Kādā vietā pie upes katru dienu uz peldi ieradās faraona meita, kura bija pazīstama ar savu līdzcietīgo attieksmi pret apspiestajiem izraēliešiem. Puisēna mātei ienāca prātā laba doma: viņa ievietoja bērnu grozā, tā spraugas aizzieda ar darvu un izlika to niedolā, kur faraona meita zīdaini varēja viegli atrast. Reizē ar to viņa pavēlēja savai meitai Mirjamai, lai tā no tālienes uzmanītu brālīti un vajadzīgā brīdī sāktu rīkoties.
Viss notika tā, kā māte bija sagudrojusi. Princese pēc peldes galma dāmu pavadībā pastaigājās pa upes krastu. Pēkšņi viņa izdzirdēja bērna raudas un lika savām pavadonēm pārmeklēt niedolu. Kad princesei pie kājām nolika grozu ar noraudājušos bērnu, viņa bija bezgala pārsteigta. Dziļā aizkustinājumā valdnieka meita noliecās pie izmes- teņa un pūlējās to ar glāstiem nomierināt. Viņa tūdaļ noģida, ka atradusi izraēliešu bērnu, bet, tā kā princese klusībā nosodīja tēva necilvēcīgo pavēli, viņa nolēma atradeni ņemt savā aizgādībā.
No tālienes visu šo ainu novēroja Mirjama. Piemērotā brīdī viņa pienāca pie princeses un piedāvājās sameklēt zīdītāju šķietamajam atradenim. Saņēmusi princeses piekrišanu, Alirjama līksmi aizsteidzās pie mātes.
un lokiem, kā arī augļu dārzi ar granātu, ābolu, vīģu un olīvu smagumā slīgstošiem kokiem.
Mozus dzīvoja greznu un bezrūpīgu dzīvi. Taču viņš nebija laisks dīkdienis. Viņš vērīgi lasīja papirusus, kuros bija pierakstītas visādas ēģiptiešu gudrības. Vakaros, kad kļuva vēsāks un debesīs pacēlās mēness, viņš priesteru pavadībā pastaigājās pa pils dārzu un ilgi ar tiem diskutēja par dieviem, faraoniem un cilvēka dzīves sūtību.
Tikai naktīs, kad nenāca miegs, viņu kremta rūpīgi slēpts nemiers. Tad Mozus gara acīm redzēja savus ciltsbrāļus un viņu ciešanas, dzirdēja viņus nolādam savu likteni, saklausīja pātagu pliukšķus, ar kuriem uzraugi tos dzina darbā, uztvēra viņu žēlabas, raudas un saucienus pēc glābiņa. Sapņos viņam rādījās neizsakāmas mīlestības pilnā, taču skumjā un it kā mazliet vīlusies mātes seja. Pēc šādām naktīm Mozus ilgi nevarēja atvairīt urdošu neapmierinātību. Viņš juta sevī nenoteiktu vainas apziņu, un viss līdz šim dzīvē paveiktais šķita nenozīmīgs un bezjēdzīgs. Tādās reizēs Mozus kā noziedznieks izzagās no pils un ilgi klaiņoja ārpus pilsētas, lai no tālienes vērotu, kā puskailie ebreji, kuru augumi spīdēja no sviedriem, salīkuši nopūlējās pie māla skrīnēm un ķieģeļu koka veidnēm.
Tādā kārtā Mozus patiesībā dzīvoja divas dažādas dzīves: dienā viņš bija vēss ēģiptiešu aristokrāts, turpretī naktīs — pazudušais dēls, kurš mokās un neziņā meklē atceļu pie savas tautas.
Kādu dienu viņš redzēja ēģiptiešu uzraugu nežēlīgi apejamies ar ķieģeļu izgatavošanā nodarbinātu izraēlieti. Briesmīga niknuma uzplūdā Mozus izgrūda varmākam cauri savu zobenu un, neredzēdams tuvumā citus ēģiptiešus, apraka līķi smiltīs, lai slepkavību noslēptu no faraona. Notikumu tomēr bija redzējuši vairāki viņa ciltsbrāļi, kuri diemžēl neprata turēt muti. Jau tajā pašā dienā visā Gošenes zemē ļaudis slepšus cits citam iečukstēja vēsti par nogalināto ēģiptieti. Mozus par šo drosmīgo soli lielākoties tika slavēts, taču atradās ari tādi, kuri droši vien aiz skaudības viņu nosodīja.
Mozus nezināja, ka valodas par notikušo izplatījušās tik bīstamā ātrumā. Nākamā dienā pēc ēģiptiešu uzrauga nogalināšanas viņš redzēja kaujamies divus izraēliešus. Mozus abus saniknotos ķildniekus izšķīra un spēcīgāko no tiem sabāra:
«Kāpēc tu sit savu biedru?»
Uz to Mozus saņēma izaicinošu atbildi: «Kas tevi ir iecēlis mums par pavēlnieku un soģi? Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā vakar esi nogalinājis to ēģiptieti?»
Mozus nobijās ne pa jokam. Ja jau visi zināja par slepkavību, tad no saviem spiegiem to viegli varēja uzzināt arī faraons. Un patiesi, drīz vien labvēļi brīdināja Mozu, ka viņu meklējot pils apsardze. Gandrīz vai pašā pēdējā brīdī Mozus, ceļam gluži nesagatavojies, izlavījās no pilsētas, nakts aizsegā pārkāpa pāri robežmūrim un kājām devās uz austrumiem, kur tuksnesī bija rodams drošs patvērums no vajātājiem.
ČETRDESMIT GADU TRIMDĀ*.
Akabas līča austrumu krasta pletās midianiešu zeme. Taja dzīvoja ļaudis, kuru ciltstēvs bija viens no sešiem Ābrahāma un viņa otrās sievas Ketūras dēliem. Tā kā tie bija viņa radinieki, Mozus nolēma lūgt tur patvērumu.
Ceļš bija aptuveni četri simti piecdesmit kilometru garš un veda galvenokārt pa stepju un tuksnešu apvidu. Tādēļ, kad Mozus nonāca pie midiāniešiem, viņš tālajā gājienā bija bezgala noguris. Viņa kādreiz tik greznais galminieka tērps tagad bija netīrs un piesvīdis un drīzāk atgādināja skrandas, kādas valkāja klaidoņi, kuri blandījās pa Austrumu zemēm, izlūgdamies ubagu dāvanas.
Mozus apsēdās netālu no pilsētas akas un ziņkārīgi vēroja, kā septiņas meitenes dzirdināja aitas un kazas. Bet tad parādījās bars ganu, kuri meitenes rupji atgrūda no akas, paši ārpus rindas ieņemdami vietu pie dzirdinātavas. Sašutis par tādu izturēšanos, Mozus pielēca kājās un, neraugoties uz nogurumu, nostājās tik draudīgā pozā, ka nelieši izbijušies aizbēga. Tad Mozus palīdzēja meitenēm padzirdināt dzīvniekus, bet pēc tam atgriezās savā vietā.