MOZUS
KLAUŠU DARBOS.
Jēkaba pēcnācēji nodzīvoja Gošenes zemē gandrīz četrus gadsimtus. Klājās .viņiem tur tīri brangi, un tāpēc viņi ātri savairojās.
Bet tad Ēģiptes tronī nāca jauns faraons, kuram nekas nebija zināms par Jāzepa nopelniem, un viņu satrauca ebreju ganu cilšu audzelība. Valdnieka uztverē ebreji bija aziāti, valstij bīstami svešzemnieki, tāpēc viņš pavēlēja saviem ierēdņiem:
«Šī tauta, Izraēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. Tāpēc rīkosimies ar tiem gudri, ka tie par daudz nesavairojas un, ja nu gadītos karš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums un neatstātu šo zemi.»
Faraons tajā laikā Nīlas deltā cēla divas jaunas pilsētas: savu galvaspilsētu Ramzesu, kā arī labības sabērtuvju un kara materiālu noliktavu pilsētu Pitomu. Neaizsargātie izraēlieši bija izdevīgs lēta darbaspēka avots, tāpēc kādu dienu viņus baros sadzina būvlaukumā, kur tiem vajadzēja mīcīt mālus un izgatavot ķieģeļus. Viņi saules svelmē sūri grūti strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet darbu uzraugi viņus paskubināja ar nūjām.
Tomēr faraons savās cerībās vīlās. Izraēliešu tauta bija pieradusi pie grūtībām, ko liktenis tai vētrainās dzīves gadsimtos nebija aiztaupījis, un, neraugoties uz vajāšanām, turpināja vairoties. Saniknotais valdnieks tad ataicināja divas izraēliešu vecmātes — vairāk to nebija — un stingri jo stingri tām pavēlēja pie dzemdībām nogalināt visus vīriešu dzimuma bērnus. Abas sievas padevīgi noklausījās pavēli, bet, atgriezušās Gošenes zemē, ij nedomāja sevi apkaunot ar jaundzimušo slepkavošanu.
Faraons drīz vien uzzināja par pārdrošo nepaklausību un lika atvest abas vecmātes pie sevis, lai tās sauktu pie atbildības. Krietnās izraēlietes tika bargi jo bargi nopratinātas, taču tās visai veikli aizstāvējās, apgalvodamas, ka dzemdētājas vienkārši pārstājušas izmantot viņu palīdzību.
«Ar ebreju meitiešiem nav tā kā ar ēģiptietēm,» viņas taisnojās, «jo tās pašas sev palīdz un ir jau dzemdējušas, iekams pie tām ierodas vecmāte.»
Gribot negribot faraonam vajadzēja vecmātes atbrīvot. Izraēliešu tauta apsveica drosmīgās sievietes kā varones un pateicībā uzcēla tām skaistas mājas.
Tādā aplinkus ceļā zīdainis neskarts atgriezās savas māmuļas apkampienos. Nāve Nīlas dzelmēs viņam vairs nedraudēja, jo neviens no ēģiptiešu bendēm neiedrošinājās pretoties faraona meitas gribai. Pēc pāris gadiem, kad puisēns jau bija paaudzies, māte viņu aizveda uz pili, un faraona meita mazo izraēlieti pieņēma par savu dēlu, dodama tam Mozus vārdu.
Kopš šā brīža Mozus tika audzināts pilī, it kā viņš pēc sava dzimuma piederētu pie valdnieka ģimenes. Zēns staigāja greznās smalka linauduma drānās un mācīties gāja uz templi, kur priesteri viņam atklāja savas slepenās Zintis. Mozus rīcībā vienmēr bija apkalpotāji, viņš vizinājās pa pilsētu kaujas ratos, kuros bija iejūgti ugunīgi rumaki, un dzīvoja grezni iekārtotās istabās. Tā vien likās, ka viņš aizmirsīs savu tautu un kļūs par ēģiptieti. Taču māte parūpējās, lai jauneklis neatsacītos no Izraēla cilmes. Slepšus no princeses viņa tam mācīja ebreju valodu un senču vēsturi, līdz beidzot pastāstīja arī, kādā kārtā viņš izglābies no nāves Nīlas ūdeņos.
Tā Mozus gan uzzināja, kas viņš īsti ir, taču atsacīties no ēģiptiešu aristokrāta dzīves ērtībām viņam nebija viegli. Izglītība, draugi no galma aprindām, ēģiptiešu kultūras spožums — tas viss viņu piesaistīja videi, pie kuras bija pieradis jau no bērna kājas. Kas gan šim izglītotajam un iznesīgajam cilvēkam varēja būt kopīgs ar nicinātajiem un vajātajiem izraēliešu plikatām? Un, lai gan palaikam sirds sažņaudzās, redzot savus ciltsbrāļus lejam sviedrus smagajos spaidu darbos, viņam pietrūka spēka, lai atsacītos no galma dzīves spožuma.
Veselus četrdesmit gadus Mozus baudīja visas princeses audžudēla priekšrocības un ieguva pat ēģiptiešu priestera titulu. Pa Nīlu Mozus braukāja valdnieka galma laivā, kur viņu izkliedēja mūziķu un burvju mākslinieku priekšnesumi. Bet, kad viņš atgriezās sav^pilī, tur viņu ielīksmoja daiļas meitenes, kas dejoja arfu un flautu pavadībā.
Jaunā galvaspilsēta Ramzesa bija ļoti skaista. Tā bija celta pēc seno Tēbu parauga ar platām ielām, lieliskām pilīm, sabiedriskām ēkām un daudziem ēģiptiešu dieviem veltītiem tempļiem. Pilsētas nomalē pacēlās ar miežiem un kviešiem pildītas noliktavas, bet ostā ņudzēt ņudzēja kuģi un laivas, kas bija atvedušas daždažādas preces. Nīlas līči bija bagāti ar putniem un zivīm, bet turpat aiz pilsētas vārtiem stiepās rūpīgi kopti sakņu dārzi ar sīpoliem
Taču ēģiptiešu valdnieks neatteicās no saviem nežēlīgajiem nolūkiem. Šoreiz viņš izdeva pavēli saviem bendes .kalpiem, lai tie jaundzimušos puisēnus atņemtu mātēm un iemestu Nīlā. Visā Gošenes zemē skanēja raudas un lāsti, un likās, ka Jēkaba pēcnācējiem pienākusi pastarā tiesa.
BRĪNIŠĶĪGĀ IZGLĀBŠANĀS*.
Kādam laulātam pārim no Levija dzimtas bija divi bērni: Arons un Mirjama. Visgrūtākajā vajāšanu laikā viņiem piedzima vēl trešais bērns. Par nelaimi, tas bija puisēns, kurš jau iepriekš bija, lemts nāvei Nīlas dzelmēs. Māti pārņēma liels izmisums, un, nebīdamās bargā soda, kāds tai draudēja, viņa nolēma bērnu noslēpt no ēģiptiešu bendēm. Trīs mēnešus viņa baroja bērnu mājas vistumšākajā kaktā, un viņas plāns droši vien īstenotos, ja tikai zīdainis nebūtu pārāk strauji audzis. Sparīgi kājelēm spārdīdamies, viņš raudāja un lalināja tik skaļi, ka tas bija dzirdams tālu ārpus mājas. Jebkuru brīdi bērnu varēja atklāt kāds no faraona spiegiem, kuri ložņāja pa ciematu, un tad posts un bēdas sagaidītu visu ģimeni.