka viņa dzimta ieradusies Ēģiptē, Jāzeps nekavējoties iesēdās kara ratos un steidzās sastapties ar tēvu. Pēc tam viņš at­griezās pie faraona, lai ziņotu valdniekam par savu brau­cienu. No Bībeles teksta redzams, ka šie notikumi sekojuši cits citam ļoti īsā laikā, varbūt pat vienā dienā.

1. Mozus grāmatas 45. nodaļas 10. pantā Jāzeps apsola tēvam, ka tas dzīvošot Gošenes zemē, tātad viņa tuvumā. No tā secināms, ka galvaspilsētai, kurā uzturējās Jāzeps, va­jadzēja atrasties netālu no Gošenes zemes, t. i., pašā deltā. Tā nekādā ziņā nevarēja būt Memfisa, Fajuma vai Tēbas, jo šīs pilsētas atradās pārāk tālu no Gošenes, un tādā gadījumā Jāzepa ceļojumam vajadzēja ilgt vairākas dienas. Turklāt, kā norāda franču ēģiptologs Maspero, Ēģiptē pie­mērotu ceļu trūkuma dēļ tālākiem braucieniem nekad nelie­toja kaujas ratus, bet gan ceļoja ar laivām pa galveno sa­tiksmes artēriju Nīlu.

Iepriekš minētie apstākļi ir it kā ceļrāži, kas visi pavērsti hiksosu galvaspilsētas Avarisas virzienā. Šodien mums jau zināms, ka Avarisa atradusies Nīlas deltā, jo tās drupas, ku­rās atrasts daudz hiksosu spiedogu, atraktas netālu no mūs­dienu Sanelhagaras ciema. Bet, ja Jāzeps kā valsts pārvald­nieks uzturējies Avarisā, tad atkrīt visas šaubas: viņš noteikti dzīvojis hiksosu valdīšanas laikā. Vēlāks laika periods uz­skatāms par pilnīgi izslēgtu, jo pēc iebrucēju padzīšanas XVIII dinastijas ēģiptiešu faraoni galvaspilsētu pārcēla uz Tēbām. Kā redzam, hiksosu teorija balstās uz visai so­līdiem pamatiem, un tāpēc šodien to atzīst daudzi zi­nātnieki.

Bībeles nostāstā lasītāju pārsteidz vēsturiskā precizitāte, ar kādu runāts par ēģiptiešu parašām. Tas vispirms attiecas uz apbedīšanas rituāliem pēc 'Jēkaba un Jāzē'pa nāves. Viņu mirstīgās atliekas balzamētas četrdesmit dienas, bet mūmijas ieliktas koka šķirstā. Jau Hērodots zināja stāstīt, ka balzamē­šanas process Ēģiptē ildzis četrdesmit dienas, un to, starp citu, apstiprina arī valdnieku un augstmaņu kapenēs atrasto papirusu teksti.

Atcerēsimies vēl, ka Jāzeps ticis apcirpts, pirms viņu veda pie faraona. Sis fakts, kas pats par sevi liekas nenozīmīgs, ir svarīgs tajā ziņā, ka arī tas liecina par ēģiptiešu parašu labu pazīšanu. Lieta tāda, ka Ēģiptē nevienam nebija at­ļauts nēsāt bārdu, jo tā bija vienīgi faraonu privilēģija (starp citu, tie piekarināja sev mākslīgu bārdu). Jāzeps, būdams ebrejs, droši vien bija ataudzējis bārdu, un tāpēc viņu ap­cirpa atbilstoši galma etiķetei.

Tāpat ir ar Jāzepa svinīgo ievadīšanu valsts pārvaldnieka amatā. Bībelē aprakstītā ceremonijas norise atbilst tam, ko esam uzzinājuši no papirusu tekstiem un attēliem uz kapeņu sienām. Jaunā amatpersona no faraona rokām kā sava amata zīmi saņēma dārgu kaklarotu, greznas drēbes, kā arī sievu no augstdzimušo kārtas. Svinīgu gājienu laikā viņš brauca zeltītos kaujas ratos tūlīt aiz faraona. Pēc hiksosu padzīša­nas ēģiptieši turpināja izlietot zirgus, tādēļ arī aprakstītais ceremoniāls saglabājās Ēģiptē.

Bībeles nostāstam raksturīgs ir tas, ka arī tajā minētie vārdi ir tīri ēģiptiski. Faraons Jāzepu nosauca par «Safnat- Paneahu», kas nozīmē «dievs teic: lai viņš dzīvo». Viņa sie­vas vārds bija Asnāte vai Aseneta, t. i., «dievietei Netai pie­derošā» (dieviete Neta tika godināta Nīlas deltā), bet Pu- tifars jeb Potifars radies no sakropļota «Pa-di-pa-Re» — «(tas), kuru devis (dievs) Ra».

Beidzot vēl jāpiemin, ka nostāstā par Jāzepu mēs redzam lieliskas zināšanas Ēģiptes topogrāfijā. Tur minētās ziņas jauj viegli nosacīt Gošenes zemes atrašanās vietu, bet ne­tieši izsecināma pat galvaspilsēta, kurā dzīvojis Jāzeps.

Ar vārdu sakot, reālijas, kuras izlietotas ēģiptisko deko­rāciju veidošanai, sekmīgi izturējušas mūsdienu zinātnes pār­baudi. Nebūtu vērts šodien krustot šķēpus par to, vai Jāzeps ir bijis vēsturiska persona, bet nav nekādu šaubu, ka no­stāsts par viņu radies pašā Ēģiptē. Tā autori bijuši cilvēki, kuri Ēģipti pazinuši tik labi, ka viņiem tur katrā ziņā vaja­dzēja nodzīvot ilgāku laiku. Un šis apstāklis savukārt apstip­rina faktu, ka kāds no ebreju tautas nozarojumiem — varbūt tā bija Jēkaba dzimta — patiesi apmeties Nīlas deltā, aug­līgajā Gošenes zemē.

Nav pat izslēgts, ka Bībeles nostāstā atbalsojas vēsturisks fakts, ka viens no ebrejiem, vārdā Jāzeps, faraona galmā ieņēmis augstu amatu. Ap viņa personu vēlāk savijušās teik­smas, ko radījuši ebreji, lepodamies ar savu izcilo priekš­teci.*

Ja tomēr tas tā bijis, tad rodas jautājums, kāpēc Jāzeps nav pieminēts nevienā no ēģiptiešu hronikām. Parasti tās ir ļoti sīkas un izsmeļošas, bet semīts Ēģiptes valsts pārvald­nieka amatā — tas ir pārāk svarīgs notikums, lai to noklu­sētu. Šāds robs ēģiptiešu historiogrāfijā šķita aizdomīgs un izraisīja šaubas, vai Jāzeps maz bijis vēsturiska persona.

Šeit tomēr tika piemirsts kaut kas visai svarīgs. Ēģiptieši tik ļoti ienīda hiksosus, ka iznīcināja visu, kas vien atgādi­nāja to valdīšanas laiku. Hronisti noklusē pat hiksosu oku­pācijas periodu, kas Ēģiptes valstij nesa ciešanas un pazemo­jumus. Ieraksti hronikās ar 1730. gadu pirms m. ē. pēkšņi ap­trūkst un atkal parādās tikai pēc 1580. gada pirms m. ē. 150 gadu ilga vēstures perioda izsvītrojums nenovēršami skāra arī Jāzepu, kurš bija hiksosu politikas akls realizētājs un ar savu rīcību izraisīja dziļas, ēģiptiešu vidū visai nepo­pulāras ekonomiskas pārmaiņas. Jāzepa politikas sekas vē­lāk sāpīgi ķēra pašus izraēliešus, kuri pēc viņa nāves vēl ilgi dzīvoja Gošenes zemē.*